“Neviens mūs negaida…” Zviedrijā strādājusī latviete nevar saņemt pabalstu 10
“Latvijas Avīzes” redakcijā vērsās sieviete, kurai pēc piecus gadus ilgām darba gaitām Zviedrijā tagad Latvijā atteikts bezdarbnieka pabalsts.
Laura (vārds mainīts, jo viņa nevēlas afišēt sevi publiski) piecus gadus nostrādāja Zviedrijā, uzņēmumā, kas nodarbojas ar māju un dzīvokļu uzkopšanu. Strādāja oficiāli, maksājot visus nodokļus. Pērn jūnijā viņa darbu beidza un atgriezās Latvijā.
Tā kā pastāvīga darba meklējumi Latvijā nevainagojās ar panākumiem, šogad martā viņa nolēma vērsties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA), lai lūgtu bezdarbnieka pabalstu.
Liels bija viņas pārsteigums, jūnijā saņemot atteikumu ar pamatojumu, ka pēdējo 16 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam Latvijā veiktas četrus mēnešus, kas ir mazāk nekā likumā noteiktie 12 mēneši.
Turklāt, lai varētu noteikt personas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu Latvijā, nepieciešams saņemt no attiecīgās Zviedrijas iestādes U1 dokumentu, kas informē par personas apdrošināšanas periodiem bezdarba gadījumos Zviedrijā.
Tā kā ilgstoši nav saņemta atbilde no Zviedrijas iestādes, tad nevar tikt izvērtētas personas tiesības uz bezdarbnieka pabalstu Latvijā – tā Lauru informēja VSAA, atsakoties piešķirt bezdarbnieka pabalstu.
“Visi runā, ka Latvijā gaida atgriežamies aizbraukušos, bet tagad redzu, ka neviens neko negaida un pat nevar neko sakarīgu ieteikt,” sarūgtinājumu pauž Laura.
Gaida četrus mēnešus
Jautājām VSAA, cik ilgs ir termiņš dokumentu gaidīšanai no citas valsts un cik bieži ir bijuši līdzīgi gadījumi – kad no ārvalstīm prasītie dokumenti netiek saņemti un rezultātā nav iespējams piešķirt bezdarbnieka statusu pēc atgriešanās Latvijā.
VSAA Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Rasma Kalniņa skaidro, ka no aprakstītās situācijas var secināt, ka sieviete pēc piecu gadu nodarbinātības Zviedrijā ir atgriezusies Latvijā un sākusi darba attiecības, kas ir ilgušas apmēram četrus mēnešus.
Šādas situācijas regulē likums “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”, konkrēti 5. panta pirmā daļa. Tā nosaka, ka tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir personām, kurām apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un par viņu Latvijā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā 12 mēnešus pēdējo 16 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas.
Ja pabalsta prasītājs ir strādājis ārzemēs, šādos gadījumos tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu. Tas nozīmē, ka, nosakot tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, var tikt summēti Latvijas un citas ES dalībvalsts (attiecas arī uz EEZ un Šveici) apdrošināšanas periodi, ar nosacījumu, ka bezdarbnieka pabalsts ir pieprasīts pēdējās nodarbinātības valstī, šajā gadījumā Latvijā. Lai varētu tikt piemēroti minētie summēšanas noteikumi, VSAA ir nepieciešama informācija par personas nodarbinātības un apdrošināšanas periodiem Zviedrijā.
Ja personas rīcībā nav dokumenta, kas apliecina apdrošināšanas periodus citā dalībvalstī, šajā gadījumā Zviedrijas iestādes izdots U1 dokuments – “Periodi, kas jāņem vērā, lai izmaksātu bezdarbnieka pabalstus” –, tad informāciju par citā ES dalībvalstī uzkrātajiem bezdarba apdrošināšanas periodiem VSAA pieprasa no attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes.
Situācijās, kad tiesību noteikšanai uz bezdarbnieka pabalstu ir pieprasīta informācija no citas ES dalībvalsts iestādes, lēmuma pieņemšanas termiņš tiek pagarināts līdz nepieciešamās informācijas saņemšanai, bet ne ilgāk par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas.
Ja šo četru mēnešu laikā vajadzīgā informācija no ES dalībvalsts netiek saņemta, tad lēmuma pieņemšanas termiņš par bezdarbnieka pabalstu vēl var tikt pagarināts līdz informācijas saņemšanai, bet ne ilgāk kā trīs gadus no iesnieguma saņemšanas dienas. Laura nonākusi tieši šajā situācijā, un var gadīties, ka uz Zviedrijas iestāžu atbildi jāgaida vēl gadiem ilgi.
Statistikas par to, cik bieži bijušas līdzīgas situācijas kā Laurai, VSAA rīcībā nav.
Meklējiet dokumentus paši!
Latvija ir apstiprinājusi Reemigrācijas plānu, tādēļ likumsakarīgs ir jautājums – vai bezdarbnieka statusa piešķiršana reemigrantiem ir kaut kādā veidā atvieglota? Īsā atbilde ir – ne. Rasma Kalniņa skaidro, ka saskaņā ar Diasporas likumu reemigrācijas atvieglošanas nolūkā valsts iestādes diasporas locekļu pieprasījumus par sociālā nodrošinājuma pakalpojumu piešķiršanu izskata un lēmumu pieņem tādos pašos termiņos kā attiecībā uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, ja ir saņemta nepieciešamā informācija no ārvalstu sociālās drošības iestādēm.
Jāpiebilst, ka pārcelšanās uz dzīvi citā valstī vienmēr nes nozīmīgas pārmaiņas, un tas, vai cilvēks spēs saglabāt sociālās garantijas, ir būtisks apsvērums atgriešanās lēmuma pieņemšanai.
“Tāpēc Eiropas Latviešu apvienība (ELA) iestājas par to, lai Diasporas likumā tiktu paredzēta iespējami vienkāršota kārtība un samērīgi termiņi sociālo pabalstu un pensiju pārrobežu lietās – un daļēji tas šajā likumā arī tika ietverts, tagad jautājums par praktisko piemērošanu.
Piemēram,
jau vairākkārt ir nācies cīnīties par to, lai ārvalstīs strādājušiem reemigrantiem, kas pirms tam nopelnījuši arī Latvijas pensiju, tās izmaksa netiktu kavēta mēnešiem vai gadiem tikai tamdēļ, ka nav skaidri aprēķināta ārvalsts pensijas daļa,”
skaidro ELA vicepriekšsēdētāja Elīna Pinto.
Bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai ieskaitāms arī citviet ES/EEZ nostrādātais sociālās apdrošināšanas laiks, bet to nepieciešams apliecināt. Pinto gan pārsteidz tas, ka informācijas apmaiņa starp iestādēm prasa tik ilgu laiku šobrīd, kad daudzās nozarēs tas starp Eiropas valstīm notiek automātiski.
Tieši tāpēc ELA mudina cilvēkus pirms atgriešanās Latvijā precīzi noskaidrot, kādi dokumenti būs vajadzīgi sociālo garantiju saņemšanai, un pašiem tos uz vietas mītnes zemē izprasīt no iestādēm.
Viņa sola no savas puses strādāt, lai mudinātu gan Latvijas, gan Eiropas mērogā maksimāli atvieglot šādu dokumentu apmaiņu starp iestādēm, lai Eiropas pārvietošanās brīvībai netiktu celtas papīra sienas. Tepat kaimiņos Igaunija ar Somiju jau sāk e-veselības datu un recepšu digitālu apmaiņu reāllaikā, un tas nozīmē – tas ir iespējams.
