Kas gaida pēc vēlēšanām? Trīs iespējamie koalīcijas modeļi 14
Mēģinājumu paredzēt, kāda būs valdošā koalīcija pēc Saeimas vēlēšanām, nevarētu saukt gluži par zīlēšanu kafijas biezumos, jo ir vairāki atskaites punkti. Pirmkārt, partiju pārstāvji iepriekš ir deklarējuši, ar ko viņi varētu/nevarētu iet kopā. Otrkārt, politisko attiecību vēsture – lai gan politikā nav draugu un ienaidnieku, ir tikai intereses, tomēr bijušo nevar vienā brīdī paslaucīt pagultē. Treškārt, intuīcija, nojausmas, aizkulišu runas, kas gan nereti var nonākt pretrunā ar pirmo punktu.
Līdzšinējais modelis
“Vienotība” + Nacionālā apvienība + ZZS
Vēl nesen sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka Saeimā varētu iekļūt tās pašas partijas, kas šobrīd. Tātad trīs valdošās un “Saskaņa”. Koalīcijas veidošanu tas lielā mērā padarītu par formalitāti.
Protams, arī cīņai par ministrijām dažreiz mēdz būt spriedzes filmas cienīgs sižets, ja atceramies, kā Laimdotas Straujumas vadītās valdības veidošanas laikā viens reformistu (tagad jau “Vienotības”) ministrs pat bija gatavs “upurēties”, lai tikai partijas biedrs nepaliktu bez kārotā amata, un dažādu manevru iespaidā ZZS negaidīti tika pie aizsardzības ministra portfeļa, par kuru iepriekš interesi nebija izrādījusi. Un tomēr – tieši šādu koalīcijas modeli kā ideālo variantu parasti mēdz piesaukt “Vienotības”, NA un varbūt nedaudz retāk ZZS pārstāvji. “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pat atļāvās tik drosmīgu žestu kā aģitēt par konkurentiem. Intervijā “Latvijas Avīzei” viņa paziņoja: “Valsts pastāvēšanas dēļ es pat neteiktu, ka noteikti jābalso tieši par “Vienotību” – jābalso par kādu no valstiski domājošām partijām.” To gan “kompensēja” cits partijas līderis – “Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, faktiski pielīdzinot Nacionālo apvienību “Saskaņai”. No Dz. Zaķa intervijas žurnālam “Sestdiena”: “Sabiedrība ir piekususi, un domāju, ka radikāļu gali iegūs mazāku atbalstu. “Saskaņas centrs” un Nacionālā apvienība vairs neiegūs tādu pašu atbalstu, kādu ieguva iepriekšējās Saeimas vēlēšanās.” Uz jautājumu, kur izpaužas NA radikālisms, viņš atbild: “Dažos jautājumos viņi neapšaubāmi ir radikāļi. (..) Uzturēšanās atļauju jautājumā. Domas mums nav sakritušas dažādos jautājumos.” Bet uz jautājumu, kāpēc tad “Vienotība” ir vienā koalīcijā ar šādiem “radikāļiem”, taisnojas: “Diemžēl vai par laimi, tā ir klasiska parlamentārā demokrātija, tā mēdz būt. Ja mums nav 51 procenta vēlētāju atbalsta, mums ir jāstrādā kopā ar tiem, kuriem ideoloģijā esam tuvāki.” Pēc šādām atklāsmēm prasītos, lai NA vismaz nesēstos pie sarunu galda, kur “Vienotību” pārstāvētu Zaķis (protams, ja viņu vispār ievēlēs parlamentā).
Vai esošās koalīcijas saglabāšana garantē politisko stabilitāti? Ne obligāti. Piemēram, 2006. gadā valdošā koalīcija ar Tautas partiju (plus ZZS un LPP/”LC”) un premjeru Aigaru Kalvīti priekšgalā saņēma pārliecinošu vairākumu, bet drīz vien nonāca ļoti smagā krīzē – lietussargu revolūcija, valdības maiņa, 13. janvāra grautiņi, prasības pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Protams, tam bija objektīvs fons – starptautiskā ekonomiskā krīze, taču arī valdošo partiju līderu pašpārliecinātība nospēlēja ne mazu lomu un jau tolaik iezvanīja šo politisko spēku kapu zvanu. Pašreizējām varas partijām tas jāņem vērā.
Varbūtība – 65%
“Varavīksnes” valdība vai Lielā koalīcija
“Saskaņa” + “Vienotība” + ZZS + “No sirds Latvijai” +…
“Varavīksnes” koalīcija (Rietumu daudzpartiju sistēmā biežāk lietots apzīmējums “Lielā koalīcija”) ir modelis, kurā par valdības veidošanu vienojas divas lielākās partijas ar atšķirīgu ideoloģiju, kā arī vēl vairākas mazākas partijas. Vēsturiski tas parasti noticis smagas krīzes, piemēram, kara vai ekonomiskā kraha gadījumā vai arī lielas politiskās sadrumstalotības apstākļos. Latvijā ir bijis šāds gadījums – 1995. gadā, pēc 6. Saeimas vēlēšanām, kad partijas nespēja vienoties un Ministru kabineta sastādīšana tika uzticēta kandidātam “no malas” – Andrim Šķēlem.
Visticamāk, tieši šādā “varavīksnes” koalīcijā, kurā būtu pārstāvētas visas Saeimā ievēlētās partijas vai vismaz izteikts vairākums, sevi vēlētos redzēt “Saskaņa”. Mūžīgajiem opozicionāriem tas varētu kalpot kā pārejas posms, pamazām pieradinot sabiedrību pie jaunās lomas, vienlaikus neuzņemoties lielu atbildību. Tēlaini salīdzinot – nokost varas kumosu, bet nelielu, lai neaizrītos. Tāpēc, nonākot pie sarunu galda, “Saskaņa” varētu būt ļoti labvēlīga pret iepriekš daudz kritizētajām varas partijām. Tomēr ir ļoti mazticams, ka šādā valdībā varētu iesaistīties Nacionālā apvienība, kurai tas nozīmētu politisku pašnāvību. Tiesa, ļoti asa pret “Saskaņu” pēdējā laikā ir bijusi arī “Vienotība”, taču nevajag aizmirst, ka šajā partijā tagad ir iekļāvies bijušās Reformu partijas “kodols”, kas savulaik ļoti aktīvi atbalstīja koalīciju ar “Saskaņas centru”.
Lielāka iespēja šim modelim – ja Saeimā iekļūst vairāk nekā piecas partijas.
Varbūtība – 20%
Kursa maiņa
“Saskaņa” + “No sirds Latvijai” +…
Parlamentā, visticamāk, iekļūs arī Ingunas Sudrabas vadītā partija “No sirds Latvijai” (“NSL”). Lai gan iepriekš šķita, ka no jaunās partijas sanācis vien “brāķis”, situācija tika labota ar prāvu ieguldījumu reklāmas kampaņā. Tās centrā ir bijusi tikai un vienīgi pati Sudraba, bet kas stāv aiz viņas, var tikai minēt. Acīgākie ir ievērojuši, ka ir sakarības starp “NSL” un Šlesera reklāmām, kas liek atcerēties parunu par to, ka “visas olas nevajag likt vienā groziņā”. Savukārt Šlesers vienmēr bijis tas politiķis, kurš aģitējis par koalīciju ar “Saskaņu”. Pati Sudraba gan iepriekš ir noliegusi tādu iespēju, taču nenodedzinot tiltus. “Es šobrīd neesmu gatava to darīt,” viņa teikusi Latvijas Radio intervijā. Bet “šobrīd” nenozīmē pēc nedēļas vai divām. Pirmsvēlēšanu nedēļā “NSL” pirmais numurs Zemgales vēlēšanu apgabalā Aivars Meija LTV debatēs apstiprināja, ka partija varētu sadarboties ar “Saskaņu”, ja tā atbalstīs Sudrabas partijas idejas. Un “Saskaņas” pārstāvji nekad nav teikuši, ka viņiem pret šīm “idejām” būtu kādi iebildumi.
Lai arī kādā triecienā pieaugtu Sudrabas vēlētāju pulks, ar divām partijām koalīcijas veidošanā tomēr var izrādīties par maz. Ir bijušas spekulācijas par ZZS (vai kādas tās daļas) līdzdalību šādā valdības modelī, bet nav saprotams, kāds būtu zaļzemnieku ieguvums no šādas avantūras, toties risku – ļoti daudz.
Varbūtība – 15%
