Atis Klimovičs: Ukraiņu bēgļu likteņi lielā mērā atrodas Krievijas rokās 9
Ir pagājis nepilns gadsimta ceturksnis kopš bijušās PSRS teritorijā norisinājās vairāki etniskie konflikti, taču ilgajā laikā, meklējot pieņemamu risinājumu un izlīgumu, sasniegts nav nekas. Turklāt pašreiz tas šķiet daudz nereālāk kā savulaik, kad vēl bija apdzēsta konfliktu karstā fāze. Šķiet, gadiem ejot, tādu valstu kā Gruzijas, Azerbaidžānas sāpīgās problēmas, kas saistītas ar liela skaita bēgļu uzturēšanu, jau sen vairs neuzskata par sevišķi aktuālām. Tas nekas, ka abās minētajās Kaukāza valstīs kopā ir vairāk nekā miljons bēgļu, kas nevar atgriezties savās mājās – gruzīni Dienvidosetijā un Abhāzijā, bet azerbaidžāņi Kalnu Karabahā un tās tuvumā esošajos rajonos, ko okupējusi Armēnija. Tas pats sakāms par Krievijas teritorijā dzīvojošiem ingušiem, kas savulaik tika padzīti no savām mājām tagad Ziemeļosetijas pārziņā esošajā teritorijā.
1994. gada vasarā bija iespēja novērot azerbaidžāņu un armēņu sieviešu tikšanos neitrālajā zonā. Šādu iespēju deva tolaik jau noslēgtais pamiers. Tikai sievietēm esot pa spēkam izbeigt karus un atrast mierīgu risinājumu, tā uzskatīja viena otra no tikšanās dalībniecēm. Tomēr optimisms saglabājās vien līdz abu pušu tikšanās sākumam, kad jau drīz kļuva skaidrs, ka azerbaidžāņi sagaida savu ciešanu uzklausīšanu, bet armēņi rēķinās ar uzmanību pret viņu sāpēm. Abām pusēm bija savs bēdu stāsts, savi kritušie un ievainotie, taču Armēnija bija iekarojusi prāvu daļu Azerbaidžānas teritorijas, liekot aptuveni 800 tūkstošiem azerbaidžāņu pamest savas mājas. Jau tolaik daži vietējie Kaukāza politiķi izteicās, ka bez Maskavas atbalsta problēmu nevar atrisināt. Tā izrādījās patiesība, jo Kremlim visā šajā laikā nav bijis ne vismazākās vēlēšanās sekmēt izlīgumu. Gluži pretēji, jo sliktāk kaukāziešiem, jo labāk krieviem. Turklāt Azerbaidžānas un Armēnijas konflikta gadījumā panākts tas, ka abas šīs valstis ir atkarīgas no Krievijas, kas nepieciešamības gadījumā var palīdzēt Baku vai Erevānai, liekot nopietni uztraukties otrai pusei. Saprotams, ka šajā spēlē sagrautās azerbaidžāņu bēgļu dzīves nav vērā ņemams arguments.
Beidzamajos gados līdz ar karu Ukrainā bēgļu skaits bijušajā PSRS teritorijā ievērojami pieaudzis, sasniedzot vismaz 2,5 miljonus. Arī ukraiņu bēgļu likteņi lielā mērā atrodas Krievijas rokās un, tāpat kā gadījumos ar gruzīniem un azerbaidžāņiem, par viņiem runā maz. Turklāt viņi nav devušies uz Eiropu, bet pārsvarā apmetušies citur Ukrainas teritorijā, kas ir gana plaša, ļaujot vieglāk atrast pajumti. Ukrainas gadījumu atšķirīgu padara Rietumu pasludinātās sankcijas, kas zināmā mērā dod cerības uz bēgļu atgriešanos Donbasā un arī Krimā. Tomēr tas, ja vien izdosies, arī nebūs drīz. ASV Valsts departamenta īpašā pārstāvja Ukrainas sarunu jautājumos Kurta Volkera vārdiem runājot, krievus nevar piespiest, bet gan ieinteresēt. Kādā veidā – tas ir ārkārtīgi nopietna pētījuma temats.
