“Kremļa blogeris” cenšas 16. martu padarīt par balagānu 8
“Tā, it kā elpot kļuvis vieglāk,” savās šī gada 16. marta sajūtās pēc ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa dalījās kāds bijušais leģionārs. Gan viņš, gan citi sirmgalvji pauda gandarījumu, ka šoreiz piemiņas gājiens varējis notikt tikpat kā bez šķēršļiem. Antifašistu protesti Brīvības pieminekļa pakājē īsti nebija dzirdami. Tikai par “Kremļa blogeri” dēvētais “žurnālists” Greiems Filipss kā apnicīgs dundurs uzbāzās piemiņas pasākuma dalībniekiem, apsaukājot viņus par fašistiem, par ko policija drīz vien viņu aizturēja. Arī citās Latvijas pilsētās 16. marta pasākumi aizvadīti mierīgi.
Ministrs gandarīts
“Šodiena bija tikai mūsu darba redzamā daļa. Drošības dienesti šiem pasākumiem gatavojās vairākas nedēļas,” pēc leģionāru piemiņas gājiena žurnālistiem stāstīja iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (“Vienotība”). Tādēļ iespējamās sadursmes vai provokācijas izdevies novērst vēl pirms pasākumiem. Piemēram, “antifašistu” protesta akcija pārcelta no Brīvības pieminekļa pakājes uz tālāku vietu Bastejkalnā. Tāpat vairākiem desmitiem viņu domubiedru un atbalstītāju (lielākoties no Krievijas un Vācijas) šonedēļ liegts iebraukt Latvijā. Arī radikāli noskaņoti “leģionāru atbalstītāji”, kas vairāk atgādina provokatorus, pie Brīvības pieminekļa gājiena laikā netika pielaisti.
Leģionāru draugi un pretinieki
Leģionāru dienas rītu Rīgā ievadīja protesta piketi pie Krievijas un Vācijas vēstniecības, ko rīkoja juriste un sabiedriskā aktīviste Ieva Brante. Pasākumu mērķis ir atgādināt abām lielvarām par to pastrādātajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā. Piketā piedalījās tikai kādi 15 cilvēki, kas turēja plakātus ar saukļiem latviešu, krievu, angļu un vācu valodā par to, ka leģiona izveide ir bijis cilvēktiesību pārkāpums, un to, ka 9. maijs svētki ir Krievijai, bet Latvijai tas ir okupācijas sākums. “Domu apmaiņai un dialogam par vēsturiskiem jautājumiem būtu jānotiek šeit, nevis pie Brīvības pieminekļa, lai tas nebūtu jāapjož ar dzeltenajām metāla barjerām,” teica I. Brante. Dialogs gan īsti nesanāca, jo vēstniecības neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes un neielaidās sarunās ar piketētājiem.
Tikmēr Bastejkalna pakājē sāka pulcēties “antifašisti”, tostarp tādas pazīstamas personas kā Josifs Korens, Jānis Kuzins, Viktors Guščins un Aleksandrs Giļmans. Kopumā labi ja divdesmit cilvēku. Priekšplānā tika nostādīti četri saguruši vācu “antifašisti” pirmspensijas vecumā, ap kuriem pulcējās vietējie Korena domubiedri. Viņi bija saņēmuši atļauju lietot arī skaņu pastiprinošo tehniku, bet tā nebija tik jaudīga, lai traucētu citu pasākumu norisi. Pie Brīvības pieminekļa “antifašistu” dudināšana nemaz nebija dzirdama.
Tai pašā laikā bija pieteikts arī biedrības “Nacionālo karavīru atbalstam” pasākums, kas skaidrošot, bet nekas tāds nebija manāms. Vien daži jaunieši pašā rīta agrumā dalīja bukletiņus par latviešu leģionu.
Krietni lielāka burzma valdīja Vecrīgā pie Svētā Jāņa baznīcas, kur dažādu organizāciju pārstāvji gaidīja dievkalpojuma beigas, lai kopā ar leģionāriem dotos gājienā. Viņu vidū bija Nacionālās apvienības politiķi, nacionālradikālis Igors Šiškins ar savu organizāciju “Gustava Celmiņa centrs”, Andra Orola “antiglobālisti” un citas odiozas personības. Pirms gājiena sākuma starp NA pārstāvi Imantu Parādnieku un šiškiniešiem izcēlās vārdu apmaiņa, jo “Gustava Celmiņa centrs” bija atvedis līdzi kādu ukraiņu domubiedru, kurš vicināja Ukrainas brīvprātīgo bataljona “Azov” karogu. I. Parādnieks organizatoru vārdā aicināja gājienā doties bez organizāciju karogiem, lai izvairītos no provokācijām. Visu notiekošo kāri tvēra liels skaits vietējo un ārvalstu žurnālistu, kā arī minētais “Kremļa blogeris” Greiems Filipss. Pēdējais, bruņojies ar vairākām kamerām, aktīvi uzbāzās cilvēkiem angliski un krieviski, saukājot viņus par fašistiem un iesaistoties skaļās vārdu apmaiņās. Gājienu apsargāja gan policija, gan apsardzes uzņēmuma “TM Security” pārstāvji, kuriem vairākkārt nācās apvaldīt prokrievisko britu.
“Kremļa blogeris” taisa balagānu
Pats gājiens noritēja mierīgi. Leģionāri un viņu atbalstītāji, dziedot patriotiskās dziesmas, netraucēti sasniedza Brīvības pieminekli. Laukuma malās aiz barjerām gājienu vēroja daži garāmgājēji, bet viņu bija mazāk nekā parasti, un nekādas “antifašistu” lamas leģionāriem šoreiz nebija jāuzklausa. Taču ziedu nolikšanas laikā atkal sāka uzdarboties nevaldāmais Filipss, kurš gājiena dalībniekiem bāza sejā kameru un, ņirdzīgi smīnēdams, krieviski bļāva: “Vai tev ir kauns, ka esi fašists?”, traucējot nolikt ziedus. Šāda uzvedība neiekļaujas pat agresīvas žurnālistikas rāmjos. Bija acīmredzams, ka šis “žurnālists” tikai izmanto preses akreditāciju, lai piekļūtu tuvāk gājiena dalībniekiem un viņus aizvainotu ar saviem saukļiem. Kad pēc vairākiem policijas aizrādījumiem “Kremļa blogeris” nerimās, viņš tika aizturēts un aizvests uz policijas busiņu aiz pieminekļa. Šajā brīdī gan ņirdzīgais smīns no Filipsa sejas pazuda un viņš izmisīgi spiedza kaut ko par preses brīvības pārkāpšanu Latvijā. Tomēr garāmgājēji un pat citi preses pārstāvji apnicīgā brita “sašņorēšanu” uzņēma ar ovācijām. “Vai viņš Lielbritānijā ir ievērojams žurnālists?” jautāju Filipsa tautietim, pieredzējušam žurnālistam Maikam Koljēram, kurš Latvijā strādā jau gadiem. “Nē. Viņš vispār nav nekāds žurnālists un arī kā blogeris nav pazīstams. Viņš vairāk zināms Ukrainā un Latvijā, bet arī lielākoties dēļ saviem skandāliem, nevis žurnālistikas sasniegumiem,” novērtēja Maiks.
Savukārt Šiškina un Orola kompāniju, kas ar radikālu organizāciju karogiem centās iekļauties gājienā, policisti uz brīdi apturēja pie Laimas pulksteņa, lai neveidotos jaunas provokācijas. Pēc gājiena beigām viņi drīkstēja turpināt ceļu un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.
Mazāk dalībnieku
Salīdzinot ar citiem gadiem, šoreiz gājiena dalībnieku bija mazāk. Pēc policijas aplēsēm, tajā piedalījās aptuveni pusotra tūkstoša cilvēku (citus gadus bijuši vairāki tūkstoši dalībnieku). Arī skatītāju rindas laukuma malās bija retākas. Pie vainas varētu būt nedēļas vidus, darbdiena un vēsais laiks, bet gribas ticēt, ka sabiedrībā pieaugusi izpratne un 16. marts vairs netiek uztverts tik saasināti vai uzskatīts par “nacisma glorificēšanu”, kā to neatlaidīgi cenšas iekrāsot “antifašisti”. Mazinoties politiskajiem un ideoloģiskiem uzslāņojumiem, šis datums pamazām atkal atgūst jēgu, ar kādu to savulaik radīja “Daugavas vanagi” – iespēja bijušajiem karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret padomju okupāciju, pieminēt savus kritušos biedrus, kuru atdusas vieta nav zināma.
