Juris Lorencs: Kremļa ģeogrāfijas stunda 32
Ir tāda visai populāra padomju laiku dziesma – “Ar ko gan iesākas dzimtene?”. Pirmo reizi tā izskanēja 1968. gadā uzņemtajā spiegu filmā “Vairogs un šķēps”. Patiesībā pašai dziesmai nav ne vainas, pārsteidzošā kārtā tās vārdos pat nav nevienas atsauces uz tā laika ideoloģiskajiem štampiem. Jaunu ievērību šī dziesma guva pēc tam, kad pie klavierēm publikas priekšā to nospēlēja un nodziedāja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. “Ar ko gan iesākas dzimtene?” esot viens no viņa mīļākajiem skaņdarbiem.
Dziesma apgalvo, ka dzimtene sākoties ar “ābeci, mātes dziedāto dziesmu un kaimiņu pagalmu, kurā dzīvo uzticami draugi”. Bet, ja jau dzimtenei ir sākums, tad kur ir tās beigas? Arī uz to aizvadītajā nedēļā Krievijas Ģeogrāfijas biedrības sēdē atbildēja Putins. Labojot kāda centīga puišeļa atbildi, kurš sāka runāt par Beringa jūras šaurumu un Aļasku, prezidents pateica: “Krievijas robežas nekur nebeidzas.” Medijos sākās diskusija – ko gan Putins ar to esot domājis? Un ko vispār Krievija šodien saprot ar vārdiem “valsts robeža”? Ukraina un Gruzija tūlīt atcerējās Krievijas iejaukšanos šo valstu iekšējos konfliktos, kas beidzās ar robežu maiņu “de facto”.
Bet robežstabi nav vienīgie valsts suverenitātes atribūti. Pati svarīgākā valsts sastāvdaļa ir tās pilsoņu kopums. To var salīdzināt ar izplūdušu robežu, difūzu masu, kas spēj iespiesties citu valstu teritorijā. Ar to var lieliski manipulēt un izmantot kā ietekmes instrumentu, īpaši gadījumos, ja cilvēkiem ir dubulta pilsonība. Piemēram, vēlēšanās, iesakot vai pat dodot instrukcijas, par kuru partiju vai kandidātu balsot. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievijai visai veiksmīgi izdevies radīt šādu pilsoņu kopumu vairākās separātiskās teritorijās – Abhāzijā, Dienvidosetijā, Piedņestrā, Krimā un nu jau arī Doņeckas un Luhanskas apgabalā Ukrainā.
Pēc dažiem vērtējumiem, Latvijā šodien dzīvo ap 50 000 Krievijas pilsoņu. To skaits turpina pieaugt, gan visai lēni, kam par iemeslu ir ekonomiskā krīze un rubļa vērtības (tātad arī Krievijas pensiju) kritums. Tomēr nelielajai Latvijai tas ir milzīgs skaitlis. Pat ja šie cilvēki paši nepiedalās vēlēšanās, viņi var iespaidot ģimenes locekļus – Latvijas pilsoņus.
Taisnību sakot, Krievija gan nav vienīgā Eiropas valsts, kas ar pasu izdalīšanu mēģina nostiprināt politisko ietekmi kaimiņvalstīs. Daudziem moldāviem kabatā ir arī Rumānijas pase. Rumānija sākusi izdot pases arī Bukovinas (tagadējais Černivcu apgabals, kurš starpkaru periodā piederēja Rumānijai) iedzīvotājiem Ukrainā. Savukārt Ungārija aktīvi izdod pases etniskajiem ungāriem, kuri lielā skaitā (ap 150 000) kompakti dzīvo Ukrainas Aizkarpatu apgabalā.
Es pats esmu sastapis neatzītās Piedņestras republikas iedzīvotāju, kurš man lepni nodemonstrēja savas četras pases – Moldovas, Rumānijas, Krievijas un pašas Piedņestras. Šāds pasu komplekts ir visai pievilcīgs, tas ļauj brīvi, bez vīzas ceļot no Lisabonas līdz Vladivostokai. Arī Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem vīzas iebraukšanai Krievijā nav vajadzīgas.
Un tagad nedaudz pafantazēsim. Krievija bieži izcēlusies ar neparastiem (kā paši saka – asimetriskiem) ietekmes nostiprināšanas gājieniem. Un ja nu šī valsts kādu dienu paziņo – kā PSRS tiesiskā mantiniece tā dāvina savu pilsonību bijušo padomju republiku iedzīvotājiem un uzņemas par tiem arī noteiktas sociālās garantijas? Piemēram – izmaksā minimālo pensiju. Jauna naftas buma laikā tas būtu paceļams. Kādas politiskas sekas izraisītu šāda rīcība, varam tikai minēt. Pēdējā laika notikumi Eiropā un pasaulē gan māca, ka šodien jābūt gataviem uz visu.
