Ko slēpj dvēseles tumšā puse? “Kalpones” Dailes teātrī 0
Pēc veiksmīga “sieviešu dumpja” inscenējuma “Bernardas Albas mājā”, kuru ar interesi var aplūkot Liepājas teātrī, Viesturs Meikšāns mēģina šo pašu fenomenu krietni šaurākā un noslēgtākā lokā papētīt uz Dailes teātra mazās skatuves. Liepājā režisors to darīja, izmantojot F. G. Lorkas lugu, bet Rīgā viņa uzmanības fokusā ir franču literārā anarhista Žana Ženē dramatiskais teksts “Kalpones”, kurā maksimāli saasināta iekšējā neapmierinātība ar savu stāvokli un eksistenci šajā pasaulē divām māsām liek maldīties zemapziņas impulsētās fantāzijās un viņu dvēselēm pazust kādā no elles lokiem.
Albērs Kamī savulaik teica, ka “mūsu civilizācija velk dzīvību gļēvu un naidpilnu dvēseļu savstarpējā iecietībā”, un lugas varoņu trīsstūris varētu būt teju vai precīza šīs domas scēniskā ilustrācija. Solanžas un Klēras naids pret kundzi tik uzkrītoši burbuļo viņu dvēselēs kā verdošs geizers un ik pa brīdim izšļāc indīgus tvaikus, kas piepilda māsu fantāzijas un mudina uz slepkavību kā vienīgo iespēju tikt no tām vaļā.
Izrāde sākas šaurā, no pārējās skatuves norobežotā avanscēnā.
Notupušās pie pelēcīgas sienas kā divas noplukušas peles, Solanža un Klēra uzsāk savu iecienīto fantāziju spēli, kurā tiek “izstrādāts” scenārijs kundzes nogalināšanai.
Būt par kalponēm ir nomācoši un pazemojoši, sociālais statuss un pastāvošā nevienlīdzība viņas kaitina, tā ir netaisnība, kas jānovērš, un māsas ir gatavas to darīt jebkuriem līdzekļiem. Vienu pēc otras virknējot dialogos dažādas sadzīviskās negācijas, vērpjot nožēlojamas intrigas un baidoties, abas māsas savu naidu uzkurina līdz tik žultainai pakāpei, ka visas iekšējās un ārējās norises izrādē iegūst sadomazohistisku nokrāsu.
Ilze Ķuzule un Ieva Segliņa ar agresīvos toņos ieturētu saspēli, kurā ironija kalpo kā dekoratīvs uzklājums rīcības patiesajiem impulsiem, cenšas šo “emocionālās pašvardarbības” motīvu tā sablīvēt, lai skatītājs to spētu ne vien ieraudzīt, bet arī sajust.
Naida raisītais apziņas sašaurinājums, kuru režisors trāpīgi fiksē savās scenogrāfiskajās telpas transformācijās, iestudējumā ir sasniedzis maksimumu un paralizējis māsu spēju cik necik sakarīgi domāt. To, ka šajā pasaulē pastāv ne vien sociālā, bet arī ģenētiskā nevienlīdzība, viņas nav spējīgas aptvert, imunitāti pret to nodrošina mūsdienās dāsni izsniegtās receptes, kas visiem piešķir tiesības būt laimīgiem, mīlētiem, bagātiem un dzīvot bezrūpīgi, neapgrūtinot sevi ar kaut kādu kalpošanu.
Atliek tikai jebkuru kundzes rīcību iztulkot kā nebeidzamus pāridarījumus vai pazemojumus, un nepieciešamo faktu summa jau ir pietiekama, lai iekšējās neapmierinātības cēlonis iegūtu konkrētas personas aprises.
Ja tam visam vēl pievieno sublimētās tieksmes, kas fragmentāri ielaužas Solanžas un Klēras dialogos, tad uz skatuves kļūst ieraugāma visai pārliecinoša “vēlmju mašīnas” (Žila Delēza apzīmējums) komplicētā mehānisma slēptā darbība, kurā izaicinoši izpaužas cilvēka dvēseles tumšā puse. Lai kā arī mēs to noliegtu, tepat vien jau tā ir un pacietīgi gaida izdevību pakoriģēt cilvēka “nesavtīgo” rīcību.
Cik daudz un cik lielā mērā mēs to ļaujam, ir un paliek atkarīgs no tās bioloģiskās būtnes, ko sauc par homo sapiens, garīgā satvara.
Māsas ar to īpaši lepoties nevar, tādēļ nākas atbalsta punktus savai rīcībai meklēt tajās pašās klišejās, ar kurām cilvēkus šodien nepagurstoši aplaimo masu liberālisms, un savīt savas nemākulīgās intrigas līdz tādam psihes stāvoklim, no kura vienīgā izeja ir pašām iztukšot saindētās tējas krūzīti.
Starp citu, aktieriski nedaudz pārforsētais infantilisms māsu tēlos šoreiz nav tā labākā izvēle, jo apgrūtina pieeju darbības dziļākam jēgas slānim. Jā, tas palīdz abām aktrisēm veidot ārējās izpausmēs spilgtākus lomas zīmējumus, bet vienlaikus savaņģo publikas uztveri un ļauj skatītājam izvairīties no līdzīgu dvēselisko norišu attiecināšanas uz sevi.
Tā tomēr ir viena no teātra mākslas ekskluzīvajām funkcijām, kas dod iespēju uz skatuves meklēt atbildes uz sarežģītiem ar cilvēka dabu saistītiem jautājumiem. Kāpēc to neizmantot?
Rēzijas Kalniņas atveidotais kundzes tēls izrādē ir groteskā formā sabiezināts māsu naida tiešais objekts, kurā tiek meklēti un atrasti nepieciešamie iemesli šī naida attaisnošanai. Gaisīga, patukša būtne no cita sociālā slāņa, kas atspoguļo fiktīvo vienlīdzību sabiedrībā un ar savu eksistenci kairina nervu šūnas, diendienā atgādinot par šajā Dieva radītajā pasaulē valdošo netaisnību.
Viņas liekulīgā “labdarība un mīlestība” pret kalponēm ir viena vienīga izlikšanās, kas visai trāpīgi un smalki kariķē šodienas sabiedrībā piekopto attiecību modeli starp dažādiem sociālajiem slāņiem, un ļauj noprast, ka patiesais naida iemesls jau slēpjas pašā cilvēkā, šajā gadījumā abās māsās, un viss pārējais ir mazspējīga prāta konstrukcijas, kas nestabilāku psihi spēj novest arī līdz galēji destruktīvai rīcībai.
Sākumā varbūt to ir pagrūti pamanīt, taču režisors iestudējuma procesā ir ļoti veiksmīgi atradis to skatpunktu, no kura izrāde iegūst vajadzīgo perspektīvu. Vadoties no stila prasībām, neliela izteiksmes līdzekļu ekonomija estētiskajā kopainā par ļaunu nenāktu, taču kopīgi piemeklētais spēles veids un tajā precīzi integrētā psiholoģija rada publikā tik nepieciešamo sajūtu, ka daļiņa no cilvēka slēptās dzīves ir iesaistīta darbībā, kas notiek uz skatuves. Un tieši to jau mēs teātrī arī meklējam.
Žans Ženē, “Kalpones”, iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē
Režisors un telpas iekārtojuma autors Viesturs Meikšāns, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, tulkojuši Viesturs Meikšāns un Gita Grīnberga, komponists Māris Dejus, mākslinieks Harijs Zālītis.
Lomās: Rēzija Kalniņa, Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Tuvākā izrāde: 24. septembrī.
Vārds skatītājiem
Sanita Baltiņa: “Tik jaudīgs trio! Nenoskatīties spēlē un saspēlē! Ievas Segliņas brīnišķīga atgriešanās.”
Dace: “Pagaidām spēcīgākā Dailes teātra šā gada izrāde un labākais aktierdarbs, kas šajā teātru sezonā redzēts, – Rēzija Kalniņa Kundzes lomā.”
dailesteatris.lv
