Komponēt filmu. Saruna ar akadēmiskās laikmetīgās mūzikas komponistu Kristapu Pētersonu 0
No 3. līdz 31. martam teju mēneša ietvaros norisināsies “Latvijas Jaunās mūzikas dienas”, ko jau astoto gadu organizē Latvijas Komponistu savienība. Starp visdažādākajām gaumēm un spektriem ar savu pirmatskaņojumu “Ziema” piedalīsies arī akadēmiskās laikmetīgās mūzikas komponists Kristaps Pētersons. Mākslinieks skaņdarbu raksturo kā skanošu filmu ar elektronikas piesitienu. To, cik mainīgs ir bijis ceļš līdz “Ziemai” un cik neparedzams tās tapšanas posms, sarunā stāsta Kristaps.
Saistība ar festivālu komponistam neesot pirmo reizi, pirms dažiem gadiem viņš bijis šī festivāla mākslinieciskais vadītājs. Taču darbs Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un “Kremerata Baltica”, kas bieži atradās koncerttūrē, nepieļāva pietiekamu klātesamību. Komponists ar smaidu atceras: “Tas bija ļoti interesants un iedvesmojošs laiks.” Tas, ka “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” neklasificē autorus pēc pieredzes un tam raksturīga demokrātiska attieksme pret māksliniekiem, šķiet simpātiski arī Kristapam. Noliekot blakus dažādu paaudžu autorus, tie cits citu papildina, tāpēc esot interesanti pavērot, kādas ir ne tikai atšķirības, bet arī kopējās lietas kā mūzikas lielmeistariem, tā jaunāko paaudžu autoriem.
Šoreiz uz dalību festivālā mākslinieku aizveda kameransamblis “Trio Art-i-Shock”. “Pagājušajā gadā bija koncertprogramma, kurā viņas vēlējās aprakstīt gadalaiku tēmu. Uz mani krita tieši ziemas gadalaiks. Mūziķes bija uzrunājušas piecus komponistus, un tā nu sanāca, ka viens gadalaiks kļuva lieks, tāpēc nolēmām, ka pārcelsim manu skaņdarbu uz šo festivālu, kurā viņas bija uzaicinātas spēlēt.” Lai gan astronomiskā ziema ir teju galā un pavasaris klauvē pie loga, Kristapa “Ziema” tikai vēl plāno iekarot muzikālos apvāršņus. Komponists artistiskajam “Trio Art-i-Shock” mūziku rakstījis jau iepriekš. Iespējams, šo mūziķu vienojošais elements ir absolūta perfekcija, jo, kā arī pats mākslinieks atzīst, viņas ir profesionālas un darbu vienmēr paveicot kārtīgi, par to šaubu neesot.
Lai arī paša skaņdarba rašanās ir neordināra un tā priekšvēsture esot visnotaļ gara, Kristaps to nekautrējas stāstīt. “Sākotnēji, virzoties pēc astronomisko ziemas dienu skaita, dienasgrāmatas formā vēlējos uzrakstīt mazu miniatūru ciklu, kur katrai dienai būtu sava vieta. Taču, rakstot mūziku, vienīgā mūzika, kas man skanēja galvā, bija ļoti popsīga, bet nekas cits prātā nenāca. Tad nu man nācās pārskatīt savu uzstādījumu par dienasgrāmatas formu un pilnībā to pārmainīt uz to, kas veidojas tagad.” Ja reiz tā ir popmūzika, kas sliecas uz zināmu glamūru, tad, no šī skatupunkta, spilgtākā ikona, bez šaubām, ir Merilina Monro, kura, jāatzīst, ar savu pievilcīgi vēso personību diezgan labi piestāv ziemai un kuras balsi savā skaņdarbā ievīs arī Kristaps. “Plānoju no kinofilmām izgriezt viņas runu. Protams, dažkārt problēmas sagādā tas, ka skaņu celiņiem klājas pāri mūzika un vides trokšņi. Ar to man būs jāstrādā – jāņem materiāls un jāmēģina savīt kopā ar savējo.” Taču nosaukums “Ziema” joprojām nodarbina komponista prātu… “Doma ir sekojoša – tā būs skanoša filma, proti, skaņdarbs, kura darbība notiek ziemā. Tai būs savs mikrosižets. Es gribu darīt to, kas man pašam ir interesanti. Un saistībā ar ziemu interesanti man šķiet tieši sadzīves trokšņi. Kad tos ieraksta, reizumis var ļoti viegli noteikt, kāds ir avots, kāda ir trokšņa nozīme. Savukārt citreiz, piemēram, ierakstot, kā slida slīd pa ledu, brīdī, kad noņem attēlu, skaņa pati par sevi kļūst absolūta un var aizvest šķietami pilnīgi citā virzienā, nekā tas ir dabā. Tajā brīdī skaņa kļūst par abstrakciju un ar to var strādāt kā tīru, muzikālu parādību.” Sarunā ar Kristapu nonācām pie secinājuma, ka ir daudz skaņu, kas nepārprotami raksturo gadalaiku… Piemēram, šņaukāšanās un šķaudīšana ziemai diezgan labi piestāvot. Izmantojot šīs skaņas, Kristaps mēģinās izstāstīt savu stāstu, kā pats to dēvē “skanošā īsfilmā”, kuras garums solās būt aptuveni 15 līdz 20 minūtes. Domājot par šo formātu, prātā aust teju visiem zināmie Antonio Vivaldi “Četri gadalaiki” – spilgti ilustratīvi un tēlaini, un to ainas ir burtiski redzamas. Arī Kristapa mērķis ir radīt izteikti vizuālu skaņdarbu. Skaistums ar mūziku esot tāds – tā ir abstrakta māksla, un katrs savā iztēlē var uzbūvēt savu ideālo ainavu, ko konkrētā mūzika izraisa. Katram tā esot savādāka – tieši te slēpjoties mūzikas lielākais spēks. Līdzīgas fantāzijas un vizuālās interpretācijas klausītājos raisīšot arī komponētā īsfilma “Ziema”. Pie šī darba strādājot, mūziķis saprata, ka tam noteikti nepieciešama arī kāda elektroniska nots, tāpēc kopā ar dāmu “Trio Art-i-Shock” pieaicināts tika arī DJ Monsta, kas šo muzikālo abstrakciju paspilgtinās vēl vairāk.
Tā kā šogad festivāls īpaši izcels 20. un 21. gadsimta komponistus – jubilārus, atsauces uz tiem būs manāmas arī “Ziemas” pirmatskaņojumā. Kristaps apgalvo, ka asociācijas ar Raimondu Paulu, kā arī Imantu Kalniņu noteikti būšot saklausāmas. “Tā ir tā akustiskā vide, kas mums nemitīgi ir apkārt – gan kafejnīcās, gan veikalos, un tā iesēžas kaut kur mūsu zemapziņā. Tā nu sanācis, ka arī šobrīd kaut kas līdzīgs aust prātā.”
Kad runājam par komponēšanu, Kristaps atklāj, ka uz radošajiem procesiem raugās līdzīgi kā Volts Disnejs, kopā ar komandu veidojot savas filmas. “Man patīk strādāt pēc principa, ka sākotnēji ir sapņu zona, kurā cilvēks drīkst fantazēt pilnīgi brīvi. Viss, kas nāk prātā, tiek akceptēts bez jebkādiem ierobežojumiem. Tikai pēc tam, kad process ir noslēdzies un iegūts zināms daudzums ar materiālu, var skatīties, kuras lietas savā starpā sasaucas un veido iekšēju loģiku. Šādi strādājot, var rasties daudz paradoksu, un, kad šie loģiskie savienojumi izkristalizējas, paradoksi nekur nepazūd, bet iepīti tīklos paši sāk veidot savu stāstu. Līdz ar to stāsts veidojas interesants.” Komponists ar “Ziemu” joprojām atrodoties sapņu zonā un sev neko neliedzot, viss, kas ienāk prātā bez jebkādiem racionāliem izskaidrojumiem, – der. To, kā Kristaps būs atšķetinājis “Ziemas” mīklu, klausītāji varēs uzzināt, dodoties uz festivālu “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” un piedzīvojot sakomponētās īsfilmas pirmizrādi.
