Katoļi ir visās partijās. Saruna ar katoļu baznīcas arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču 11
Par sirdsapziņas izmeklēšanu, saziņu ar sabiedrību, grēknožēlu, ko sagaidām no “čekas maisos” esošajiem un vēl citiem tematiem – saruna ar katoļu baznīcas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču.
Nesen teicāt, ka Latvijā tagad katoļticīgo kristiešu ir ap 20 procentiem no visiem iedzīvotājiem. Kā tas aprēķināts?
Z. Stankevičs: Manuprāt, tautas skaitīšanā vajadzētu atteikties no politkorektuma, ka cilvēkam jāslēpj sava reliģiskā piederība. Eiropā ir tendence reliģisko piederību dzīt pagrīdē un publiski par to nerunāt. Tautas skaitīšanas aptaujas anketā vajadzētu ielikt jautājumu, uz kuru atbildē būtu uzskaitītas tradicionālās konfesijas, plus vēl viena ailīte “Cita”. Tad mums būtu objektīvi un precīzāki dati.
Statistikas pārvalde ir informējusi, ka atšķirībā no iepriekšējām tautas skaitīšanām 2021. gadā tiks izmantota administratīvajos avotos un Centrālās statikas pārvaldes apsekojumos iegūtā informācija, atsakoties no iedzīvotāju aptaujas internetā un viņu dzīvesvietās. Un ka informāciju par reliģiju nav iespējams iegūt no administratīvajiem avotiem.
Mūsu aprēķinu metode balstās uz to, ka uzskaitām, cik cilvēku gadā baznīcās katoļticībā nokristīti, un saliekam kopā ar datiem par to, cik katoļticīgo apbedīti. Piemēram, no 2006. līdz 2017. gadam kopā nokristīti 56 086 cilvēki. Apbedīto skaits pēdējo piecu gadu laikā svārstās robežās ap četriem tūkstošiem gadā, tikai vienugad bija pāri pieciem tūkstošiem. Pēc pēdējiem Tieslietu ministrijai oficiāli iesniegtajiem datiem, valstī ir 389 670 katoļi.
Redzam, ka salīdzinājumā ar atmodas gadiem baznīcās ir mazāk cilvēku. Ļoti daudzi izbrauc no Latvijas. Taču daudzi tomēr ierodas šeit nokristīt savus bērnus. Un tā baznīcās kristīto katoļticīgo skaits Latvijā ir ap 20 – 23 procentiem.
Bet cik no tiem ir aktīvie draudžu locekļi?
To rēķinām pēc tā, cik iet pie dievgalda. Piemēram, 2016. gadā pie dievgalda kopumā bija pienākts 1 394 383 reizes. Dalām to ar nedēļu skaitu. Dažs cilvēks iet katru svētdienu, dažs – katru otro, bet vidēji tātad rēķinām, ka ap 30 tūkstošiem cilvēku regulāri apmeklē baznīcu. Pārējie uz dievnamu iet varbūt reizi mēnesī vai tikai svētkos.
Jūs esat aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Ko tajos gūstat? Ar kādiem cilvēkiem diskutējat? Daļa intelektuāļu aprindās uzskata, ka sociālie tīkli cilvēkus dara paviršākus – viss jāpauž īsi, nav laika iedziļināties.
Sociālajos tīklos vados pēc principa, ka šī dzīve ir svētceļojums: eju pa ceļu un skaļi runāju par to, kas man ir svarīgs. Piedāvāju sekot un klausīties tiem, kuri vēlas iet kopā ar mani. Tviterī es rakstu divus gadus, tur man ir ap 1600 sekotāju. Feisbukā tā saukto draugu skaits tuvojas trim tūkstošiem, bet pieteikumu ir daudz vairāk, nekā esmu apstiprinājis, jo ļoti daudz pieprasījumu ir arī no ārzemēm. Izņēmuma gadījumos uzrakstu kaut ko svešvalodā, jo pirmām kārtām tomēr vēršos pie Latvijas auditorijas.
Diskutēju ļoti reti un atbildu, ja jautājums ir uzdots pēc būtības. Ja rit konstruktīvs dialogs, iesaistos, taču bieži vien, kad svētceļnieki iet cauri kādai sādžai vai garām viensētai, tur esošie suņi rej. Gājējs viņiem nepievērš uzmanību un turpina ceļu.
Tam, ka sociālie tīkli dara paviršākus, gan piekrītu, gan iebilstu. Ja kāds lieto sociālos tīklus, lai noķengātu citus, vai arī apmaksātie troļļi izpilda pasūtījumus, tad sociālie tīkli veic destruktīvu lomu.
Bet tviteris bija laba skola trenēties īsi, konstruktīvi, kodolīgi – 140 zīmēs izteikt domu, dot vēstījumu aforisma veidā.
Vai sociālajos tīklos esat saskāries ar viltus ziņām?
Izrādās, ka viena grupa no maniem sekotājiem ir tā sauktie “sekotāji” jeb troļļi un rējēji. Ja riešana kļūst par spamošanu, to nobloķēju.
Daļa no rējēju komentāriem ir žurnāla “Charlie Hebdo” līmenī un primitīvāk. Ar viņiem nevar diskutēt. Vienas daļas taktika ir atražot vēl padomju laika stereotipus vai arī stereotipus, kas raksturīgi naidīgi pret reliģiju noskaņotajai Rietumu sabiedrības daļai. To cilvēku vēlme ir izliet naidu un žulti.
Tviterī duras acīs arī Kremļa ideoloģiju paudēji troļļi.
Esmu pievērsies garīgajai jomai un tam, kas saistīts ar reliģiju. Es neesmu prokremliskās ideoloģijas paudēju tiešais adresāts, uzbrukumu konkrēti sev neesmu jutis. Bet atskaņas, retvīti u. tml. līdz manīm nonāk un tā redzu, ka daļa ir naidīgi pret Latvijas valsti.
Uzrunās – gan Aglonā, gan arī citkārt – rosināt sabiedrību domāt par lietām un problēmām, kur vajadzīgas pārmaiņas. Vai jūtat, ka šādas pārmaiņas notiek?
Mūsu sabiedrība ir konservatīva, nenotiek tā – tu pasaki, un visi jau steidzas to pildīt. Bet redzams, ka domājošās sabiedrības daļas prātos pateiktais iekrīt kā sēkla augsnē. Taču ir vajadzīgs laiks, lai tā uzdīgst un nes augļus.
Viena no tādām sēklām bija mans rosinājums pievērsties “sistēmas bērniem”. Šo problēmu jau pirms kāda laika kāru pie lielā zvana. Esmu gandarīts, ka Latvijas Radio komanda sagatavoja plašu raidījumu ciklu par bērniem bērnunamos. Sabiedrība ir it kā pamodusies, cilvēki ceļ augšā problēmas un neļauj atbildīgajām personām izlikties, ka viss kārtībā.
Pirms gadiem septiņiem sāku runāt, ka diemžēl mūsu sabiedrībā cilvēkiem ir mazvērtības kompleksi. Vispirms man pārmeta – “ko te izdomājat, mums viss kārtībā”, bet pēc laika sāka atzīt, ka tā ir patiesība. Tad notika lūzums, un pēdējā laikā redzu ievērojamus uzlabojumus. Masu saziņas līdzekļos arvien vairāk parādās pozitīvu ziņu par cilvēkiem, kuri uzņemas iniciatīvu un kuriem ir sasniegumi zinātnes, uzņēmējdarbības jomā u. c. arī starptautiskā mērogā. Latvija nav neizdevusies valsts! Cilvēkos, sabiedrībā, valstī ir liels potenciāls. Mums vairāk vajag runāt par to, kas valsti ceļ, nevis kliegt, ka viss ir slikti.
Latvijas simtgades sakarā sabiedrība spriež, kas jādara valsts uzplaukumam nākamajos simt gados. Vai esat par to domājis?
Nākamās simtgades perspektīvā mums jāpavērtē, kāda ir Latvijas ilgtermiņa stratēģija. Latvija ir gājusi cauri ļoti sāpīgam slimnīcu slēgšanas procesam un šobrīd iet cauri ļoti sāpīgam skolu slēgšanas procesam. Tiek slēgtas mazās lauku skoliņas, tostarp pierobežas rajonos. Laukos skola ir kā ciema dzīves centrs, tur ir darba vietas, simboliski tā ir šīs vietas sirds. Ja to izrauj ārā, organisms nav dzīvotspējīgs. Cilvēkiem jābrauc prom – vai nu uz ārzemēm, vai uz lielajām pilsētām, pirmām kārtām jau Rīgu. Īstermiņā budžetā būs ieguvums, bet kas notiks ilgtermiņā? Pazaudēsim cilvēkus, kuri aizbrauks uz ārzemēm, un būs jāsniedz sociālā palīdzība tiem, kas zaudējuši darbu. Garīgajā klimatā tad notiek lejupslīde, arī draudzes tad kļūs tukšas. Te vajadzīga sistēmiska pieeja Latvijas kopējam labumam, nevis īstermiņa finansiālie ietaupījumi.
“LA” lasītāja rīdzinieks Ilmārs Kārklis, vēršoties redakcijā, sacīja: “Domājot par reliģiju, nonāku pretrunās. Kā tad īsti ir: nogrēkojies cilvēks aiziet uz baznīcu, viņam atlaiž grēkus, un pēc tam viņš grēko tālāk!”
Evaņģēlija kodols pauž: atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam! Cilvēkam, nākot pie grēksūdzes, jāizpilda pieci nosacījumi, lai grēksūdze būtu derīga. Starp tiem ir sirdsapziņas izmeklēšana, patiesa grēku nožēla un apņemšanās negrēkot. Ir svarīgs arī gandarījums par grēkiem. Tas nozīmē – ja esi kādu apmelojis, tev ir jāatsauc šie meli; ja esi kādu apzadzis, tad ir jāatdod tas, ko esi nozadzis. Pretējā gadījumā nevari saņemt grēku piedošanu.
Nesen ir atvērta pāvesta Franciska grāmatas “Pazemības ceļš” latviskā versija. Tajā ir runa arī par korupciju un grēku. Lasot fragmentu, jāsecina – ļoti trāpīgas atziņas: “Cik tomēr patiesības spēkam ir grūti pavērt korumpētas sirdis! Tās ir tik ļoti aizbarikādējušās savā pašpietiekamībā, ka nepieļauj nekādas šaubas. (..) Korumpēti ir cilvēki, kuri ir uzbūvējuši savu pašcieņu, balstoties šāda veida melīgā attieksmē, un iet caur dzīvi, izmantojot sava izdevīguma īsceļus, maksājot par to ar savu un citu cilvēku patieso cieņu. Viņi ar savu izskatu vienmēr pauž: “Es to neesmu izdarījis”, viņu sejas ir nevainīgas kā svētbilde (..) Vissliktākais ir tas, ka galu galā viņi sāk paši sev ticēt.” Lasot šo, iztēlē vīdēja pazīstamu oligarhu sejas, kuras ir “kā svētbildes”. Izlasīsim, secināsim, raug, kādi oligarhu portreti. Bet ko tālāk? Vai mudināsit priesterus Latvijā runāt draudzēs par korupcijas ļaunumu? Vai te ar runāšanu vispār var ko ietekmēt?
Šī tēma nav jauna. Pāvests Francisks par to runā arī enciklikā “Laudato si” (“Esi slavēts”), par to runāja arī žēlsirdības gada atklāšanas bullā, kas arī bija izdota latviski. Tur ir ļoti skaidri un ļoti spēcīgi vārdi. Bet iespējams, ka šo vārdu sētā sēkla vēl gaida uzdīgšanu.
Protams, ka ar ārējiem līdzekļiem korupcijas problēmu neatrisināsim, piemēram, tādiem kā pirms vairākiem gadiem rīkotā akcija, kas aicināja dedzināt oligarhu portretus. Nepieciešams, lai mainās sabiedrības apziņa un attieksme, līdzīgi kā problēmā ar sistēmas bērniem. Lai katrs skatās, kas apkārt notiek. Un, ja redz nebūšanu, lai reaģē un dara to, ko viņš iespēj! Ja redz, ka iestādes mēģina problēmu paslaucīt zem tepiķa, tad pieslēdzas arī žurnālisti un sabiedrība, reaģē un sāk izdarīt spiedienu. Visa sabiedrība ir kā vienots organisms. Ja sabiedrības apziņas līmenis mainās un attieksme mainās, tad oligarhi nevarēs nesodīti taisīt savas rebes. Sarežģīts un ilgs process, bet citu ceļu neredzu.
Raidījums “Es ticu” televīzijā “Re:TV” tapis ar uzņēmuma “Itera Latvija” atbalstu. Šā uzņēmuma vadītājs Juris Savickis arī ziedo katoļu baznīcai. Taču mēs zinām, ka Juris Savickis ir bijušais VDK virsnieks, un viņa daži izteikumi un darbība liek domāt, ka viņš drīzāk pārstāv Krievijas, ne Latvijas intereses. Tāpat zinām, ka gāzes kompānija “Itera Latvija” ir cieši saistīta ar Krievijas enerģētikas uzņēmumiem. Un tie savukārt šādus Latvijas uzņēmumus kā “Itera Latvija” izmanto Krievijas interešu sasniegšanai politikā un ekonomikā. Vai jums tas šķiet pieņemami – katoļu baznīcai ņemt naudu no šā cilvēka un šā uzņēmuma? Vai arī šajā gadījumā būtu saskatāma “grēku izpirkšana”?
Raidījumu “Es ticu” kanāls “Re:TV” veido, no mūsu viedokļa raugoties, neatkarīgs producents. Tas nav baznīcas kanāls. Un līdzīgi kā citi žurnālisti, arī “Re:TV” žurnālists man vaicāja, vai es nevēlētos sniegt interviju par Stambulas konvenciju. Labprāt piekritu. Tajā brīdī, kad žurnālists pie manis atnāca, man nebija informācijas, kas šo raidījumu sponsorē.
Evaņģēlija princips ir “netiesājiet, un jūs netapsit tiesāti”. Baznīcu celtniecībai un baznīcas atbalstam ziedo daudzas organizācijas. “Itera Latvija” ir kompānija, kas Latvijā legāli reģistrēta un darbojas, un cita starpā ziedo arī baznīcai. Mums nav pamata pateikt – no citiem ziedojumus pieņemam, bet no “Itera Latvija” – ne.
Kādas ir katoļu baznīcas Latvijā attiecības ar politiskajām partijām?
Mēs nelobējam nevienu no partijām. Jau pirms gadiem sešiem skaidri pateicu, ka neiesaistīšos partiju pasākumos un uz partiju kongresiem neiešu. Baznīca neidentificē sevi ne ar vienu partiju, jo katoļi ir visās partijās un baznīca izvērtē partiju darbību no ticības un morāles viedokļa. Ja politiķi virza kādas lietas pret ticību un morāli, tad reaģējam. Piemēram, pret to pašu Stambulas konvenciju, kas, manuprāt, ir ideoloģizēts dokuments. Vai pret viendzimuma partnerattiecību pielīdzināšanu laulībām. Baznīca reaģē un aicina atbalstīt deputātus, kuri cīnās par ģimenes vērtībām, kas ir Latvijas valsts ilgtspējīgas attīstības stūrakmens. Aicinām novērsties no tiem, kuri ir pret šīm vērtībām.
Pērn kolēģis “LA” rakstīja, ka Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs Dziesmu svētku dalībniekus nosaucis par “maukām”, kā arī aicinājis dedzināt sev netīkamas grāmatas, piemēram, Jura Rubeņa grāmatu “Viņš un viņa. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Kā jūs vērtējat šo rīcību – vai tā negrauj kristiešu prestižu?
Tas nav katoļu radio, un man nav nekādu iespēju ietekmēt viņa darbību. Uzskatu, šāda rīcība grauj kristiešu prestižu, un esmu pret šāda veida izteikumiem. Attiecībā pret Dziesmu svētku dalībniekiem lietot šādu vārdu ir netaisnīgi un nepieņemami.
Pieminēšu vēl citu aspektu. Diemžēl šis vārds “mauka” ir 115 reizes lietots jaunajā Bībeles tulkojumā. Manuprāt, šis ir vulgārs vārds un tā lietojumam nav vietas kristīgajā radio vai Svēto rakstu tekstā. Savu protestu esmu izteicis Bībeles šā tulkojuma un izdošanas atbildīgajām personām un lūdzis, lai nākamajā tas tiek aizstāts ar vārdu, sinonīmu, kas nav vulgārs. Piemēram, “izlaidīga sieviete” vai “prostitūta”.
Kā vērtējat “čekas maisu” problēmu? Kādu risinājumu sagaidāt?
Jautājums ir ļoti sarežģīts. Ja kāds ir bijis nagu maucējs vai uz viņa denunciāciju pamata cilvēki ieslodzīti cietumā, vai varbūt nogalināti, vai ir zaudējuši darbu un pēc piedzīvotajām vajāšanām salūzuši, tad par to vainīgajiem būtu jāatbild kā par noziegumiem.
Bet problēma ir, ja no vairāk nekā 24 000 kartīšu mums ir saglabājušies tikai četri tūkstoši kartīšu.
Cik var noprast, tad “lielo zivju” maisi ir aizvesti prom. No vienas puses, tiem, kas reālu ļaunumu citiem nodarījuši, jānes atbildība, bet, no otras puses, sabiedrībai jāizvairās dēmonizēt visus tajos maisos esošos. Un, ja lielās zivis ir paguvušas izsprukt un staigā, cepuri kuldamas, tad mazās zivteles atdot saplosīšanai publiskajā telpā – tāda rīcība nenestu labus augļus.
Nevajag rīkoties pārsteidzīgi, jo absolūta objektivitāte būs pastarajā tiesā. Protams, ir jāizdara viss iespējamais, lai vainīgie saņemtu sodu. Staļina laiku nagu maucēju lielākais vairums jau guļ kapos un tiesai Dieva priekšā jau izgājuši cauri. Bet padomju ēras noslēguma posmā čeka strādāja jau ar citām metodēm. Un tad ir daudz grūtāk to ielikt konkrētā nozieguma pantā. Viens, ko sabiedrība varētu sagaidīt no viņiem, ir patiesa grēknožēla.
Kādas norises baznīcā ir sakarā ar gatavošanos pāvesta Franciska vizītei? Vai būs kāda īpaša dāvana pāvestam?
Mēs gaidām oficiālu informāciju par šo vizīti. Kad tā būs, tad rīkosimies.
Pagājušā gada oktobrī, kad bija tā sauktā dialoga tikšanās “Re Thinking Europe”, kur piedalījās baznīcas pārstāvji un politiķi, ar pāvestu aprunājāmies vairākas minūtes. Viņš bija ļoti labi informēts par Latviju, un es biju pat pārsteigts, cik vērīgi viņš seko līdzi norisēm Latvijā. Ceru, gatavojas vizītei.
Ko jaunu pāvests Francisks ieviesis baznīcas pārvaldībā?
Pāvesta uzstādījumos, no vienas puses, ir ļoti skaidri akcentēts vārds “perifērija”. Tas nozīmē – nodarboties ar tiem, kas ir uz baznīcas un, kā saka, pasaules robežas. Vēl atslēgas vārds ir tas, ko itāliski sauc par “scarto” (atkritumi), – utilitāra pieeja cilvēkiem, cilvēku norakstīšana, pāvests ļoti vēršas pret to. Viņš ar žēlsirdību pievēršas tiem, kas ir nabadzīgi, atstāti, cietuši no vardarbības. Pāvests izmanto nevis teoloģiski filozofisku valodu, bet, komunicējot ar cilvēkiem, pievēršoties konkrētajām pasaules problēmām, runā ļoti vienkāršā valodā. Tā tiek dēvēta par pastorālo pieeju.
Ja paraugāmies, kur pāvests līdz šim braucis vizītēs, jāteic, tās bijušas problēmu vietas – “karstie punkti”. Viņš dodas uz perifērijām un izņēmuma kārtā vizītēs uz “atslēgas vietām” kā ASV vai Eiropas Parlamentu.
Pāvests tiekas ar tiem, kas atrodas atstumšanas riska zonās, piemēram, ar rohindžiem Mjanmā. Viņš mēģina uztaustīt reālās problēmu vietas un pielikt tur savu roku, lai dziedinātu.
Kur šajā pāvesta vizīšu iedalījumā atrodas Latvija? Vai arī vizīte Baltijas valstīs mūsu valstu simtgades sakarā būtu vēl viens izņēmuma gadījums?
Svarīgi, ka šogad apritēs 25 gadi kopš pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes Latvijā. Latvija tomēr ir Eiropas Savienības robežvalsts, kā arī esam “karstajā zonā” – netālu ir Ukraina, mūsu valstī ir NATO karaspēks, bet Krievijā pie robežas ir Krievijas karaspēks. Kaut kādā ziņā esam arī Austrumu un Rietumu civilizāciju robeža. Un vēl cita robeža – uz ziemeļiem no Latvijas katoļticīgo skaits ir neliels, Igaunijā tie ir septiņi tūkstoši, Somijā arī ļoti maz.
Vēl Latvija ir interesanta no ekumeniskā viedokļa, kā vienīgā valsts pasaulē, kur gandrīz vienādās svara kategorijās ir luterāņi, katoļi un pareizticīgie. Turklāt šo konfesiju starpā valda draudzīgas, konstruktīvas attiecības.
Pelnu dienā sākās Lieldienu gavēnis. Viena no cilvēkmīlestības un žēlastības simboliskām tradīcijām Lieldienu priekšvakarā ir tā, ka priesteri mazgā kājas draudzes locekļiem, pāvests Francisks – pat cietumniekiem. Esmu domājusi, kā tas izskatījās pirms diviem tūkstošiem gadu teritorijā, kur pavisam citi klimatiskie apstākļi, un tagad Latvijas dievnamā, kur cilvēkiem vispirms jānovelk kurpes un zeķes, lai viņiem tad mazgā kājas…
Evaņģēlijā ir rakstīts, kā Jēzus mazgāja kājas 12 mācekļiem. Mēs atkārtojam viņa žestu. Katedrālē es katru otro gadu Zaļajā ceturtdienā vakara dievkalpojumā mazgāju kājas 12 vīriešiem. Viņu vidū ir bijis arī aprūpējamais no mūsu Betlēmes žēlsirdības mājas. Tas ir rehabilitācijas un adaptācijas centrs, kur palīdzam cilvēkiem, kas nonākuši alkohola, narkotiku vai cita veida atkarībās vai iznākuši no cietuma. Šim žestam nebūtu jēgas, ja tas vienlaikus nebūtu simbols un iekšējās nostājas izpausme.
Kādi ir jūsu galvenie iebildumi pret Stambulas konvenciju? Vai tikšanās ar ZZS politiķiem par konvencijas ratifikāciju notika pēc jūsu vai pēc politiķu iniciatīvas?
Pie politiķiem vērsos es, un sākt ar ZZS bija mana izvēle. Saņēmu uzaicinājumu apmeklēt ZZS frakciju. Esmu savu nostāju un argumentus, kāpēc konvencija man nav pieņemama, darījis zināmus arī “Vienotības” frakcijas vadītājam.
Tiku rūpīgi izlasījis Stambulas konvenciju, iepazinos ar paskaidrojošo ziņojumu un ļoti būtisku konvencijas fragmentu esmu izdrukājis septiņās lielākajās Eiropas valodās, salīdzinot formulējumus.
Vardarbība ģimenēs ir reāla problēma, un uzsveru, ka esmu pret jebkāda veida vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm. Pret to jāvēršas un jādara viss iespējamais, lai novērstu tās cēloņus.
Taču šajā konvencijā zem skaistas deklarācijas ir ļoti ideoloģizēts “pildījums” ar pavisam citādu jēgu. Par vardarbības galveno cēloni nosaukts nevienlīdzīgais varas sadalījums starp sievieti un vīrieti. Tradīcija, kultūra un reliģija tiek nosauktas par galvenajiem cēloņiem vardarbībai pret sievieti.
Pēc konteksta noprotams, ka ar reliģiju konvencijā domāts islāms, jo kristiešiem nav tā dēvēto “goda slepkavību”.
Bet tas – par islāmu – konvencijā nav pateikts. Diemžēl tādā salikumā, kā redzam konvencijas tekstā, tā kļūst par instrumentu, ar kuru izdarīt spiedienu uz dalībvalstīm tur ietvertās ideoloģijas īstenošanai.
Konvencijas tekstā ar terminu “sociālais dzimums” (angliski “gender”) tiek saprastas sociālas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Raug, izlasīsim, piemēram, I nodaļas 4. panta 3. apakšpunktu: “Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā, vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss.”
Te sākas problēma, jo “sociālais dzimums” tiek atdalīts no bioloģiskā dzimuma. Un tiek ieviests tāds dalījums, ka sieviete vairs var nebūt sieviete, viņa var justies vīrietis un tad viņai pienākas visa aizsardzība, ja deklarē sevi par vīrieti. Un otrādi, ja vīrietis var deklarēt sevi par sievieti.
Paskaidrojošajā ziņojumā ir 8. pielikums. Tā 43. punkts saka: “Lai novērstu vardarbību, ir nepieciešams izskaust tādus aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuru pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai dzimumu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Lai atbilstoši reaģētu uz šo sarežģīto parādību, šādi vardarbības gadījumi jārisina, ņemot vērā valdošo līdztiesības trūkumu starp vīriešiem un sievietēm, pastāvošos stereotipus, dzimumu lomas un sieviešu diskrimināciju.” Un 43. punkta 4. pantā, kur runa par to diskrimināciju, atkal sastopam jēdzienus “dzimums, dzimumorientācija, dzimumu identitāte”. Tālāk runāts par vardarbības upuriem, kas ir geji vai lesbietes, biseksuāli vardarbības upuri. Un, citēju, “minētais attiecas uz tādām personu kategorijām kā transpersonas vai transseksuālās personas, pretējā dzimuma apģērbu nēsātāji, transvestīti un citas tādu personu grupas, kas neatbilst priekšstatam, kāds sabiedrībā izveidojas par to, kas pieklājas vīrietim vai sievietei”.
Vārdu sakot, tā vietā, lai pievērstos pašai problēmas būtībai, šeit tiek nošķirti dzimumi, tiek ieviests šis ideoloģizētais dalījums (angļu valodā starp “sex” – dzimums un “gender” – sociālais dzimums) un ieviests priekšstats, ka vardarbības upuri ir geji, lesbietes, transpersonas utt. Pantā par izglītību rakstīts, ka vajag izstrādāt mācību vielu visiem līmeņiem, lai popularizētu šādas vērtības un informētu par dažādajiem vardarbības veidiem.
Man nav pieņemams šāda veida dalījums un tādas prioritātes, ka īpaši jāpievēršas šo minoritāšu aizsardzībai (kurām taču ir tādas pašas tiesības kā visiem citiem Latvijas iedzīvotājiem!).
Uz Stambulas konvenciju ir jāskatās visā Eiropā notiekošo procesu kontekstā. ES Pamattiesību aģentūra 2014. gadā publicēja pētījumu par vardarbību pret sievietēm ES līmenī. Tur atklājās pārsteidzoša aina. Vardarbības līmenis pret sievietēm visaugstākais ir tajās valstīs, kur jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība. Dānijā 52%, Somijā 47%, Zviedrijā 46%, Nīderlandē 45%, Francijā 44%. Latvijā šis līmenis ir 39%, Polijā ir tikai 19%. Bet tagad iznāk, ka valstis, kurās ir visaugstākais vardarbības līmenis pret sievietēm, mēģina mūs mācīt, kā šeit attiekties pret sievietēm. Agrāk mūs “lielais brālis” no Austrumiem mācīja, kā mums jādzīvo, bet tagad iznāk, ka mācīs no Rietumiem un uzspiedīs kaut kādas turienes ideoloģizētās “vērtības”.
Ja ratificējam šādu konvenciju, tad slēptais zemteksts ir, ka Latvijā vīrieši ir agresīvi, vardarbīgi un ka tā ir viena no galvenajām problēmām Latvijā. Tad iznāk, ka Latvija pati ir nespējīga risināt savas problēmas un jānāk kādam ārējam mesijam, kurš glābs. Konvencija antagonizē, pretnostāda sieviešu un vīriešu attiecības. Taču Dieva plānā abi ir partneri, sadarbojas un papildina viens otru.
No redakcijas. Par Stambulas konvencijas ratifikāciju no Latvijas katoļu baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas atšķirīgs viedoklis ir otrai latviešu luterāņu baznīcai – Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBĀL), kas darbojas gan ASV, Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā un citur pasaulē, gan arī Latvijā. Tā kā žurnālistikas zelta likums ir iepazīstināt ar viedokļu daudzveidību, publicējam arī LELBĀL prāvesta viedokli.
