Egils Līcītis: Kad latvieši kļūst dusmīgi 14
Latviju apdzīvo ļoti atšķirīgu uzskatu cilvēki, taču var vērtēt, ka caurmērā konservatīvi noskaņoti. Kurš politiskais spēks turas tradicionālo latviešu vēlmju plūsmā, tam klājas diezgan labi, turpretim dīvaiņi, piemēram, “Kustība Par”, pilnīgi droši jādēvē par marginālām partijām, kurām uz masu atsaucību nav ko cerēt. Tomēr turēšanās nacionālkonservatīvā gultnē nenozīmē garantiju, ka šādi afišējušos politiķu valdīšanai nebūs ne sākuma, ne beigu. Pēc četriem gadiem vai ilgākā laikposmā vēlētājiem vienkārši apnīk un piegriežas esošie varasvīri. Sak, kā Saeimas parkets viņus vēl nes! Neapmierināto iedzīvotāju daļā sāk dominēt priekšstats, ka neko citu kā sapūšanu centrālcietumā pie varas sazagušies nav pelnījuši, un lieliem miermīlīgākas sabiedrības slāņiem arī šķiet, ka būtu derīgi periodiski pamainīt spēkus politiskajā pārvaldē. Tad ir īstais laiks kāpt uz scēnas vecās kārtības likvidatoriem, lai parādītu, ka citi ir godīgāki, drosmīgāki un gudrāki.
Samērā negaidīti arī šajās priekšvēlēšanās odīs pēc šaujampulvera un kavalērijas zirgu mēsliem, kas ir raksturīgā smaka lielās batālijās. Koalīcija, ilgstoši vagojusi mierīgus ūdeņus, piepeši ierauta viļņos un bangās, stipri apgrūtinātas kuģošanas ap-stākļos. Kučinska valdībai trešais darbošanās gads aizsācies pagalam nesekmīgi un itin nekas neveicas. Vadītāju slava (ja tāda bijusi) izčākst kā kupenas aiz MK ēkas logiem. Vairs nemāk pārdot Dziesmu svētku biļetes, iedzīvotājus kaitina ar ažiotāžu par kāpinātiem elektrības rēķiniem, slikti tiek organizēta banku uzraudzība un piedevām nesokas čekas maisu purināšana. Ikdien lasot skandālstāstus un nejēdzības pirmajās lappusēs, cilvēki secina, ka varneši stipri dara pāri valstij. Nodokļu maksātāju naudu izsaimniekot kļuvis īzī pīzī, par to neseko nekāds sods. Vēlētājus kaitina, ka partijām piesitušies lietu bīdītāji, kas mūsu valstī ir neiznīkstošas nezāles. “No problem” žanrā izcili meistarstiķi padevās advokātam Grūtupam, kurš politisko darījumu ķēķī bija šefpavārs. Tagad ir pretendenti uz atbrīvojušos jautājumu sakārtotāja vietu, bet pa lielai daļai, salīdzinot ar maestro Grūtupu, veiklie puiši ir tikai kartupeļu mizotāju līmenī.
Nemākulības, bezatbildības, grupējumu interešu kārtošanas atmosfēra ir sistēma, kas veidojas, pārziedējušiem politiķiem pārāk ilgi uzturoties pie varas, un sadusmotie latvieši labprāt meklēs pēc alternatīvas. Balsstiesīgie iekšpolitiski vērtēs vēlēšanās, vai administrācija gādā par cilvēku interesēm vai ir tikai naudas varas atvasinājums. Te savlaicīgi uz laukuma uznākuši Jāņa Bordāna ļaudis, izvirzot Jauno konservatīvo partijas priekšsēdētāju kā godavīru par premjera amata kandidātu un gluži loģiski piedāvājot skaistu, pagaidām nezināmu nākotni. Kā man stāstīja Juta, policijā ir jēdziens “realizācija”. Tas ir, kad materiāls savākts un persona nobriedusi – atliek to siltu šņorēt ciet. Un koalīcija pati piedāvā oponentiem veikt visas sagrabējušās sistēmas “realizāciju” – un ieeju Saeimā, uzstājoties kā nikniem pastāvošās iekārtas kritiķiem. JKP ir pamatoti pozicionējusies kā politiskais spēks, kas izpildīs asinsnolaišanu tiem, kas to sen pelnījuši. Tauta būs apmierināta ar tādu programmu blēžus saudzējošās vietā. Patriekt varai pietuvinātos spekulantus, samazināt birokrātiju par 30 procentiem, 13 ministriju vietā atstāt astoņas – vēlētājiem liksies vērā ņemami ierosinājumi. It īpaši tāpēc, ka nupat visas ministrijas šķiet NEVARAM iestādes, nevis VARAM. Bordāns atvēris balsu krājkases kontu, iemaksas sekos. Problēma ir tā, ka vēlēšanu batālijā uzbrūkošas kampaņas rezultātā JKP izveidosies, maigi sakot, sliktas kaimiņattiecības ar partijām, kuras tāpat dēvēsies par latviski konservatīvām. Turklāt pretējās puses konkurenti mācēs atvērt acis vēlētājiem, kādi gan vilkači ir bordānieši, kuri grib atņemt krēslus – bet tas vienādiņ pieder pie politiskās cīņas būtības un reglamenta. Tā jau būs vēlētāju griba – ļaut, lai vecais, zvalstīgais kuģis vēl peld, vai priekšroku dot aicinātājiem uz pārmaiņām.
