“Kāpēc apsūdzētajiem tiesā ir advokāti, lai taču viņi paļaujas uz Dievu!?” Uzklausa lieciniekus lietā par traģēdiju mājas dzemdībās Jelgavā 8
Šo pirmdien, 25.novembrī, Zemgales rajona tiesā Jelgavā turpinājās krimināllietas izskatīšana par notikumiem kādā mājā Jelgavā šā gada 14.–15. maijā. Trīs personas tiek apsūdzētas pēc Krimināllikuma 137. un 141. panta 2. daļas par neatļautu ārstniecību un atstāšanu bez palīdzības. Par to draud cietumsods līdz astoņiem gadiem. Divi apsūdzētie – 25 gadus vecais Renārs un 51 gadu vecais Valdis Simsons – atrodas pirmstiesas apcietinājumā un uz tiesu tika konvojēti, bet 40 gadus vecā Solvita Dāvida ir uz brīvām kājām.
“Latvijas Avīzes” 7. novembra numurā publikācijā “Vai cilvēkiem jāmirst Dieva vārdā?” jau vēstījām traģisko notikumu, kad dzemdībās mājās mira bērniņš un divdesmit vienu gadu vecā Līva. Sieviete bija Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes locekle, kur mēģina ārstniecības vietā iztikt ar dievpalīgu. Konkrētās dzemdības pieņēma Līvas vīrs Renārs, tēvs Valdis un reliģiskās draudzes garīgā līdera sieva Solvita. Nevienam no viņiem nebija medicīniskas izglītības. Bērniņš piedzimis nosmacis, bet jaunā sieviete nomirusi no vissmagākās grūtniecības toksikozes formas – eklampsijas.
Tuvinieki ir atbildīgi
Kā “LA” jau vēstīja, pirmajā tiesas sēdē oktobra nogalē liecības sniedza apsūdzētā Renāra māsa Kristīne un vecāki. Pēc “LA” publikācijas par šo tiesvedību lielu interesi izrādījuši vairāki mediji – vakardienas tiesas sēdē piedalījās gan televīzijas, gan laikrakstu, gan interneta portālu žurnālisti.
Pirmdien tiesā vispirms ar videokonferences palīdzību pratināja Rīgas Stradiņa universitātes profesori un ginekoloģi Daci Rezebergu. Viņa norādīja, ka pēc Latvijas likumiem mājdzemdībās nepieciešama tādu personu klātbūtne, kurām ir attiecīga medicīniska izglītība un kuras var nodrošināt palīdzību. Konkrētajā gadījumā tā nav bijis un pēc notikušā apraksta varot secināt, ka dzemdētājai bijusi eklampsijas lēkme ar krampjiem un netikuši pieaicināti mediķi. No likuma viedokļa par to atbildīgi gan tuvinieki, kuriem Ārstniecības likums uzliek par pienākumu rūpēties par dzemdētāju, gan pati grūtniece.
“Pēc Ministru kabineta noteikumiem mājdzemdības var pieņem ārsts vai vecmāte, kuriem jābūt medikamentiem un citiem līdzekļiem un kuri saprot, kādas ir indikācijas, kad dzemdētāja jāved uz slimnīcu. Nenoliedzami mājdzemdības ir paaugstināta riska,” teica D. Rezeberga. Viņa piebilda, ka var gadīties normālas negaidītas dzemdības bez mediķu klātbūtnes un senākos laikos jau mediķi vispār klāt nestāvējuši, bet tad arī mirstība bijusi daudz lielāka. To, ka apsūdzētie turējuši dzemdētājai kājas un bāzuši mutē karoti, lai neaizrītos ar mēli, nevarot uzskatīt par ārstniecību, ko šajos laikos prasa likums. Tā esot pirmā palīdzība, kas būtu jāsniedz negaidītās dzemdībās, kamēr ierodas mediķi – to mācot, piemēram, stjuartēm.
Tāpat D. Rezeberga norādīja, ka grūtniecei būtu bijis jāstājas ārstu uzskaitē, lai sekotu savai veselībai un augļa attīstībai. Galvenās pazīmes, kas neliecina neko labu, ir paaugstināts asinsspiediens, olbaltumvielas urīnā un tūska, kā arī sāpes pakrūtē un redzes traucējumi. Ja Līva būtu apmeklējusi ārstus, problēmas ar grūtniecību būtu jau laikus konstatētas, pārliecināta profesore. Bērniņš dzemdību laikā bijis dzīvs, bet nomiris skābekļa traucējumu dēļ, kas radušies dzemdētājas krampju dēļ.
“To, ka ir problēmas, ka ir slima placenta, klīnikā uzzinātu jau iepriekš. Vajadzības gadījumā, ja apdraudētu dzīvību, grūtniecību pabeigtu ātrāk. Dzemdības ir process, smags darbs,” tiesā teica D. Rezeberga.
Psiholoģiski terorizēta
Liecības tiesā sniedza arī nelaiķes Līvas iepriekšējais draugs Mārtiņš. Abi esot sadraudzējušies 2016. gadā. Lai draudzība neizjuktu, Mārtiņam bijis jāstājas draudzē, bet pirms tam jānoņem tetovējumi, ko viņš arī centies darīt, bet ne sevišķi veiksmīgi – tam būtu nepieciešama liela nauda un vairāki gadi. Tad Mārtiņam noliegts tikties ar Līvu. Līva gan vēl pēc šķiršanās uz divām dienām esot pametusi draudzi un ģimeni, atgriezusies pie viņa, bet nav izturējusi, aizgājusi atpakaļ pie draudzes, jo nemitīgi esot aicināta atpakaļ, psiholoģiski terorizēta.
“Kad ar Līvu vēl biju kopā, viņa teica, ka gribot veco tēti atpakaļ – tagadējais esot pilnīgi pakļauts Jānim Dāvidam (kā “LA” rakstīja iepriekš, Jānis Dāvids esot Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes garīgais līderis, kuram esot ļoti liela ietekme uz draudzes locekļiem; viņš arī esot bijis tas, kurš liedzis pieņemt profesionālu medicīnisku palīdzību. – Red.), aizliedzot tikties ar cilvēkiem ārpus draudzes. Līva teica: ja kāds saslimstot vai, piemēram, salaužot roku, tad Dāvids pie ārsta aizliedz iet, jāļaujot darboties garīgām lietām. Es jau arī Valdim teicu, lai beidz klausīt Dāvidu. Par to jau arī mani atstūma no draudzes. Gribēju jau iet uz policiju par to visu stāstīt, bet neaizgāju – kurš tad man noticētu? Valdis un Renārs jau nesaprot, ko dara, ar viņiem Dāvids manipulē kā ar marionetēm. Arī citiem liek pārdot mājas un dzīvot kopienās. Dāvids zombē un skalo cilvēkiem smadzenes. Atļauj lasīt un interesēties tikai par Bībeli. No tā taču prātā var sajukt! Cik ilgi tā var dzīvot?” stāstīja Mārtiņš.
Bail, ka vēl kāds nemirst
Lieciniece Inese (vārds mainīts) no draudzes aizbēgusi 2017. gadā, pēc tam uz divām dienām aizmukt palīdzējusi Līvai, kura to lūgusi. Kad viņa nolēmusi atgriezties, viņai neuzbāzusies, jo tā bijusi viņas izvēle, turklāt Līva tikusi izolēta no sabiedrības.
“Es tiesā liecinu tikai tāpēc, ka draudzē joprojām ir man mīļi cilvēki, māsīcas, radinieki un negribu, lai vēl kāds mirtu. Man cilvēks no draudzes teica, ka pirms dzemdībām tajās mājās, kur notika traģēdija, dzīvoja arī Jānis Dāvids un tieši viņš visus no rīta modinājis, kad Līvai kļuvis slikti, un tieši no tās mājas sūtītas ziņas, lai visi lūdzoties par Līvas veselību. Nevis Renāram un Valdim būtu jāsēž uz apsūdzēto sola, bet gan Jānim Dāvidam,” tiesā teica Inese, kura par apsūdzētajiem Renāru un Valdi varot teikt tikai labus vārdus, bet pret Solvitu pirms notikušās traģēdijas bijusi neitrāla.
“Kad Dāvida vēl nebija, draudze bija ļoti normāla. Tad parādījās viņš, kurš sanāksmēs kliedzot raudāja uz visiem, man bija ļoti bail. Es tiku psiholoģiski ietekmēta – to tagad saprotu, kad mācos augstskolā un studēju arī psiholoģiju. Par neko izslēdza tēti no draudzes, nedrīkstēju ar viņu vairs tikties, māte kādu laiku palika un aicināja arī mani palikt, māti aicināja šķirties no tēva. Biju panikā, jo nesapratu, kas notiek. Tas bija drausmīgs posms manā dzīvē. Un tad vēl man lika apprecēties ar puisi, ar kuru draudzējās mana māsa. Tam nepiekritu, bet tomēr padevos un 2017. gada maijā apprecējāmies, bet vasarā ar māsu un vīru aizmukām no draudzes, no vīra uzreiz izšķīros. Biju spiesta iet pie psihologa, lai varētu normāli dzīvot un domāt, jo Dāvida ideja ir: turēt cilvēkus vienā informatīvā sabiedrībā bez sava viedokļa, lai viņš visu var kontrolēt. Cilvēkiem ļoti grūti aiziet no draudzes, jo ir liels spiediens, ka būs ļoti slikti. Esmu projām no draudzes un laimīga, studēju, ir darbi un ģimene,” sacīja Inese.
Inese tiesā izmantoja situāciju, lai uzdotu retoriskus jautājumus, uz kuriem atbildes nesaņēma. Kāpēc apsūdzētajiem tiesā ir advokāti, lai taču viņi paļaujas uz Dievu!? Un vai tās bija bailes nepaļauties uz ticību, kas trīs bērnu māmiņai Solvitai Dāvidai neļāva saukt mediķus? Un, ja visu laiku mācīja bausli, ka nedrīkst nepatiesu liecību dot, tad kāpēc Renārs un Valdis nesakot patiesību, kurš viņiem licis rīkoties?
Pēc notikušās traģēdijas pats policijai kā liecinieks pieteicies Uģis, kurš no draudzes aizgājis pēc pazemošanas draudzes priekšā. Draudzē palicis dēls, par kuru neko nezinot, jo kontakti liegti. Liecinot, jo gribot, lai murgi draudzē beidzoties: “Renārs un Valdis sabiedrībai nav bīstami, ir pakalpiņi un 99,9% izpilda kāda prasības bez jelkādas kritiskas domāšanas un bez jelkāda sakara ar svētajiem rakstiem.”
Vai liecinās draudzes līderis?
Tiesa turpināsies ar liecinieku pratināšanu decembrī. Iespējams, ieradīsies arī Jānis Dāvids. Ar viņu man pirmās publikācijas gatavošanas laikā tā arī neizdevās satikties un sazināties – gan viņa sieva, gan Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes loceklis, kuram J. Dāvids pārdevis savas SIA “Svētes maize” daļas, atteicās dot viņa kontaktus un nepalīdzēja citādi sazināties.
Kā “LA” jau rakstīja, Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze ir Latvijā oficiāli reģistrēta, pēc 2018. gada draudzes pārskata secināms, ka tajā ir 132 pilngadīgi un 45 nepilngadīgi locekļi. Nekādi “negatīvi signāli” oficiālajās valsts iestādēs neesot saņemti – Tieslietu ministrijas rīcībā līdz šim nav bijušas ziņas par minētās reliģiskās organizācijas iespējamiem pārkāpumiem. Kā noskaidroju Valsts policijā, tā esot informēta par šo draudzi, tomēr nekomentēja tās rīcībā esošo informāciju.
Tieslietu ministrija skaidrojusi, ka reliģisko organizāciju darbību var izbeigt tiesa, pamatojoties uz ģenerālprokurora ierosinājuma pamata. Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska aģentūrai LETA apliecinājusi, ka prokuratūra informējusi tiesībsargājošās iestādes par minēto reliģisko organizāciju, taču sīkāka informācija publiski netikšot sniegta.
