Foto – Krievijas Aizsardzības ministrija

Juris Lorencs: Putins negatavojas pilnībā izvest spēkus no Sīrijas 12

Kad Krievija 2014. gada pavasarī anektēja Krimu, politiskos un militāros analītiķus pārsteidza ne tik daudz pats okupācijas un aneksijas fakts, bet gan veids, kā šī aneksija notika. Cik pēkšņi un nemanāmi Krimā ieradās “zaļie cilvēciņi”, kā sākās cilvēku atbalsta manifestācijas par pussalas pievienošanos Krievijai, kā tika organizēts referendums (ko gan starptautiskā sabiedrība nav atzinusi) un vienlaikus pieņemta atbilstoša likumdošana Krievijas varas struktūrās, kā tika izvērsts propagandas karš – un cik tas viss bija negaidīti, ātri, izlēmīgi, mērķtiecīgi un efektīvi.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5
Lasīt citas ziņas

Kaut kas līdzīgs vērojams Krievijas politikā Sīrijā. Šeit Krievija pamanījās pārsteigt pasauli pat divas reizes – pagājušā gada septembra nogalē negaidīti nosūtot karaspēku uz Sīriju un pēc pieciem mēnešiem tikpat negaidīti paziņojot par tā atvilkšanu. Vai Krievijai izdevās sasniegt cerētos mērķus Sīrijā? Jā un nē. Kopā ar sava sabiedrotā prezidenta Asada armiju Krievijai neizdevās pilnībā atkarot tās Sīrijas daļas, ko patlaban kontrolē opozīcijas spēki un “Islāma valsts”. Bet varbūt Krievija nemaz to nevēlas? Tagad, kad Sīrijā izsludināts pamiers (kas gan netiek attiecināts uz “Islāma valsti”) un sākušās starptautiskas sarunas par valsts tālāko nākotni, Krievija tur rokās vairākus trumpjus.

Izskatās, ka vienīgais iespējamais Sīrijas tālākās attīstības scenārijs ir valsts sadalīšanās. Ja tas notiek, tad Krievijai draudzīga alavītu (islāma sekta, pie kuras pieder prezidents Asads) valsts izveidotos stratēģiski svarīgā Sīrijas rietumu daļā pie robežas ar Izraēlu un Libānu – labākajā gadījumā ar galvaspilsētu Damaskā, sliktākajā – piejūras pilsētā Latāķijā, kur atrodas Krievijas kara bāze. Turklāt Krievija savus spēkus negatavojas izvest pilnībā, divās kara bāzēs Sīrijā paliek gan karavīri, gan kuģi un lidmašīnas, gan pats iespaidīgākais Krievijas ierocis šajā reģionā – pretgaisa aizsardzības sistēmas “S-400”. Tā sakot, aizejam, lai paliktu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Faktiski tas būtu protektorāts, kas spētu eksistēt vienīgi ar politisku, saimniecisku un militāru Krievijas atbalstu. Šādu piemēru jau ir daudz – Piedņestra, Abhāzija, Dienvidosetija, tagad arī Donbass. Starp citu, pavisam netālu kaimiņos Sīrijai atrodas turku okupētā Ziemeļu Kipra, par ko pasaule, šķiet, jau pilnībā paspējusi aizmirst. Kas tur daudz ko runāt par 40 gadus veciem notikumiem!

Kas notiks pārējā Sīrijas pīrāga daļā? Ar to tagad lai tiek galā Rietumu sabiedrotie. Un patiesībā nekas labs tur nenotiek. Valsts ziemeļos aizvien skaidrākus apveidus iegūst kurdu valsts, tā radot pamatīgas galvassāpes Turcijai. Valsts centrā saimnieko “Islāma valsts” un Rietumu sabiedrotais – “mērenā opozīcija”, simtiem lielāku un mazāku grupu, kas karo ar Asada režīmu, “Islāma valsti” un dažkārt pašas savā starpā. Es personīgi neticu, ka tās būs spējīgas vienoties par kopīgiem ilglaicīgiem mērķiem.

Sīrijas katls turpinās vārīties, provocējot politisku nestabilitāti tuvākā un tālākā apkārtnē. Iespējams, tieši tas arī ir Krievijas mērķis – destabilizēt Turciju, radīt “islāma revolūcijas” draudus Jordānijai, Saūda Arābijai un Persijas līča valstīm, sūtīt jaunas bēgļu straumes uz apjukušo, nogurušo Eiropu. Turklāt – jo lielāks haoss Tuvajos Austrumos, jo lielākas cerības uz naftas cenas celšanos.

Ieskatoties Krievijas masu medijos, varam lasīt vēl ko citu. Proti, pats lielākais panākums esot tas, ka Krievija atkal sēžot pie viena galda ar ASV un runājot kā līdzīgs ar līdzīgu – atklāti par Sīriju, slepeni, iespējams, par Ukrainu. Atliek vienīgi cerēt, ka “Molotova-Ribentropa” paktam nav vietas modernajā diplomātijā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.