Krievija spēlē politisko aikido 7
Lielbritānijā dzīvojošais krievu militārais eksperts Igors Sutjagins, kurš Krievijā 11 gadus pavadījis cietumā, bijis apsūdzēts par spiegošanu, bet tagad ir starptautiskās aizsardzības un drošības domnīcas RUSI pētnieks, intervijā “LA” uzsver, ka Krievija nebūt neuzņemas militārus riskus, bet meklē apkārtceļus, spēlējot “politisko aikido”. Lai gan Krievijas uzbrukuma iespēja neesot liela, tomēr Baltijas valstīm vajag turēt cieņā savu militāro mantojumu – partizānu karadarbību.
– Militāri kā viena no riskantajām vietām Baltijas valstu aizsardzībā tiek uzskatīta Lietuvas robeža ar Poliju jeb tā sauktais Suvalku pārrāvums, kuru Krievijai iespējams bloķēt un atraut reģionu no NATO sabiedrotajiem Polijā.
I. Sutjagins: – Putins un Kremlis negatavojas karot ar NATO valstīm, jo tas ir liels risks. Pie varas esošajam “kolektīvajam Putinam” nepatīk riskēt – Krievijas elite ir piesardzīga, izvairās no nevajadzīga riska, līdz brīdim, kad redz kādus vājos punktus. Ja Kremlis būs pārliecināts, ka NATO aizstāvēs Poliju un Baltijas valstis, un jutīs, ka NATO līguma 5. pantam nav tukša skaņa, tad nekāda iebrukuma nebūs. Konvencionālā karā un pat kodolkarā Krievija nav spējīga uzvarēt, jo tā būs viena pret NATO, kurai ir gan vairāk karaspēka, gan kodolgalviņu. Tomēr tas nenozīmē, ka nav jāīsteno atturēšanas politika un jārūpējas par Suvalku koridoru. Tā tuvumā jāizvieto karaspēks, parādot, ka Rietumi nopietni rūpējas par savu sabiedroto drošību. Ja Krievija redzēs, ka sagaidāma pretestība, tā nesāks karadarbību šajā virzienā, bet meklēs jaunus virzienus. Putina Krievija attiecībā uz citām valstīm spēlē “politisko aikido”. Aikido princips ir izmantot pretinieka spēku pret viņu. Krievijas taktika ir iet pa apkārtceļiem, izmantot demokrātiskās procedūras. Tomēr vienīgais efektīvais instruments tās rokās ir militārā varenība.
Pastāv arī iespēja, ka Krievijas bruņotie spēki var aizsūtīt aiz aizsardzības līnijas Suvalkos specvienības kaujiniekus. Tādēļ būtiski ir veidot tādu noskaņojumu sabiedrībā, lai nebūtu iespējams provocēt iedzīvotājus uz nemieriem. Krievija ir tik stipra, cik vāji ir Rietumi. Ja vēlaties kļūt stiprāki par Krieviju, jums ir jārisina problēmas sabiedrībā. Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Polijai jāizmanto sava unikālā pieredze – jūs mākat veikt partizānu karadarbību un līdz ar to jums ir arī zināšanas, kā vērsties pret tiem, kas lieto šo taktiku. Jums jārīko militārie vingrinājumi, kuros apspēlē diversiju grupu iznīcināšanu, tas būs signāls, ka jūs tam gatavojaties un uztverat to nopietni. Tas būs apliecinājums, ka Baltijas valstīs un Polijā “zaļajiem cilvēciņiem” nebūs iespēju rīkoties – ikviena diversiju grupa tiks iznīcināta.
– Kāds, jūsuprāt, ir Krievijas armijas psiholoģiskais noskaņojums?
– Attieksme Krievijas armijā sāka uzlaboties, pateicoties Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un bijušajam aizsardzības ministram Anatolijam Serdjukovam. Viņi vēlējās, lai vienības būtu kaujasspējīgas, nevis nodarbotos ar blakuslietām, piemēram, mauriņu pļaušanu un žoga krāsošanu militārajās bāzēs. Pateicoties Putina instrukcijām, tagad armijnieki darbojas kā kara profesionāļi. Reālas reformas sākās pēc Krievijas kara ar Gruziju 2008. gadā, pirms tam tas bija PSRS armijas pārpalikums. No Krievijas sabiedrības puses armija ieguva lielāku cieņu arī tādēļ, ka tā tika modernizēta ar jaunu tehniku un vecās tehnikas uzlabošanu, kā arī pārapbruņošanos. Tās kaujasspējas šajā laikā ir pieaugušas, bet nebūt nav tik spīdoši, kā savā propagandā to cenšas pasniegt Krievijas valsts mediji. Tiek apgalvots, ka armijas brigādes trauksmes gadījumā var stundas laikā būt gatavas karadarbībai, taču tie ir meli. Jebkurš armijas profesionālis saprot, ka bataljons vai brigāde labākajā gadījumā šajā laikā spēs ar savu tehniku izbraukt pa garnizona vārtiem. Uzsvars tiek likts uz specvienībām, kas mūsdienās spēj paveikt neproporcionāli lielas lietas. Mūsdienu karadarbība vairs neizpaužas kā tanku uzbrukums, un to Krievijā saprot. Lai arī ekonomiski Krievija skatās pagātnē, tomēr militārajā ziņā tai ir spēcīgs skats nākotnē.
– Arī Krievija savā darbībā sākusi pārņemt rietumvalstu praksi, piesaistot armijai privātās militārās kompānijas. Bet par ko tas liecina?
– Tās tiek izmantotas, lai izvairītos no atbildības. Putins ir teicis, ka tās ir labs līdzeklis, lai īstenotu valsts intereses bez tiešas iesaistes. Zemteksts šim izteikumam ir, ka tās tiek izmantotas, lai valsts izvairītos no atbildības. Izmantojot privātos kara uzņēmumus, Krievija “de facto” ir legalizējusi algotņu izmantošanu, bet ne “de iure”. Algotņu izmantošana ir noziegums. Ķīnas, ASV, Vācijas vai citu valstu privātās militārās kompānijas nodarbojas ar atbalsta pasākumiem, piemēram, tās pilda policijas funkcijas vai arī analizē izlūkošanas datus. Tomēr tās, pēc starptautiskajiem likumiem, nedrīkst piedalīties karadarbībā. Tomēr Krievijas privāto militāro kompāniju darbinieki piedalās karadarbībā Ukrainas austrumos un Sīrijā kā algotņi. Viņu nosūtīšana karā ir arhaiska 200 līdz 300 gadu veca prakse. Kopumā Krievijā ir 6 – 8 privātās militārās kompānijas, kas iepriekšējos gadus pārsvarā bija saistītas ar jūrniecību, – tās apsargāja dažādu valstu tirdzniecības kuģus no pirātiem. Tomēr divas vai trīs no šīm kompānijām piedalās karadarbībā ārzemēs, tostarp Ukrainā, un to izmantošana ir izdevīga Krievijas valdībai, jo šādi ir iespējams izvairīties no atbildības. Kremlis savām militārajām darbībām izmanto arī sabiedriskās organizācijas, piemēram, kazaku vienības. Viņu hartās ir ierakstīts, ka viņi nodarbojas ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu reģionos. Tie ir pusmilitāri formējumi, kas ir bruņoti, – viņi ir kā milicija (militia – no angļu val.). Starptautiskajās tiesībās nav noteikts milicijas statuss. Kazaku vienības arī piedalās karā Ukrainas austrumos, taču, kad Krievijai par viņiem jautā, valsts var atbildēt, ka tie ir brīvprātīgie un tā ir viņu griba.
– Tas izklausās pēc hibrīdkara?
– Pēc būtības jēdzieni “hibrīdkarš” vai “hibrīdpolitika” nav atbilstoši situācijai, tomēr tie ir pareizi, ja apraksta Krievijas darbības austrumu Ukrainā. Pirmoreiz jēdziens “hibrīdkarš” tika lietots ap 2005. – 2007. gadu, kad teroristiskais grupējums “Hezbollah” izvērsa karadarbību pret Izraēlu. Tie, kas uzsver, ka Krievija veic hibrīdkaru, sūta signālu, ka valsts nodarbojas ar terorismu. Tomēr tas, ko Krievija veic, pēc militārās būtības raksturo jēdziens “puskonvencionāla neregulārā karadarbība”.
– Kā jūs vērtējat Krievijas īstenoto militāro kampaņu Sīrijā? Rietumu mediji pat izteikuši atzinību, ka Putins tā sauktajā Sīrijas kampaņā sevi pierādījis kā prasmīgu spēlētāju, pārsteidzis Rietumus.
– Putins Sīrijas problēmas neatrisināja, bet pastiprināja. Pilsoņkarš Sīrijā notiek tāpēc, ka Sīrijas oficiālā valdība ar tankiem apspieda savus pilsoņus, kuri vēlējās tikt vaļā no Bašara al Asada režīma. Tā vietā, lai risinātu pilsoņkaru, Putins nostiprināja tautas nemīlēto režīmu, atdeva tam atpakaļ varu un jaunu sparu. Putins izdarīja visu, lai pilsoņkarš Sīrijā nebeigtos. Cilvēki no Sīrijas bēg, un bēgļu plūsmas plūst uz Eiropu, turklāt Putins ir izdarījis visu, lai tas nebeigtos. Rietumu mediji, kas viņu sauc par spēlētāju šajā konfliktā, maldās, jo viņš ir pierādījis, ka ir lielākais starptautiskais maiseklis. Viņš nespēj atrisināt situāciju, bet darbojas kā sīks riebeklis. Viņš Krieviju parāda kā valsti, kas izraisa nepatikšanas un traucē tiem, kas tiešām vēlas risināt problēmas. Diemžēl šā iemesla dēļ pārējām valstīm ir jārēķinās ar Krieviju. Tas ir tāpat kā rēķināties ar žurkām, kuras dzīvo graudu novietnē, – tās neko nerada, bet spēj sabojāt graudus. Krievija sevi ir pierādījusi kā žurku, un tas nav tas krietnākais dzīvnieks.
– Krievijas propagandas filmā “Krima. Ceļš uz dzimteni” tiek apgalvots, ka ASV raķešu kuģis “USS Donald Cook” esot tuvojies Krimai, bet tad Krievija nodemonstrējusi raķešu sistēmu “Bastion” un kuģis apmetis astoņnieku un ātri aizbēdzis prom. Ko jūs domājat par šādiem propagandas vēstījumiem?
– Propaganda melo. Ja par “USS Donald Cook”, tad Krievijas propagandai jāmelo secīgi. No sākuma Melnajā jūrā Krievijas lidmašīnas veica 11 pārlidojumus, tad tiek apgalvots, ka kuģis aizbēga, jo tam nodemonstrēja “Bastionu”. Ja paskatās kuģa maršrutu, nekādu astoņnieku nebija – tas no sava kursa nenovirzījās. Šie propagandas vēstījumi ir bērnišķīgi. “Lūk, es uzvarēju pūķi! Lūk, es apprecēju skaisto princesi”. Šādas melīgas pasakas ir domātas pusaudžiem. Krievijas mediji izplatīja ziņas, ka 27 apkalpes locekļi atvasinājās no dienesta. Patiesībā 16 jūrnieki pēc šiem notikumiem pagarināja dienestu flotē. Viņu attieksme bija: “Ko, mūs krievi biedēs? Mēs viņiem parādīsim, ka vēlamies dienēt uz “USS Donald Cook”!” “Jūrnieku caureja” bija pasaciņas Krievijas iekšējam patēriņam.
– Aprīlī “USS Donald Cook” piedzīvoja kārtējos Krievijas lidmašīnu pārlidojumus zemā augstumā, šoreiz – Baltijas jūrā. Kā to vērtēt?
– Krievijas piloti nerīkojās kā profesionāļi. Cilvēks kļūst par profesionālu lidotāju ne tikai tad, kad iemācās vadīt lidmašīnu. Viņš no aviācijas huligāna atšķiras ar to, ka līdzās savai meistarībai ievēro drošības instrukcijas, karadarbības tradīcijas, ievēro starptautiskos likumus. Tad viņš kļūst par kara lidotāju. Ir 1972. gada līgums starp PSRS un ASV, kas liedz pārlidojumus kuģiem jūrā un aizliedz bīstamu karadarbību. Krievijas pilotu rīcība apdraudēja kuģi, viens nepareizs manevrs, un viņi būtu ietriekušies kuģī – tad tas būtu kara incidents. Pilotiem vajadzēja atteikties no pavēles, kas bija nelikumīga, bet viņi bija gļēvi. Šādu darbību mērķis ir piespiest ASV uz vienošanām par ietekmes zonām. Sīrijā tas izdevās, bet tagad Kremlis jūtas iedvesmojies un vēlas iegūt tādas pašas vienpusējas tiesības Baltijas jūrā.
