Uldis Šmits: Ārpolitikā esam pārvērtušies par sīkiem aprēķinātājiem 7
Pēc Eiropas Savienības un Krievijas triju stundu jeb “saīsinātā” samita Putins sacīja, ka Maskava nejauksies Ukrainas lietās, ka ukraiņiem jātiek skaidrībā pašiem bez spiediena no ārienes un ka Krievijas lēmums par kredītu (15 miljardu dolāru apmērā) un piegādātās dabasgāzes cenas samazinājumu paliks spēkā neatkarīgi no tā, kādas pārmaiņas varētu notikt Ukrainas valdībā. Savukārt Eiropas vadītāji kārtējo reizi apgalvoja, ka ES asociācijas līgumi ar Austrumu partnerības valstīm nekādā ziņā neapdraud Krievijas intereses, un abas puses vienojās domstarpību novēršanai rīkot konsultācijas “ekspertu līmenī”.
Citiem vāriem, manipulācijas turpinās un tās iespaidos vai faktiski jau tagad iespaido arī Latviju. Tā tas būtu jebkurā gadījumā – arī tad, ja Rīga nemaz neizraudzītos ES Austrumu partnerību par vienu no savas ārpolitikas pamatvirzieniem. Kad nu šāda prioritāte pastāv, mums jo īpaši jāgatavojas uz pārsteigumiem, kas turklāt varētu nākt ne vien no Krievijas puses, bet arī no mūsu pašu valdības puses. Varbūt sevišķi no tās valdības, kas tiks izveidota šoruden pēc Saeimas vēlēšanām un kuras aprises ir grūti nojaušamas. Iespējams, spēku samēri mazliet iezīmēsies jau maijā Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Šo vēlēšanu kampaņa it kā būtu tieši radīta, lai partijas aizgūtnēm debatētu par Eiropas nākotnes lietām vispār un konkrēti arī par Austrumu partnerību, taču pagaidām diskusijas diez ko dziļumā un plašumā neiet. Kaut gan, jāteic, vēlētājiem ir samērā viegli iztēloties Latvijas ārpolitiku tagadējās, nepārtraukti “ņemt varu” briestošās Saeimas opozīcijas izpildījumā. Tomēr lielāka atklātība nenāktu par sliktu, ievērojot, ka Latvijas valdība, kas nākamgad uzņemsies ES Padomes prezidentūru, savā ziņā būs atbildīga arī, piemēram, par gruzīnu un moldāvu izredzēm iekļauties Eiropas, tātad – Rietumu politiskajā telpā. Tāpat ukraiņiem šīs izredzes nav gluži zudušas. Pats prezidents Viktors Janukovičs bija viņiem ilgi klāstījis, ka tuvināšanās Eiropai un asociācijas līguma noslēgšana ar ES ir vienīgais Ukrainas demokrātiskajai attīstībai pieņemamais ceļš, no kura valsts nenovērsīsies… Janukoviča šķietami negaidītā atteikšanās līgumu parakstīt un studentu demonstrācijas nežēlīga apspiešana pērn bija sākuma punkts nemieriem, kuriem, protams, ir daudz un dažādu iemeslu. Tomēr Kijevas Neatkarības laukumā dzimušajai tautas kustībai piemita zināma līdzība ar mūsu kādreizējo apņēmību tikt prom no Kremļa uzraudzības kaut pastalās. Nu esam tikuši, bet esam arī pārvērtušies par sīkiem aprēķinātājiem. Mūsu t. s. publiskajā telpā izskan aplēses, ka Ukrainas iespējamais pussolis pretī ES nemaz nav Latvijai ekonomiski izdevīgs. Vai ka vardarbības saasināšanās un nekārtības Ukrainā drīzāk pozitīvi ietekmē Latvijas tranzītbiznesu. Galvenais, lai neciestu tirdzniecības apjomi. Mūsu ārlietu ministrs pamāca ukraiņu protestētājus, kā viņiem jāuzvedas. Mūsu valsts galva neko īsti nav bildis, bet varbūt tā ir pat labāk… (Tikmēr Lietuva ir uzņēmusi sadursmēs cietušos ukraiņus un Daļa Grībauskaite vienu no viņiem apmeklējusi slimnīcā.) Kopumā rodas iespaids, ka Latvijas izpratnē ES Austrumu partnerības politika pirmām kārtām ir šīs politikas saskaņošana ar Maskavu.
