Kārlis Johansons. Cēsnieks ar pasaules elpu 0
Autori: Nata Livonska, Juris Sils
Cēsu Izstāžu namā līdz 20. septembrim apskatāma vērienīga izstāde “Cēsnieks Kārlis Johansons – viens no pirmajiem 20. gadsimta avangardistiem”.
Kārlis Johansons pēdējos gados guvis lielu ievērību kā saspriegoto struktūru pirmsācējs. Viņa darbi tikuši izstādīti Krievijā, Vācijā, Holandē, Beļģijā, Anglijā, ASV un sāk gūt atzinību arī Latvijā. Kārlis Johansons 20. gadsimta 20. gados radīja darbus, kas šodien ir pasaules avangarda mākslas centrā. Viņa radītās konstrukcijas kā spriegumintegritātes struktūras atzītas par globāli novatorisku izgudrojumu. Mūsdienās pašspriegojošās struktūras plaši lieto dažādās sfērās – sākot no vienkāršiem inženiertehniskiem risinājumiem un arhitektūras līdz pat kosmosa izpētei.
“Ir sācies ļoti interesants laikmets”
Kārlis Johansons piedzima 1892. gada 4. janvārī Cēsīs. Johansonu ģimenes namiņš atradās Pļavas, tagad Piebalgas ielā (nams nojaukts). Tēvs Voldemārs Johansons bija namdaris un strādāja pie pazīstamiem Cēsu būvuzņēmējiem brāļiem Meņģeļiem. Mātes Kristīnes rūpe bija lielā septiņu bērnu ģimene. Kārļa skolas gaitas sākās 1901. gadā pirmskolā, pēc tam – Cēsu pilsētas skolā. Sekmes mācībās nebija spožas, un nav arī zināms, vai Kārlis skolas laikā būtu zīmējis. Kas pamudināja jaunekli pievērsties mākslai? Zināms, ka viņa māsa Marija mājās audusi un izšuvusi, māsa Rozālija kopējusi zīmulī un krāsās. Savukārt Kārļa rotaļu biedrs Jānis Zariņš izteicies: “Tai mājā jau par mākslu un mūziku vien runāja.” 1910. gada rudenī Kārlis jau mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā. Stingrā tēva Voldemāra uzskati dēla mākslas ceļa izvēlei nebija labvēlīgi, tomēr 1911. gadā tēvs ar gādību un sirsnību vēstulē rakstīja: “Mīļais dēls, Kārli, … domāju aizvest tos ķīļa rāmjus, beņķīti, redzēs, vai steķis (molberts) vēl tiks.” Citā vēstulē: “… es gribu drusku mālus ar Tev no šejienes vest.”
Mākslas skolā Kārlim Johansonam izveidojās mūža draudzība ar Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni, Aleksandru Drēviņu, arī cēsnieku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā Rīgas mākslas skolas audzēkņi devās mācīties uz Penzas mākslas skolu Krievijā. Lielgabali dunēja – arī māksliniekiem. Vecākiem Kārlis rakstīja: “… būs jāiet, domāju par latviešu strēlnieku bataljoniem.” Skolas biedru un nu jau arī cīņu biedru pienākumi bija “zīmēt, pēc iespējas no latviešu varoņu pozīcijas dzīves grāmatai par jauno Latviju”. Tā kādā no savām vēstulēm rakstījis Kārlis. Kara gados viņš kopā ar Konrādu Ubānu izveidoja virkni kritušo strēlnieku maskas ģipsī, tas bija rosīgs tēlnieka darba posms. Pēc revolūcijas līdz ar Rīgas frontes sabrukumu lielākā daļa latviešu strēlnieku ar krievu armiju atkāpās uz Krieviju. Kopā ar latviešu strēlniekiem devās arī jaunie mākslinieki. 1917. gada 26. jūnijā Kārlis vēstulē vecākiem rakstīja: “… ir sācies ļoti interesants laikmets.”
Atšķirībā no draugiem Ubāna un Tones Johansons 1918. gadā neatgriezās Latvijā, bet kopā ar Gustavu Kluci, Kārli Veidemani un Voldemāru Andersonu palika Maskavā. Tur viņam veidojās cits skatījums uz mākslu, noliedzot emocionālo, tēlaino, glezniecisko. Kārlis Johansons piedalījās mākslinieku grupā, kas meklēja jaunus uzdevumus māksliniekiem pēcrevolūcijas Krievijā. Grupa sevi sauca par konstruktīvistiem un savas domas 1921. gadā Maskavā parādīja vērienīgā izstādē, kas notika jauno mākslinieku savienības paspārnē (Obmoha). Johansona izstādītajās deviņās trīsdimensiju struktūrās tika atklāti t. s. spriegumintegritātes principi – tās bija funkcionālas konstruktīvas sistēmas, kam būtu jākļūst par pamatu jauna veida ražošanas struktūru radīšanai.
Kaut gan vēstulēs no Maskavas ģimenei Cēsīs Johansons izteica karstu vēlēšanos atgriezties dzimtenē, viņam tas neizdevās. Smagi saslimis (nāves cēlonis – neārstēta malārija, ko bija iemantojis Kaukāzā), viņš 1929. gadā nomira, nezinādams par savu ideju ietekmi. Bet tajā pašā gadā Johansona darba fotogrāfija tika publicēta 20. gadsimta ietekmīgākās dizaina skolas “Bauhaus” mācību grāmatā Vācijā. Johansona darbs kļuva par piemēru mācību uzdevumam un vēlāk “Bauhaus” profesori to pašu pasniedza ASV. Bakminsters Fulers nosauca Johansona saspriegotās struktūras par tensegrity struktūrām, un to pētniecība nodarbina daudzus visā pasaulē. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) pēta šādas struktūras iespējamu izmantošanu izplatījumā.
Kārļa Johansona mūžs bija vien 37 gadi, taču viņš paspēja īstenot konstruktīvistu utopiju – atrisināt mākslas un ražošanas pretrunas.
Kā rodas stabilitāte?
Cēsīs patlaban izstādītas astoņas Johansona darbu rekonstrukcijas, kuras ar vecu fotogrāfiju palīdzību darinājis pazīstamais Maskavas mākslinieks dizainers Vjačeslavs Koļeičuks. Oriģinālie darbi visi gājuši zudumā, bet 1921. gada fotogrāfijas ir ļoti kvalitatīvi uzņēmumi, kas ļāvuši pilnīgi aprēķināt darbu izmērus. Lieli nopelni Johansona darbu un ideju saglabāšanā ir arī Selim Khan-Magomedovam, Maskavas mākslas zinātniekam.
Visu Johansona darbu pamatideja saistīta ar vienu jautājumu – kā rodas stabilitāte, kad materiālu saista ar vienkāršu savienošanu, bez materiāla saplūšanas vai līmēm, vai ķīmiskām reakcijām. Johansons vienkāršu savienojumu dēvēja par aukstu pretstatā karstai kniedēšanai vai metināšanai. “Visi aukstie savienojumi ir krusti,” deklarēja Johansons, visi viņa darbi pēta materiālu krustošanos.
Nav pārspīlēti teikt, ka Johansona darbi palīdzēja nonākt pie revolūcijas cilvēces sapratnē par lietu struktūru. Tagad atzīst sprieguma nozīmi daudzās struktūrās. Jauno izpratni labi raksturo Bakminstera Fulera teikums: “Mēs dzīvojam sprieguma jūrā, kurā atrodas mazas kompresijas saliņas.” Pagāja ilgs laiks, lai rastos pilnīgāka izpratne par Johansona atklājumiem, un tie nav pilnīgi izpētīti pat mūsdienās. Idejas par to visu viņam radās, strādājot strēlnieku mākslas pulciņos, arī piedaloties Maskavas mākslas pasaules norisēs. Tuvs viņa līdzgaitnieks bija Aleksandrs Drēviņš, kuram arī patlaban izstāde Rīgā.
Unikāls mantojums
Unikāls mākslinieka mantojums ir saglabājies Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Saglabājušās zīmējumu lapas, četras eļļas gleznas, daži akvareļi, skiču albumi ar zīmējumiem, kas ir vingrinājumu darbi, oriģinālskulptūras, skulptūru kompozīciju uzmetumi un vairākas estampa lapas, skulpturālas maskas. Vairākums darbu tapuši Rīgas mākslas skolas laikā, daži Penzā un 1916. gadā, atkal esot Latvijā. Dokumenti, vēstules un retas dzimtas fotogrāfijas ir Cēsu muzeja liela vērtība. Šos materiālus muzejam dāvināja mākslas zinātniece, bijusī Cēsu muzeja darbiniece Erna Berholce, Kārļa Johansona dzimtas radiniece no mātes puses.
Kārli Johansonu maz esam pieminējuši dzimtenē. Viņš ir novērtēts pasaules mākslas kontekstā un atzīts par radikālāko konstruktīvistu 20. gadsimta avangarda mākslā. Izstādē eksponētas rekonstruētās Johansona konstrukcijas un Cēsu Vēstures un mākslas muzeja materiāli. Veidojot izstādi, pieminam un atceramies mākslinieku, cēsnieku, kuru pazīst pasaulē.
