Rolands Atkočūns: Lai sieviete atkal būtu sieviete 2
Piektdien, 26. maijā, Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos iestudējums “Karmena” – Andalūzijas sapņi divos cēlienos pēc Prospēra Merimē darba motīviem Rolanda Atkočūna režijā, kurā galvenajās – Karmenas un Hosē – lomās iejutīsies Ilze Ķuzule-Skastiņa un Arturs Skrastiņš. Arī Rolanda Atkočūna vārds Latvijā nav svešs, viņš ir viens no visvairāk zināmajiem viesrežisoriem Dailes teātrī un savulaik bijis arī Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs.
– Laikam jābūt nopietnam iemeslam, lai ķertos pie Prospēra Merimē 1845. gadā sarakstītās noveles “Karmena” dramatizēšanas…
R. Atkočūns: – Noslēpums ir ļoti vienkāršs. Vienmēr ir interesanti meklēt izaicinājumus it kā jau kanonizētās, zināmās lietās. Merimē novele kļuvusi pazīstama tādēļ, ka skaņradis Žoržs Bizē tai uzrakstīja mūziku, un pēc tam “Karmena” kļuva par visvairāk spēlēto operu pasaulē. Visbiežāk Karmena asociējas ar totāli fatālu, liktenīgu sievieti, kaislībām un mežonīgumu zināmās izpausmēs. Man bija interesanti, kā šis mīts, stereotips vai leģenda skanētu šodien. Kas būtu Karmena mūsdienās? Vai šodien ir jēga nīcināt vīrieti, kurā jau tā palicis gaužām maz absolūti vīrišķo izpausmju? Manā izpratnē, Karmena šodien ir tā, kura dod dzīvību. Viņa ir izaicinājums saraustītajai, pretstatu plosītajai, “karsto punktu” pilnajai divdesmit pirmā gadsimta pasaulei, kurā nezinām, kas kurā mirklī var notikt, jo no vienas malas kaut kas draud, otrā kaut kas slikts dzirdams… Un kāpēc uz šī fona runāt vēl par kaut kādu ārdošu sievieti?
Man liekas, Karmenai piemīt viss sievišķais, un man gribējās viņu reabilitēt, lauzt stereotipus par agresīvu sievieti. Manā priekšstatā ir otrādi – viņa vēlas būt mīlēta, atrast sev līdzīgo, bet tas šajā pasaulē nav viegli. Viņa ir kā radiorūpnīcā ielidojis tauriņš. Nācās rakstīt pašam, jo Merimē novelei dramatizējuma nav. Kaut meklēju, taču arī dramatiskus iestudējumus netiku atradis. Ir kino scenāriji, bet tie nekur tālu neaiziet no Merimē, kurš savu attieksmi paudis jau noveles pašā sākumā – “sieviete ir laba tikai gultā vai uz nāves cisām”.
– Ciniski…
– Tajā laikā Ibsens radīja “Hedu Gableri”, sievietes iestājās par brīvību, neatkarību no vīrieša, kas ne visiem bija pieņemams un radīja sabiedrībā pretestību, bet mūsdienās par ko tādu karot vairs nevajag. Nu jācīnās par pretējo – lai sieviete atkal būtu sieviete.
– Vai jūsu dramatizējumā un izrādē no Merimē noveles arī kas palicis?
– Pati fabula, darbojošās personas, viņu vārdi, sižeta līnijas. Protams, Hosē manā dramatizējumā arī kaut ko zaudē no sava statusa. Bet dzīvē arī tā ir – ja gribi iegūt ko jaunu, jāzaudē kaut kas no vecā, un teātrī līdzīgi – ja gribi ieviest ko jaunu, no iepriekšējā jāatsakās. Stāsta, ka arī Prospērs Merimē savai “Karmenai” iedvesmojies no Puškina poēmas par čigāniem, pārcēlis poēmas varoņus uz Sevilju… Tāda fantāzijas spēle.
– Kāpēc savai “Karmenai” izvēlējāties Dailes teātri?
– Ideja radās tūlīt pēc “Bovarī kundzes” pirmizrādes. (Rolands Atkočūns šo izrādi iestudēja Dailes teātrī pirms diviem gadiem. – V. K.) Tad arī piedāvāju iestudēt “Karmenu”, kaut arī man vēl nebija skaidru šī darba aprišu, vienīgi, ka tas neatbildīs nekādiem stereotipiem. Kam liekas interesantas “muzejiskas vērtības”, lai skatās operu vai lasa Merimē.
