Kādēļ nevajag barot putnus? Jo kāds tos pēc tam apēd! 0
Liepājā, Dienvidrietumu rajonā jau daudzus gadus ligzdo gulbji. Iespējams, tagad vairs neligzdos. Iepriekšējos gados novērots, ka uz rudeni, kas putnēni pamatīgi paaugušies, viņu skaits pēkšņi sāk sarukt… Ir bijis gadījums, kad tā dēvētie “simtlatnieki” ķēruši putnus un pēc tam atrasti beigti gulbēni. Šogad, pavisam nesen kāds suns nokodis gulbīšu mammu. Vainīgs ir viņa saimnieks, kurš neuzmanības dēļ vai tīšu prātu pieļāvis šādu izdarīšanos. Suns ir plēsējs un tikai mēs esam atbildīgi par viņa apmācību un uzraudzīšanu. Taču tas ir cits stāsts. Pie jauno gulbīšu mammas nāves vainojami ir tie “labdari” – cilvēki, kuri gadiem ilgi piebaro putnus.
Neticami, bet gulbji, pīles, lauči, ūdens vistiņas paši ir spējīgi parūpēties par sevi un saviem pēcnācējiem. Taču cilvēku izpratne par mīlestību pret dabu, par labdarību ir tik sagrozīta, zināšanas tik trūcīgas un vēlme kaut ko iemācīties tik niecīga, ka vieglāk šķiet uzlikt žogu, nekā kādam ieskaidrot, ka savvaļas sugu putnus arī pilsētā nevajag barot. Žogus, protams, neviens neliek, jo mazie dīķīši, kanāli un ezeri, kas ir pilsētu teritorijās ir iecienīta atpūtas vieta.
Citos pat dzīvo pietiekami daudz un lielas zivis. Tur vīri makšķerē. Bērni peldas, dzīvnieki padzeras. Nevar būt ne runas par žogu uzstādīšanu. Tad dažviet pašvaldības uzstāda brīdinoši informatīvās zīmēs, kas ziņo, ka putnus barot nevajadzētu, vai ir aizliegts, kā nu kur. Taču tik un tā sastrēguma stundās, ap sešiem vakarā, kad visi brauc no darba mājās, vai no rīta, kad mostas bērni un pensionāri, pie ūdens tilpnēm pulcējas labdari. Barošana nebeidzas ne pavasarī, ne vasarā – kā tad, viņiem taču ir putnēni, ne arī rudenī, kad putniem būtu jālido prom. Un cilvēki nesaprot, ka nodara dzīvām radībām pāri.
Skaidrojums ir visiem zināmais, bet nepazīstamais Pavlova reflekss.
Savvaļas sugu putni, kas apmetas uz dzīvi pilsētā, ļoti ātri pierod pie cilvēku dāsnuma. Vārnas mēs nebarojams, jo viņas taču nav smukas. Pavisam cita runa ir cēlie un krāšņie gulbji un mīlīgās, runātīgās pīles. Tās cilvēki baro un ļoti ātri šiem putniem izveidojas noturīgs reflekss: cilvēks – ēdiens. Ir sen zināms, ka dzīvniekiem piemīt paaudžu atmiņa, kas tiek nodota pēcnācējiem. Tāpat arī dzīves pieredze un vecāku sniegtā mācība arī tiek uztverta un iegaumēta. Un, lūk, jaunā putnu paaudze jau laiž cilvēku viena metra attālumā sev klāt, uzkavējas līdz iestājas īsta ziemas spelgonis un nebaidās no suņiem. Tā cilvēki ar savu “labdarību” apdraud dzīvās būtnes, kuras viņi no sirds mīl un vērtē, tikai nezina, ka šāda attieksme kaitē.
