“Tabu tēma” vēsturē – 1919. gada padomju Latvija. Saruna ar Jāni Šiliņu 32
Latvijas vēsturē ir epizodes, kuru šķetināšana vēsturnieku aprindās vienlīdz nepopulāra izrādījusies gan padomju laikos, gan arī pēc valstiskuma atjaunošanas. Piemēram, 1918. – 1919. gada Pētera Stučkas ”sarkanā” Latvija. Latvijas Nacionālā arhīva darbinieka, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes locekļa Jāņa Šiliņa nule iznākusī grāmata ”Padomju Latvija 1918 – 1919” faktiski ir pirmais apkopojošais darbs, kas piedāvā skatu uz periodu, par kuru vēsturnieki līdz šim raukuši degunu, par spītu tam, ka visi svarīgākie arhīva dokumenti atrodas Latvijā. Grāmatas ”Padomju Latvija 1918 – 1919” pamatā ir jaunā vēsturnieka Šiliņa doktora darbs, izdots par Vēstures izpētes popularizēšanas biedrības un tās dalībnieku līdzekļiem. ”Nevar vienkārši izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Tas nepalīdzēs mums pašiem sevi izprast,” teic autors, stāstot, ka neformālās sarunās saņēmis pat neizpratnes pilnus jautājumus, kādēļ tāds temats vispār jāpēta, jo esot taču svarīgāki. Tomēr minētās grāmatas iznākšana ir notikums, tādēļ žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde nolēma iztaujāt Jāni Šiliņu ”Latvijas Avīzes” redakcijā.
– Kāpēc uzskatījāt, ka tādu tematu nepieciešams pētīt?
Jānis Šiliņš: – Man kā vēsturniekam tas bija izaicinājums. 1919. gada padomju Latvijas jautājums netika pētīts ne neatkarīgajā Latvijā, ne padomju periodā, ne arī 90. gados. Padomju laikā vēsturi rakstīja ideoloģisku mērķu vārdā, bet šeit bija daudz problēmu, kas saistījās ar Pētera Stučkas režīmu. Staļina periodā Stučka un latviešu komunisti bija gandrīz tabu tēma, bet pēc Staļina nāves visa izpēte koncentrējās gandrīz tikai uz sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Bet jautājumi palika – ”sarkanais terors”, Stučkas režīma sabrukšanas iemesli. Pēdējo agrāk skaidroja tikai ar ārējo spēku iedarbību, kaut gan tur bija ļoti daudz iekšējo problēmu, uz kurām savās atmiņās pat norādīja Stučka pats. Taču padomju laikā to nebija izdevīgi aplūkot.
– Tātad 1919. gads nebija izdevīgs arī padomju vēsturniekiem?
– Viņi izmantoja tikai to, kas bija izdevīgi propagandai. Daudzpusīgu, izsmeļošu darbu radīt nebija iespējams kaut vai tāpēc, ka daudzi ziņojumi, dokumenti tika slēpti no zinātniskās aprites. Bez tiem neko aptverošu uzrakstīt nevarēja. Bet tā ir mana versija. Varbūt kāds tā laika vēsturnieks labāk zinātu izskaidrot iemeslus.
– Tā laikmeta izpēte tomēr ir svarīga. Kaut vai tāpēc, ka tie, kurus no Latvijas toreiz padzina, deva ļoti lielu ieguldījumu čekas un citu Padomju Krievijas orgānu izveidē. Tas patiesi ir jautājums: cik liela bija latviešu nozīme boļševiku revolūcijā?
– Šī lieta ir krietni sarežģītāka salīdzinājumā ar to, cik to vienkāršoti mēdz parādīt. Tad, pirmkārt, ir jautājums, kāpēc Krievijas revolūcijā minoritātes vispār bija tik ietekmīgas. It sevišķi tās, kas bija represētas vai atradās samērā ne-privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citām. Tie paši ebreji, poļi, igauņi, latvieši… Es skaidrotu tā, ka latvieši bija ļoti izglītoti, taču te uz vietas impērijas laikos viņiem bija ļoti maz iespēju. Ja ir daudz jaunu cilvēku ar lielām ambīcijām, kuras tie nespēj īstenot, tad tas veido lielu sociālo spriedzi. 1905. gads situāciju vēl vairāk radikalizēja. Ļoti daudzi mēreni noskaņoti, uz demokrātiskām reformām vērsti jaunieši radikalizējās, kad piedzīvoja 1905. gada soda ekspedīcijas. Faktiski tas daudzus nolēma profesionāla revolucionāra darbam. Represijas pret jaunstrāvniekiem taču iznīcināja karjeru arī Stučkam! Latviešiem patiesi bija liela nozīme Padomju Krievijas aparāta izveidē. Patiesībā tā bija šīs paaudzes latviešu traģēdija, jo viņus lielākoties visus 1937. gadā nogalināja – revolūcija aprija savus bērnus. Čekā latviešiem bija liela loma sākotnēji, 1918. gadā. Kad izveidoja padomju Latviju, čekā pat bija krīze, jo visi latvieši gribēja uz dzimteni. Ja visi, kas vēlējās aizbraukt, būtu saņēmuši atļaujas, čekas darbs draudētu apstāties. To, ka latvieši šajā institūcijā vispār bija, jau arī lielā mērā noteica sociālie apstākļi. Krievija bija pilna ar latviešu bēgļiem, pārtikas nebija, bet nauda kaut kā bija jānopelna. Tas bieži vien bija izdzīvošanas jautājums, tādēļ arī daudzas latviešu sievietes iestājās administratīvos amatos, strādāja čekā par mašīnrakstītājām. Bet, tiklīdz pavērās iespēja šo darbu pamest, viņi to darīja.
– Vai padomju Latvijā darbojās arī tādi čekas ”varoņi” kā Mārtiņš Lācis un Jēkabs Peterss?
– Nē. Ļoti daudziem latviešiem, kas darbojās augstos amatos Krievijā, braukt uz Latviju 1918. gadā neļāva, jo tas apdraudētu čekas un citu institūciju darbību tur. Interesanti, ka tos, kas tomēr aizbrauca uz Latviju un pēc tam 1919./20. gadā atkal atgriezās Krievijā, lika zemāka līmeņa amatos nekā pirms tam.
– Tātad latviešus, kuri 1918./1919. gadā atbrauca uz Stučkas Latviju, pamatā vadīja vēlme atgriezties un strādāt dzimtenē, nevis vēlme celt kādu ”padomju Latviju”?
– Lielākajai masai tā bija, taču, protams, bija arī profesionālie revolucionāri, kas tiešām vēlējās te uzbūvēt ideālu komunistu paraugvalsti. Bet lielākā daļa latviešu strēlnieku un padomju darbinieku vienkārši atgriezās no bēgļu gaitām, lai dzimtenē sāktu mierīgu dzīvi.
– Kā pēc tam pret šiem cilvēkiem izturējās neatkarīgā Latvijas valsts?
– Liela daļa Latvijas armijas karavīru un virsnieku bija pārbēdzēji no padomju Latvijas armijas. Valsts administratīvajā aparātā vidējā un zemākā līmenī ļoti daudzi bija bijušie padomju darbinieki, varbūt pat komunisti. Represijas draudēja tikai komunistu līderiem un tiem, kas bija 1919. gadā sasmērējuši rokas asinīs. Presē bija diskusijas, ka valsts attieksme pret ”bijušajiem” esot pārāk maiga. Es nezinu, cik cilvēkiem Latvijā par padomju darbību piesprieda nāvessodu, taču tādi gadījumi bija.
– Rodas iespaids, ka galvenās represijas Stuč-kas režīms tomēr vērsa pret vācbaltiešiem, ne latviešiem.
– Teroram lielā mērā bija etnisks, pretvācu raksturs. Stučka tā arī pateica: ”Mums pieder atriebšana, mēs sodīsim.” Viņš atsaucās uz ”700 verdzības gadiem” un to, ka proletariātam pienācis atriebes brīdis. Un viņi atriebās gan par 1905. gadu, kas bija sāpīgs gads daudzu padomju līderu biogrāfijās, gan arī par 1917. un 1918. gada vācu represijām. Lielākā daļa padomju ņemto ķīlnieku bija vācieši. Rīgas cietumos lielākoties bija vācieši. Nogalinātie arī lielākoties bija vietējie vācieši. Grāmatas pielikumā ir pavēle par ”neuzticamo” iedzīvotāju pārvietošanu no Rīgas centra uz Kundziņsalu un Zaķu salu. Viņiem bija jāatstāj dzīvokļi divu dienu laikā, neņemot līdzi nekādas personiskās mantas. Pat ne pārtiku. Viņus sadzina uz viegli apsargājamām Daugavas salām. Un nolēma lēnai bojāejai bez pārtikas, bez medicīniskās aprūpes. Tā nebija gluži klasiska koncentrācijas nometne, drīzāk geto. Valdības līmeņa lēmums par koncentrācijas nometņu izveidošanu padomju Latvijā tika pieņemts vēl agrāk nekā padomju Krievijā. Šķiet, mēnesi agrāk. Lielākā nometne atradās Pļaviņās, bijušajā stikla fabrikā. Nometnes pastāvēja arī Valmierā, Alūksnē, Vecgulbenē. Diemžēl arhīvos nav plašu dokumentu par padomju Latvijas koncentrācijas nometnēm.
– Un kā ar leģendārajām ”plinšu sievām”?
– ”Plintnieces”, stāsti par ”sieviešu bataljoniem” un ”bruņotām apdzirdītām prostitūtām” ir mīts. Protams, tāds fenomens kā bruņotas latviešu komunistes pastāvēja. Tīri objektīvi – visiem komunistiskās partijas biedriem bija jāiziet militārā apmācība un jābūt bruņotiem. Arī sievietēm. Viņas, pat ja gribēja, nevarēja izvairīties no ieroča saņemšanas un regulārām šaušanas apmācībām. Kad fronte pietuvojās Rīgai, praktiski visi vīrieši komunisti, ja vien nebija augstos amatos, tika nosūtīti uz fronti. Tāpēc sievietes pēc viņu darba laika beigām plaši izmantoja pilsētas cietumu apsardzē, patruļās. Tas bija vīriešu trūkuma dēļ. Lielai daļai tāds dienests nepatika, bet daļa tiešām piedalījās ielu cīņās Rīgā.
– 1919. gada padomju laiks iezīmējās ar tribunāliem un teroru, bet vai bija arī kādas pazīmes, kā viņi iedomājās iekārtot savu civilo valsti, tās nākotni? Piemēram, Latvijas augstskolas nodibināšana.
– Augstskolu tiešām izveidoja, taču līmenis, ja salīdzina ar Rīgas politehnikumu, ļoti kritās. Faktiski nekādu lielu kultūras vai saimniecisko sasniegumu Stučkas Latvijai nebija. Rūpniecības atjaunošanai veltīja lielas pūles, kaut gan saimnieciskā haosa apstākļos nekas neizdevās. Tolaik vissvarīgākais jautājums bija agrārā reforma. 1919. gada 1. martā nacionalizēja visus zemes īpašumus. To arī vēlāk atzina par vienu no lielākajām padomju varas kļūdām, ka zemi nedeva bezzemniekiem. Bet tur bija vēl viens aspekts – viņi atņēma zemi pat saimniekiem, kas to par lielām summām laika gaitā bija izpirkuši no vācu muižniekiem. Tas radīja milzu neapmierinātību lauku iedzīvotājos, sākās partizānu kustība. Pēc dokumentiem redzams, ja Stučkas valdība pastāvētu tālāk, nākamajā gadā vai tuvākā laikā sekotu vienlaidu kolektivizācija. Tā bija latviešu komunistu programmas viena no galvenajām sastāvdaļām. Paradoksāli, bet Stučkas agrārā reforma atviegloja agrārā jautājuma risināšanu Latvijas Republikā, jo Vidzemes muižas jau bija nacionalizētas. Par ekonomiku ir pilnīgi skaidrs, ka padomju Latvijā tika īstenota viena no radikālākajām reformām, kāda vien padomju zemēs vispār tika īstenota. Dažu mēnešu laikā notika pilnīga privātīpašuma likvidācija. Pat Krievijā neko tādu neizdarīja līdz 20. gadu beigām, kad nacionalizēja pilnīgi visu rūpniecību! Bija jautājums par atteikšanos no naudas, bet vienīgā valsts, kurā kaut kas tāds noticis, ir Kambodža sarkano khmeru režīma laikā. Paši latviešu komunisti pasludināja, ka grib nodibināt paraugkomūnu, paraugu visai pasaulei. Ja viņi turpinātu, iznākums būtu visai šausmīgs. Stučkas radikālās reformas pilnīgi nerēķinājās ar tā laika reālo situāciju. Tādēļ tām bija milzīga pretestība, iedzīvotāju neapmierinātība, kamdēļ režīms arī no iekšienes sabruka.
– Interesanti, vai Krievijā valdošie komunisti ar Ļeņinu priekšgalā šeit būtu rīkojušies tāpat? Kādi komunisti tad te Latvijā valdīja? Galēji kreisie?
– Lielā mērā viņu rīcību noteica padomju Krievijas politika. Latviešu komunisti savu valsti veidot nekad nebija vēlējušies. Viņi to uzskatīja par bezjēdzīgu un pretojās līdz pēdējam, lai tikai neliktu atdalīties no Krievijas. Staļins un Ļeņins patiesībā piespieda Stučku izveidot padomju Latviju. Acīmredzot latviešu komunisti, kad viņus piespieda veidot valsti, vienīgo jēgu tajā saskatīja kā sociālekonomiskā eksperimentā, kas varētu paātrināt ”vispasaules revolūciju”, parādīt paraugu. Mazā teritorijā varēja īstenot tik radikālas lietas, kādas lielajā Krievijā nevarēja. Viņu reformas burtiski punktu pa punktam atbilda tām, kas minētas Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa 1848. gada ”Komunistiskās partijas manifestā”, lai sabiedrība pārietu uz sociālismu. Līdz ar to Stučkas piekritējus var nosaukt par dogmatiskiem marksistiem. Viņi tiešām ticēja klasiskajām Mar-ksa teorijām un redzēja, ka Krievijā no tām daudz kas netiek īstenots. Viņi paziņoja: Krievijā ir pieļautas daudzas kļūdas, bet mēs no tām izvairīsimies. Tas laikam ir latviešu inteliģencei un politiskajai vadībai raksturīgi: censties parādīt, ka esam komunistiskāki par pašiem komunistiem vai liberālāki par pašiem liberāļiem. Tāda tieksme uz ”tīrās” idejas īstenošanu…
– Varbūt tāpēc viņus arī likvidēja 1937. gadā?
– Ļoti iespējams, jo Staļins izvēlējās citu attīstības ceļu. Stučkam paveicās, ka viņš laikus 1932. gadā nomira. Jūliju Daniševski, Jāni Lencmani, Reinholdu Bērziņu, Kārli Dozīti – visu padomju Latvijas ”ziedu” iznīcināja. Manas grāmatas beigās ir personu rādītājs, un tur var redzēt, ka daudziem dzīve apraujas 1937./38. gadā. Tomēr bija cilvēki, kas to laiku pārdzīvoja. Piemēram, vēlākais Revolūcijas muzeja direktors Jānis Zariņš. 1919. gadā viņš bija Ārkārtas komisijas vadītājs, kas aktīvi ieviesa padomju varu Latgalē.
– Vai ar šo grāmatu 1919. gadsimta padomju Latvijas tematiku var uzskatīt par izsmeltu?
– Pilnīgi noteikti ne! Es faktiski neskāru kultūras un propagandas jautājumus, kas ir ļoti interesanti. Piemēram, Andreja Upīša loma. Stučkam kultūras cilvēki bija ļoti nepieciešami, bet tie režīmu boikotēja. Viņus vajadzēja piespiest, mērdēt badā vai šantažēt, bet Upītis nāca pats. Varbūt viņš bija pirmais cilvēks pasaulē, kurš saprata un teorētiski noformulēja mākslas un kultūras izmantošanu manipulācijās ar kolektīvo apziņu; kā kultūru un mākslu izmantot padomju ideoloģiskajiem mērķiem. Upītis padomju Latvijā organizēja grandiozās 1. maija svinības, ar mākslas līdzekļiem ”skalojot” cilvēkiem smadzenes. Visa Rīga bija latviešu mākslinieku radītās instalācijās, māju sienas nokrāsoja sarkanas. Piedalījās faktiski visi izcilākie latviešu mākslinieki, kas bija palikuši Rīgā. Viņiem nebija izvēles, jo citādi tie nomirtu badā. Interesanti, ka Upītis padomju varas augstākajā līmenī bija vienīgais, kurš nebija komunists. Kad viņš pēc aizbēgšanas uz Krieviju atgriezās Latvijā, viņam te piesprieda nāvessodu. Upīti izglāba tikai tas, ka par viņu iestājās vairāki latviešu kultūras darbinieki. Viens no argumentiem bija, ka viņš nav bijis komunists.
– Sakiet, kā vispār vērtējat mūsu publikas interesi par vēsturi?
– Interese patiesībā ir ļoti liela. Cilvēki pērk vēstures grāmatas. Interesantu darbu un pētījumu potenciāls ir daudz lielāks, bet daudziem tīri finansiālu apsvērumu dēļ nākas no šiem pētījumiem atteikties vai tos stiept garumā, vai turēt manuskriptus atvilktnēs, gaidot pienācīgu samaksu par ieguldīto darbu. Šī grāmata ir entuziasma, nevis loģiskas sistēmas rezultāts. Tāpēc saku, ka vēstures zinātnes kopējais stāvoklis, pat par spīti sabiedrības pieprasījumam, ir bēdīgs un kļūst aizvien bēdīgāks. Viss ir saistīts ar finansēm. Mani tiešām satrauc, vai kādreiz beidzot tiks sarakstīta latviešu strēlnieku vēsture, vai uzrakstīs neatkarības cīņu vēsturi. Ir tikai cerības, ka tas notiks, jo sistēmas, kas uz to ved, nav. Valdības un ierēdņu līmenī tiek runāts, ka vēsture valstī mums ir ļoti svarīga, taču, ja tam neseko nekādas reālas darbības, tad nākas secināt, ka acīmredzot tās tomēr nav valsts prioritātes. Ja sistēmā neliek naudu, tā sabrūk.
