Uldis Šmits: Baltieši grib aizstāvēties, Krievija protestē 25
Krievijas sūtnis NATO Aleksandrs Gruško 20. aprīļa sarunās izteikšot protestu sakarā ar alianses klātbūtnes “absolūti neattaisnojamo” palielināšanos Baltijas valstīs. Pēdējo gadu notikumu kontekstā mēs varētu uztvert sacīto pat ar zināmu ironiju vai humoru, taču Gruško nav “jautro un atjautīgo” kluba biedrs. Viņš visā nopietnībā pārstāv Kremļa politiku, kuras vārdā nepārtraukti tiek izteikts pārmetums – “NATO izlēma paplašināties, virzīties tuvāk Krievijas robežām”. Tas savukārt ļauj uzturēt stāstu par Krievijas militāro apdraudētību no Rietumu puses. Kaut arī to ir grūti izskaidrot, jo kopš Otrā pasaules kara neviens nav grasījies anektēt “nevienu Krievijas kvadrātmetru”, kā gluži pamatoti bildis Latvijas bijušais prezidents Valdis Zatlers.
Der atcerēties arī Igaunijas prezidenta Lennarta Meri secinājumu 2000. gadā: “Nevis NATO paplašinās uz austrumiem, bet deviņas suverēnas valstis pašas ir izlēmušas pievienoties aliansei.” Tolaik vēl nepavisam nebija drošas pārliecības par baltiešu uzņemšanu Ziemeļatlantijas aliansē, netrūka arī apgalvojumu, ka mūs tur neviens īpaši negaida, kas bija diezgan tuvu patiesībai. Tomēr Baltijas valstis tika uzņemtas un viens no galvenajiem iemesliem tam bija Meri pieminētā baltiešu izdarītā izvēle un uzstājība.
Mūsdienu starptautisko tiesību normās ietvertais princips, ka pašas valstis, lai cik mazas tās būtu, patstāvīgi izraugās savus sabiedrotos un attīstības ceļus, protams, sagādā neērtības arī tiesiskumu sludinošajām demokrātijām. Taču tas šķiet vēl neparocīgāks Krievijai vai, pareizāk sakot, pašreiz Krievijā pie varas esošajiem. Laiks rādīs, vai taisnība izrādīsies tiem, kuri saka – citāda politiskā sistēma kā vien šobrīd pastāvošā “varas vertikāle” tur nemaz nav iespējama. No tā gan nevajadzētu ciest kaimiņiem. Piemēram, Ukrainai, kurai atņemto – okupēto un anektēto – teritoriju apjoms nav aprēķināms kvadrātmetros, bet daudz iespaidīgākās mērvienībās. Tas jebkurā gadījumā ir starptautisks noziegums un lietas būtība nemainās, ja noziegumu nosauc par “ģeopolitiku”. Vai par “konfliktu”.
To, ka Kijeva pretojas, dažiem Latvijas un tāpat dažiem Rietumu politiķiem ir grūti pieņemt. Vajadzēja taču būt pretimnākošākai… Tādā pasaules skatījumā pastāv tikai divi vērā ņemami spēlētāji, proti, mītiskie Rietumi un Krievija. Lai gan Ukrainas nākotni pienāktos noteikt nevis Vašingtonai vai Maskavai, bet Ukrainas pilsoņu vairākumam.
Pēc PSRS sairuma baltiešiem identitātes jautājums nelikās pārāk sarežģīts. Toties vajadzēja rast atbildi, kā iedzīvināt eiroatlantiskās integrācijas kursu. Problēma bija pārsvarā ārpolitiska – Rietumu divdomīgās attieksmes radīta, jo Baltijas valstīs šis kurss un īpaši nepieciešamība pievienoties NATO guva plašu atbalstu. Tagad diskusijas atsākušās saistībā ar Ukrainu un saistībā ar nodomiem pastiprināt alianses klātbūtni Baltijā. Diez vai var runāt par “pastiprināšanu”, kad šī klātbūtne tiek knapi iezīmēta. Mūsu politikā ir aprindas, kas spriedelē par Rietumu plāniem Krieviju “izolēt” vai “aplenkt”. Kā reiz rakstījis Jānis Urbanovičs, “Putins ir aizvainots, Krievija ir aizvainota un netic nevienam”.
Savukārt Baltijas valstīm ir vēl mazāk iemeslu kādam ticēt. Toties pietiekami vēsturiskās pieredzes, lai saprastu, kam nedrīkst uzticēties vispār.
