Juris Ciganovs: Ždanoka un draugi ignorē muzeja noteikumus 33
Reiz kādas mazas Dzintarzemītes Baltijas jūras krastā pārstāve lielajā Eiropas Parlamentā Tatjana Arkadijevna Ždanoka nolēma savā dzimtajā pilsētā uzrīkot dziļi zinātnisku un analītisku konferenci par to, kā fašisma hidra izceļ savu galvu no Baltijas jūras dzīlēm, par to, kā vēl nenozūmētie nacisti pamazām pārņem varu. Saaicinājusi viņa bija tuvas un tālus viesus, dižus zinātniekus un pētniekus, kuri bija gatavi visai pasaulei izskaidrot, kādi tie latviešu leģionāri bijuši draņķi un ko ar viņiem darīt šodien. Bet nu, ak tu neraža: visi uzrunātie viesu un mielasta nami nemaz nevēlējās uzņemt Tatjanas saaicinātos viesus. Nevarēja tos ne izguldīt latvju linu palagos, ne ar sklandu raušiem pacienāt… Tad nu nolēma matemātikas zinātņu doktore pastaigāties pa Vecrīgu. Arī draugus savus paaicināja paelpot pilsētas senatnīgo gaisu, aplūkot arhitektūras celtnes un visādi citādi izbaudīt saulaino svētdienu. Gāja, gāja un atdūrās pret lielo un stalto Pulvertorni. Torņa pakājē virs durvīm vīdēja uzraksts zelta burtiem: Latvijas Kara muzejs. Nu ko, ieiesim “uz uguntiņu”? Sacīts, darīts – un Tatjana Arkadijevna ar visiem saviem draugiem dodas iekšā.
Kā jau nosaukums vēsta, tad muzejs ir par karu – daudz tādu Dzintarzemītē pagājušā gadu simtenī ir bijis. Un agrākā laikā arī netrūka. Lai neapjuktu skaitļu un vēsturisko personu rindās, Tatjanai Arkadijevnai līdzi bija zinīgs puisis, vārdā Aleksandrs Filejs, kurš viesus pavadīja izzinošajā ekskursijā muzejā, pastāstīja viņiem, ko zināja par vēsturi, par to, kā Ulmanis apspieda latvju zemniekus gan fiziski, gan, vēl trakāk, psiholoģiski, kā visi Latvijas darbaļaudis to tik vien gaidīja, ka Rīgas ielās parādīsies padomju tanki, kurus uzreiz visi apbēra ar ziediem un metās bučot sarkanarmiešiem zābakus un citus apģērba gabalus. Tatjanas Arkadijevnas viesi klausījās, mutes atpletuši. Tik viena nelaime – muzeja darbinieki par tādu Aleksandru Fileju nezināja un tādu personu redzēja pirmo reizi. Arī šā kunga (es atvainojos…) vēsturisko notikumu interpretācija bijusi labāko padomju tradīciju garā un viņa stāstītais muzeja darbinieces vēstures izpratnei nepieņemams. Starp citu – pie ieejas muzejā izlikts jau pa gabalu redzams uzraksts, ka muzejā ekskursijas var vadīt tikai muzeja darbinieki. Tatjanas Arkadijevnas viesi to atklāti ignorēja. Pēc vairākkārtējiem aizrādījumiem, ka ignorēt muzeja noteikumus nav smuki, Aleksandrs Filejs savu titulu muzeja darbiniecei nosaukt tomēr atteicās, vien uzrakstīja uz lapiņas vārdu “Aleksandrs”, pēc tam tūlīt to izraujot no rokām, saņurcīja un nometa zemē. Tatjana Arkadijevna šo skatu esot vērojusi ar cerībām, ka muzeja darbiniece klups virsū nekauņam, taču provokācija palika bez sekām.
Šo pastaigu filmēja un pēc tam atrādīja cienījamā televīzija TV3 žurnālista Anša Pūpola personā, taču sižetiņš sanāca drusku vienveidīgs, jo izpalika stāstījums par to, ka muzejs un tā darbinieki nav nekādā sakarā ar šo Ždanokas, Korena un viņa draugu gājienu uz muzeju un ka Filejs stāstījumu par Latvijas vēsturi veica uz savu galvu, neraugoties uz vairākkārtējiem muzeja darbinieces aizrādījumiem par to, ka muzejs pieļauj tikai savu darbinieku vadītās ekskursijas. Starp citu, tāda prakse pastāv gandrīz visos Eiropas un pasaules muzejos – Tatjanai kā Eiropas Parlamenta pārstāvei jau nu to vajadzētu zināt.
Pati Tatjana Arkadijevna muzeju pametusi sapīkusi – to arī varēja redzēt televīzijas sižetā. Laikam jau viņa piekrīt padomju humora un satīras klasiķim Arkādijam Raikinam: “Domāju, muzejs kā muzejs, bet nē – sliktāks par ieskrietuvi! Bufetē nav otrā ēdiena! Ermitāžā vismaz soļanka bija!” Arī viņas viesi nebija īpaši gandarīti par muzeja ekspozīciju ideoloģisko nostādījumu. Par maz mēs tos fašistus kritizējam!
