Latvietis aizmirsis to, ka īsta latvieša māja aug mežā 7
Bērnības sapnis
Lai popularizētu tradicionālo celtniecību un parādītu, kā tā iekļaujas laikmeta kontekstā, svarīgi ir ēku paraugi – apskatāmi un rokām aptaustāmi etaloni, kuros īpaši veiksmīgi savienoti tradicionālie koka guļbūves veidošanas principi un mūsdienu tehnoloģijas. Tāds namdara darba etalons varētu būt amatnieka, dizainera, namdara un amatniecības zīmola “John Neeman Tools” radītāja Jēkaba uzcirstie “Maiznieki”. Tiem ir vairākas ilgtspējīgas būvniecības iezīmes. Mājas būvniecībā izmantots roku darbs un dabiskais materiāls, kas ņemts no tuvākās apkārtnes. Būvē izmantoti tradicionālās celtniecības paņēmieni, tā vairojot mājas kultūrvēsturisko vērtību. Stils izturēts arī interjerā. Piedevām visi darbi tika lieliski dokumentēti un, iespējams, vēl kalpos kā mācību materiāls.
“Brīvdabas muzejā esmu uzaudzis. Reizēm pārdzīvoju, ka par vēlu esmu piedzimis, jo gribas iet atpakaļ, rakt tajā senajā iekšā. Nemaz neesmu vēstures fetišists, pieņemu to, ko laiks dod, bet man patīk visas vecās lietas – māju smarža, dzīvesveids, proporcijas un konstrukcijas. Man ir skumji, ka Latvijā vairs nav vienotas lauku arhitektūras. Kad aizbrauc Zviedrijā, Norvēģijā – katrā ciematā ir noteikti toņi, kādos drīkst mājas krāsot. Latviešiem būtu jādzīvo vienkāršās mājās, līdzīgi kā šī, kuru uzbūvēju. Katram reģionam būtu labi ieturēties vēsturiskajās proporcijās, saglabājot kopējo ainavisko tēlu. Pirms sāku būvēt, vācu vecos instrumentus – platasmens cirvjus, slīmestus, urbjus, ēveles un citus. Lielos namdara kaltus nekur neatradu, tāpēc palūdzu savam draugam, kalējam Krišam no Trikātas, tādus pēc maniem zīmējumiem uzkalt. Krišs uzkala trīs namdara kaltus. Tālāk šie trīs kalti bija sēkla idejai par tradicionālo namdaru rokas instrumentu izgatavošanu. Radīju amatniecības zīmolu “John Neeman Tools”, kas no divu draugu amatnieku kopdarba piecos gados izaudzis par Latvijas labāko amatnieku – kalēju, ādas meistaru, kokamatnieku un juvelieru – ģildi. Mūsu roku darbu, darbā ielikto laiku, mīlestību un kvalitāti novērtē visā pasaulē, tālu aiz tēvzemes robežām,” apmierināts ir Jēkabs.
Mājas veidošana
Bērnības laikā Jēkabs ilgojās pēc vecas guļbūves ēkas ar seno māju garšu. Tomēr lielākā daļa veco guļbūvju Latvijā ir bēdīgā stāvoklī, tāpēc viņš nolēma ar paša rokām uzcelt jaunu, gluži kā tas bija senāk, kad katrs kārtīgs latvietis mācēja uzcirst savai ģimenei guļbūvi, izmantojot no tēvu tēviem nodotās zināšanas un prasmes.
Latvietim nams vienmēr sācies ar mežu. Kokmateriālu sagatavošanā tika ievēroti dabas riti, piemēram, būvbaļķu pareizais ciršanas laiks ir ziema, jauna mēness fāzes pirmās trīs dienas. Kokus savā mežā Jēkabs gāza ar cirvi, piepalīdzot diviem cilvēkiem ar šķērszāģi, un no meža izvilka ar zirgu. Būvdarbos izmantoti galvenokārt tradicionālie namdara rokas instrumenti – cirvji, zāģi, kalti, vecās “Stanley” ēveles, rokas urbji, slīmesti un cilvēka spēks. Visi zemes darbi, kā pamatu un pagraba izrakšana, tika veikti ar lāpstu. Pamats galvenokārt sastāv no lielākiem un mazākiem laukakmeņiem. Redzamā pamata daļa virs zemes līmeņa ir skaldīta laukakmens mozaīka no vietējā granīta. Mājas sienās, karkasā, jumta konstrukcijā izmantoti tikai koka savienojumi un koka tapas. “Maiznieku” mājas ārējais izmērs ir 6,5 x 13 m. Kopējā apdzīvojamā platība abos stāvos ir 120 m2. Lai pasargātu koksni no bojāšanās, karkasa pamatvainags, statņi, augšējais vainags un ārējā apšuvuma dēļi apstrādāti ar priežu darvas un Tunga eļļas maisījumu un apdedzināti ar gāzes liesmu.
Mājas uzbūve
Māja ir divu būvtehniku – masīvkoka karkasa un latviskās guļbūves – apvienojums, starp baļķiem liekot tradicionāli izmantoto purva sūnu. Mājas 50 cm biezās sienas izolētas ar 250 mm biezu sausu priežu un lapegles skaidu slāni. Jumts likts ar trīs slāņu ozola šindeļiem (kopā 15 000 šindeļu) divu virzienu klāšanas tehnikā. Katrs ozola šindelis 10 mm biezs, 120 mm plats, 720 mm garš. Jumts siltināts ar ekoloģisku kokšķiedras vati un fibrolīta kokšķiedras plātnēm un divās kārtās apmests ar māla, dzēstā kaļķa, lina pakulu, kvarca smilšu, kviešu miltu klīstera un sāls masas apmetumu. Māla apmetumam ir ļoti labas siltuma uzkrāšanas īpašības. Māja apkurināma ar māla apmetuma apmestu ķieģeļu maizes krāsni un māla podiņu virtuves plīti. Mājas abu stāvu apsildīšanai līdz mīnus desmit grādu salam pietiek ar vienreiz dienā izkurinātu virtuves plīti. Lai apkurinātu visu 120 m2 telpu platību, ziemā nepieciešams ne vairāk par 4 m3 sausas malkas.
“Esmu realizējis savu ideju par dabisku, ekoloģisku māju ar augstu siltuma efektivitāti un zemu enerģijas patēriņu. Tā ir ilgtspējīga būve, jo, pielietojot roku darbu, izmantoti vietējie materiāli, koks, akmens, veci un jauni māla ķieģeļi, sūnas, linu šķiedras, māls, ūdens, kviešu milti, sāls un koka skaidas,” stāsta Jēkabs.
Roku darba izcilība
“Rokas ir mūsu Dieva dotā mašīna. Kad redzi, cik daudz rokas ir spējīgas izdarīt, grūti noticēt. Roku darbs sagādā gandarījumu, tas nomierina, un bieži tā ir intuitīva nepieciešamība. Strādājot ar rokām, tu ieliec daļu sevis darbā. Lietas runā un stāsta amatnieka stāstu tālāk. Kā mana vecvectēva taisītais skapis – skatoties uz to, es domāju, kā viņš to ir ēvelējis, zāģējis, veidojis savienojumus. Vecvectēvs turpina dzīvot tajā skapī. Lai gan viņa tur nemaz iekšā nav… Tā arī mans darbs dzīvos “Maiznieku” mājās, kuras uzcēlušas manas rokas, un stāstīs stāstus nākamajām paaudzēm,” smaida Jēkabs.
