Kad zāle bija zaļāka un rindas garākas 36
Lai gan pētījumi rāda, ka nostalģija pēc padomju laikiem Latvijā samazinās, tomēr šis vēstures posms joprojām izraisa asus strīdus starp padomju režīma pretiniekiem un tiem, kas izceļ sociālisma gaišās puses. Vienlaikus šīs diskusijas apaug ar dažādiem mītiem, jo arvien vairāk ir cilvēku, kas par padomju laikiem var spriest tikai pēc nostāstiem, nevis pašu pieredzētā.
Drīzumā uz kinoteātru ekrāniem nonāks jaunā latviešu filma “Paradīze 89”, kuras darbība risinās 1989. gada augustā, kad gaisā jau virmo pārmaiņu vēji, bet ikdienas dzīvē joprojām visā krāšņumā redzama Padomju Latvijas realitāte. Daudziem latviešiem padomju režīma sabrukums nāca kā atpestīšana no ļauna murga, taču netrūkst arī cilvēku, kas gremdējas nostalģiskās atmiņās par padomju laiku un tiešām uzskata to par zaudēto paradīzi: zemi, kur nebija bezdarba, kur visiem bija pieejama bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kur dzimstība bija augstāka par mirstību, kur dzīvokļus piešķīra bez maksas, nevis uz kredīta, kur pārtikas sastāvā galvenokārt bija dabiskas izejvielas, nevis garšas pastiprinātāju un konservantu buķete.
Izaugusi jauna paaudze
Gaišas atmiņas par padomju laiku ir ne tikai daudziem pensionāriem, bet arī daudz jaunākiem cilvēkiem, jo interneta un sociālo tīklu vidē īpaši populāras ir fotogalerijas, kas piedāvā atskatu uz padomju laika sadzīvi, modi, ēdieniem, rotaļlietām, svētku tradīcijām utt. Tiesa gan, netrūkst arī skeptiķu, kuri aicina neaizmirst par padomju režīma ēnas pusēm: represijām un totālo sabiedrības kontroli, mūžīgo deficītu un vienveidīgo preču klāstu veikalos, aizliegumu izbraukt uz ārzemēm, masveidīgo imigrantu iepludināšanu Latvijā un mērķtiecīgo rusifikācijas politiku, kuras dēļ 80. gadu beigās latvieši jau gandrīz bija kļuvuši par minoritāti savā zemē.
Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs norāda, ka mūsdienās latviešu vidū slavinoši izteikties par padomju laikiem skaitās sliktais tonis. Taču pamazām mainās arī cittautiešu attieksme. Pagājušogad pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veiktais pētījums “Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā” atklāja, ka cittautiešu vidū kopš 2015. gada būtiski sarucis to cilvēku skaits, kas padomju laikus vērtē kā ļoti labus (no 29% līdz 16%). Vienlaikus uzlabojies mūsdienu neatkarīgās Latvijas vērtējums: 2015. gadā šo periodu kā drīzāk labu vai ļoti labu vērtēja 29% mazākumtautību pārstāvju, bet pērn šis rādītājs sasniedza jau 44%. Pētījuma autori prognozē, ka paaudžu maiņa un ekonomiskās situācijas uzlabošanās arī turpmāk mazinās nostalģiju pēc padomju laikiem.
“Pašlaik jau ir izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi pēc 1990. gada. Viņiem nav vajadzības izjust nostalģiju pēc padomju laika, jo viņi par to neko nezina,” secina Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesore Ilze Ostrovska. “Arī jauniešiem, kas dzimuši ap 1980. gadu, par tiem laikiem nav pārāk labas atmiņas, jo tas bija deficīta laiks, kad nācās stāvēt drausmīgi garās rindās pēc ikdienas pārtikas precēm.”
Sabiezinātās krāsas
Atcerēties padomju laika nejēdzības aicina arī Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, kas nesen prezentēja grāmatas “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” tulkojumu angļu valodā. “Daudzi jau ir aizmirsuši, kā padomju laikā izskatījās Rīga: pelēcīga vide, noplukušas mājas, visur uzraksti krievu valodā, drūmi un nomākti cilvēki. Vai pēc kaut kā tāda jāizjūt nostalģija? Vai tiešām mēs gribam atgriezties šajā laikmetā?” vaicā Vaidere.
Citās domās ir ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte, kas uzskata, ka padomju laika vērtējumā tiek pārāk sabiezinātas negatīvās krāsas, lai šo laikmetu attēlotu sliktākā gaismā, nekā tas patiesībā bija. “Nostalģija pēc padomju laikiem varētu mazināties, ja paaudzēm, kas pašas piedzīvoja šo laiku, tagad būtu daudz labāki dzīves apstākļi. Diez vai varētu teikt, ka tas tiešām ir noticis, jo nevienlīdzības plaisa starp bagāto un trūcīgo slāni ir ievērojami palielinājusies. Šobrīd mēs daudz ko esam ieguvuši, bet atsevišķās jomās arī zaudējuši.”
No padomju kolektīvisma mēs esam pārsviedušies uz liberālo individuālismu, kur katrs pats ir atbildīgs par savu problēmu risināšanu. Daudziem cilvēkiem tas izraisīja lielu apjukumu, jo visu mūžu viņi bija pieraduši, ka valsts par viņiem parūpēsies: nodrošinās bezmaksas izglītību, sagādās darbu un mājokli, sarūpēs lētu iztiku. Padomju laikā nebija jālauza galva, kā nomaksāt rēķinus, jo valsts subsidēja daudzas preces un pakalpojumus, kuru cena tādēļ bija niecīga. Atsevišķas jomas, piemēram, veselības aprūpe, vispār skaitījās bezmaksas, lai gan realitātē uzplauka “aplokšņu” fenomens un medicīnas pakalpojumu kvalitāte bieži vien bija tālu no vēlamās. “Jā, es labi atceros padomju “bezmaksas” medicīnu,” stāsta Inese Vaidere. “Un tikpat labi atceros pazemojumu, nicinošo attieksmi, ar ko nācās saskarties gandrīz katram, kurš nonācis slimnīcā. To nav iespējams aizmirst, un es patiešām negribētu atgriezties pie šādas medicīnas. Cita lieta, ka arī mūsdienās mums vēl ir ļoti daudz darāmā, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu un padarītu to cilvēkiem pieejamāku.”
Kādēļ ilgoties pēc cietuma?
Nostalģija pēc padomju laikiem nav izprotama arī dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš pretpadomju uzskatu dēļ tika notiesāts uz septiņiem gadiem Mordovijas stingrā režīma nometnē. “Ja kāds slavē padomju laiku un stāsta, ka tolaik nebija bezdarba, varu atbildēt: jā, man pat bija jāstrādā piespiedu darbs lēģerī!” Skujenieks norāda, ka bezdarbs bija arī padomju laikā, tikai tas bija slēpts. “To risināja tādējādi, ka pie vienas ķerras stumšanas norīkoja trīs vai piecus cilvēkus. It kā visi bija nodarbināti, taču darba ražīgums bija ļoti zems. Piemēram, lauksaimniecībā iedzīvotāju piemājas saimniecības, ko valdošais režīms stingri ierobežoja, bija daudz efektīvākas par padomju kolhoziem un saražoja lielu daļu pārtikas produktu.”
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis pat salīdzina padomju režīmu ar vergturu iekārtu, kur cilvēkiem bija liegtas viņu pamatbrīvības. “Nekad neesmu sapratis, kā iespējams ilgoties pēc tik briesmīgiem laikiem, ilgoties pēc cietuma,” uzskata Lancmanis. “Tolaik man nebija nācies satikt nevienu pārliecinātu komunistu, jo domāju, ka visi tikai izliekas.”
Pie pārliecinātiem komunistiem noteikti būtu pieskaitāms pēdējais LPSR līderis Alfrēds Rubiks, kurš arī šobrīd nešaubās, ka padomju režīms bija pārāks par tagadējo valsts iekārtu. “Vēl tagad cilvēki nāk man klāt un atzīst, ka manā laikā dzīvot bijis labāk. Nevar apšaubīt to, ka vienkāršam ierindas cilvēkam padomju laikā bija vieglāk, cilvēki redzēja perspektīvu, ar cerībām raudzījās nākotnē,” uzskata 82 gadus vecais Rubiks.
“Tolaik mēs uzcēlām tūkstošiem dzīvokļu gadā, ko cilvēki saņēma par brīvu. Jā, uz dzīvokli bija jāgaida rindā un tie nebija tik grezni kā tagad, bet kurš gan tagad var atļauties nopirkt to grezno dzīvokli? Tie, kas ir sazagušies vai nodarbojas ar spekulāciju, ko tagad lepni sauc par biznesu! Protams, tādiem kā Šķēle viss ir labi!” secina Rubiks.
“Padomju laikā cilvēki brauca uz Latviju, lai šeit dzīvotu un strādātu, bet tagad simtiem tūkstošu aizbraukuši projām. 80. gadu beigās Latvijā bija gandrīz 2,7 miljoni iedzīvotāju, tagad palikusi teju puse. Un ar šādu bilanci mēs soļojam pretī Latvijas simtgadei!” sūrojas Rubiks, kura mazmeita Alīna arī pievienojusies emigrantu pulkam: precējusies ar skotu un dzīvo Londonā, kur strādā labi atalgotu darbu.
Kremļa propaganda
Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret padomju laiku nenoliedzami ietekmē arī Kremļa propaganda, jo liela daļa mūsu sabiedrības dzīvo informācijas telpā, ko galvenokārt veido Krievijas televīzija. Nostalģija pēc padomju laika Krievijā tiek mērķtiecīgi stimulēta, par šo laikmetu, kad Maskava bija pasaules lielvaras centrs, tiek rakstītas grāmatas un uzņemtas neskaitāmas filmas. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins savulaik nepārprotami izteicās, ka PSRS sabrukšana bija “XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”, un viņš ir centies visiem iespējamiem līdzekļiem mazināt šīs katastrofas sekas, piemēram, atjaunojis padomju laika himnu un savācis Krimu atpakaļ Maskavas kontrolē. Propaganda acīmredzot strādā gana efektīvi, piemēram, aptaujas rāda, ka Krievijas iedzīvotāji ir daudz labākās domās par PSRS izveidotāju Staļinu, nevis pēdējo padomju līderi Mihailu Gorbačovu, kurš pielika roku pie PSRS izjukšanas.
“Krievija propagandas, melu un viltus ziņu veidošanā iegulda tik daudz līdzekļu kā neviena cita pasaules valsts,” secina Inese Vaidere. Pēc viņas domām, Latvijai daudz ātrāk vajadzēja pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, lai mazinātu Krievijas informatīvās telpas ietekmi. “Ja tas būtu noticis jau 90. gados, šobrīd mūsu sabiedrība būtu daudz vienotāka.”
Savukārt politoloģe Ilze Ostrovska uzskata, ka Latvijas krievi nemaz tā neilgojas pēc padomju varas un Maskavas ietekmes atjaunošanas. “Daudziem no viņiem ir bērni, radinieki, kas pārcēlušies uz dzīvi Rietumos. Latvija viņiem kalpoja tikai kā starpposms ceļā uz Rietumiem. Kāda vairs nostalģija? Ja viņiem būtu nostalģija, viņi dzīvotu šeit un cīnītos par veco laiku atjaunošanu!”
Skaista bij jaunība!
Taču arī lielai daļai latviešu ir raksturīgi kritizēt tagadējo valsts iekārtu un atzinīgi izteikties par padomju laiku. Pārsvarā tas ir raksturīgi pensijas vecuma cilvēkiem, un tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, mūsu pensionāru labklājības un sociālās aizsardzības līmenis ir salīdzinoši zems, tādēļ padomju sistēma ar valsts apmaksātu veselības aprūpi un sociālām garantijām šķiet gana pievilcīga. Otrkārt, tas ir psiholoģiskās pašaizsardzības mehānisms: ja tagad tiek apgalvots, ka padomju laiki bija tik ļauni un briesmīgi, kā gan justies cilvēkiem, kuru mūža produktīvākie gadi sakrita ar šo laikmetu? (Pietiek atcerēties bijušās labklājības ministres Ilzes Viņķeles izteikumus, ka tagadējais pensionāru vairākums strādāja un būvēja citu valsti, tādēļ tagad viņu pienesumu nevar adekvāti novērtēt.) Treškārt, cilvēkiem vispār piemīt tieksme idealizēt laiku, kad viņi bija jauni, skaisti un veseli, tad arī debesis šķita zilākas un zāle – zaļāka. Tādējādi viņu nostalģija drīzāk ir pēc savas jaunības, nevis padomju režīma, kas tolaik bija pie varas. Ivars Ījabs norāda, ka tas ir kā anekdotē, kad čukčam prasa, kad dzīve bija labāka: pie cara vai pie Staļina. Čukča atbild: “Protams, ka pie cara, jo tad čukča bija jauns un meitenes viņu mīlēja!”
Šo fenomenu zināmā mērā var salīdzināt ar Ulmaņlaiku augošo popularitāti: jo tālākā pagātnē palika ulmaņlaiki, jo vairāk tie apauga ar dažādām teiksmām un leģendām, cik tolaik bijusi laba dzīve. Ivars Ījabs to skaidro ar tūlīt pēc tam nākušo okupāciju un kara šausmām, uz kā fona ulmaņlaiki, protams, šķita ļoti labi un mierīgi. Imants Lancmanis gan nepiekrīt, ka nostalģiju pēc padomju laikiem varētu salīdzināt ar ulmaņlaiku apjūsmošanu. “Pirmās brīvvalsts laikā 20 gados Latvijai izdevās radīt brīnumu, panākt strauju attīstību. To nevar salīdzināt ar 50 gadu ilgo vārguļošanu padomju režīmā, kas bija balstīts uz maldīgo sociālisma ideoloģiju.”
Knuts Skujenieks spriež, ka arī mūsdienās daudzu cilvēku domāšanā vēl ir saglabājušās padomju laika iezīmes. “Lai mūsu sabiedrība mainītos, jānāk jaunai paaudze, kam tie laiki būs kaut kas pilnīgi svešs.” Skujenieks gan piebilst, ka nav sajūsmā par vērtībām, kas valda mūsdienu sabiedrībā. “Tagad esam pārāk aizrāvušies ar naudas pelnīšanu; viss tiek pārrēķināts naudā, darbam nav morālā piepildījuma. Vidusskolēni stāsta, ka nezinot, kādu profesiju izvēlēties, toties skaidri zina, cik gribētu pelnīt. Man par to ir nedaudz skumji.”
Nostalģija kā bizness
Mūsdienās arī nostalģija pēc padomju laikiem ir kļuvusi par biznesa un peļņas objektu. Piemēram, Sergejs Bižāns izveidojis kafejnīcu “Ļeņingrad”, kuras iekārtojumā izmantoti padomju dizaina elementi. “Mums tā vairāk ir ironija par padomju laikiem, nevis nostalģija pēc tiem,” stāsta Bižāns. “Esmu dzimis 1983. gadā, un man par tiem laikiem nav nekādu briesmīgu atmiņu. Domāju, ka tāpat ir vairākumam cilvēku, jo savu bērnību mēs parasti atceramies no gaišās puses. Jā, tolaik bija grūtības, veikalos bija garas rindas pēc pārtikas un cilvēkiem bija mazas algas, bet arī tagad daudziem neklājas viegli. Toties tagad mums ir pavisam citas prasības pret dzīvi un savu komforta līmeni, jo tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu,” secina Bižāns.
Iespēja uz pāris stundām gremdēties padomju nostalģijas gaisotnē droši vien nav nekas slikts, bet skaidrs, ka tikai retais tiešām gribētu atgriezties un dzīvot šajā laikmetā. Krievijā veiktā “Levadas centra” aptauja parādīja, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nožēlo PSRS sabrukšanu, taču tikai 12% uzskata, ka PSRS būtu iespējams atjaunot tās iepriekšējā veidolā. Šķiet, ka ar šo domu ir samierinājies pat nelokāmais sociālists Alfrēds Rubiks: “Padomju laiki vairs neatgriezīsies; vēsturi nevar tā vienkārši pagriezt atpakaļ, tāpat kā nevar panākt, lai zemeslode pēkšņi sāktu griezties uz otru pusi.”
