Kara noziegums Mazajos Batos 1944. gada 27. maijā. Upuri un slepkavas 26
Nenotikušie Vasarsvētki
Nesen pagājusī nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara beigu Eiropā 71. gadadiena iezīmējās ar tradicionālo ziedu nolikšanu un valsts augstāko amatpersonu un ārvalstu diplomātiskā korpusa pārstāvju piedalīšanos Rīgas Brāļu kapos un Salaspils memoriālā 8. maijā, kā arī daļas krievvalodīgo iedzīvotāju svinībām pie t. s. Uzvaras pieminekļa Rīgā 9. maijā. Atceres pasākumus pavadīja arī Rīgas mēra Nila Ušakova divdomīgā pateicība padomju armijai par iespēju svinēt 4. maiju un 18. novembri. Līdzīgas bija arī Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova aplamās vēstures interpretācijas par it kā tikai tā saucamo padomju okupāciju un viņam nesaprotamo vēlmi to pielīdzināt nacistiskajai okupācijai, kas izpelnījās arī Latvijas Ārlietu ministrijas aizrādījumus. Te nu vietā atcerēties kādu pirms 72 gadiem notikušu traģēdiju – Vasilija Kononova vadītās padomju specgrupas veikto deviņu cilvēku noslepkavošanu Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazajos Batos, kas bija otrreizējās padomju okupācijas priekšvēstnesis Latvijā un saskaņā arī ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu ir uzskatāma par kara noziegumu bez noilguma.
Sestdienas, 1944. gada 27. maija, pēcpusdienā Mazajos Batos vēl nekas neliecināja par drīz te notiekošu asiņainu traģēdiju. Brīdī, kad ciema desmit māju iedzīvotāji gatavojās nākamās dienas Vasarsvētkiem, tīrīja dzīvojamās ēkas, kopa lopus, mazgājās vai atpūtās pēc pirts, Mazajos Batos ieradās turpat blakus Straujas sādžā uzaugušā 21 gadu vecā V. Kononova komandētā vācu armijas formas tērpos pārģērbusies, ar meijām pušķota un kroplā vācu valodā dziedoša 18 cilvēku liela padomju diversantu vienība. Sadalījusies vairākās daļās, tā pa vienai un pēc kārtas sistemātiski nogalināja sešas šeit dzīvojošās ģimenes un aizdedzināja viņu viensētas. Nogalināto cilvēku vidū bija seši vīrieši – Bernards (1884), Julians (1895) un Vladislavs (1900) Šķirmanti, Ambrožs Buļs (viņu, sava tēva paziņu, noslepkavoja pats V. Kononovs) (1890), Modests (1895) (smagi sašauts, mira mežmalā, no kurienes līdz pat nākamās dienas rītam bija dzirdami palīgā saucieni, bet vietējie iedzīvotāji baidījās viņam tuvoties) un Meikulis (1907) Krupniki un trīs sievietes – piecdesmit septiņus gadus vecā Gelenta Šķirmante, sešdesmit trīs gadus vecā Veronika un trīsdesmit divus gadus vecā Tekla Krupnikas. Pēdējā no viņām bija grūtniecības devītajā mēnesī un mēģināja glābties, bēgot uz mežu, bet tika noķerta un, noraujot daļu bizes, pa logu iemesta savā mājā, kur sadega dzīva kopā ar vēl nedzimušo bērnu un savu vīru, kuru pirms tam jau bija nošāvuši padomju diversanti.
Mazo Batu traģēdija, gan sagrozītā veidā, ir atspoguļota arī pašu slepkavu padomju laikā publicētajās atmiņās. Viens no viņiem, Ivans Timofejevs, Mazajos Batos notikušo vēlāk raksturoja kā “nozīmīgāko cīņas veidu pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem” un stāstīja, ka tad, “kad ieradāmies Batos vācu zaldātu izskatā, mūs pacienāja ar samogonu, Vasarsvētki. Man bija uzdots nošaut nodevēju, kurš dzīvoja Batu sādžas galā. [..] Mūs sagaidīja mājas saimnieks, viņa sieva un māsa. Mēs prasījām, kur te atrodas vācu garnizons un vai te mēdz parādīties arī partizāni. Teicām, ka mēs no leģiona un vāciski nerunājam. Pēc tam es nokomandēju, lai visi trīs paceļ rokas un nekustas. Liku, lai parāda, kur atrodas šautene un divas granātas, ko mēs savācām. Pēc tam es izvedu saimnieku no mājas un pie klēts nošāvu”. Turpretī kaimiņos, Lielo Batu sādžā dzīvojošā tobrīd 20 gadus vecā Helēna Narbute jau pēc ilgāka laika atcerējās, ka liktenīgās dienas vakarā, dzenot lopus no ganībām uz mājām cauri nelielam priežu mežiņam, dzirdējusi kādu vīrieti krievu valodā kliedzot: “Biedri, Staļin, urrā!”: “Pēc šīs balss es izdzirdēju savādu troksni, sapratu, ka no meža ir iznākuši, kā mēs toreiz viņus saucām, sarkanie bandīti. [..] Nodegušās mājas es personīgi tiku nākamajā dienā apskatījusi. Vai sadegušie līķi tika atrasti, es neatceros, atceros, ka tika kaut kas no pelniem salasīts un apglabāts. Šo sarkano bandītu operācija ilga apmēram stundu.” Nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas pēc tam tika apglabātas tuvējos Šalaju kapos.
