Kā pārspēt viltībā teroristus. Pilna saruna ar Seržu Strobantu 9
“Mēs varam strādāt ļoti cītīgi terora aktu novēršanā, taču, ja notiks kāds uzbrukums, cilvēki atcerēsies šo terora aktu, bet ne darbu, kas ieguldīts pretterorismā,” teic terorisma eksperts, Ekonomikas un miera institūta Briseles pārstāvis Seržs Strobants, kurš nesen bija ieradies Latvijā, lai Rīgas Juridiskajā augstskolā lasītu vieslekcijas. Eksperts uzskata, ka nākotnē Eiropā mazāk redzēsim terora aktus, kurus tieši organizē un diriģē “Islāma valsts”, bet varētu pieaugt organizācijas ideoloģijas piekritēju jeb tā saucamo vientuļo vilku īstenotie terora akti.
Kuras teroristu grupas pašlaik dominē pasaulē?
Seržs Strobants: Mūsu institūta veidotais globālā terorisma indekss parāda, ka pēdējos gados terorisms vairāk nekā iepriekš skāris Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO jeb angliski OECD. – Ģ. V.) valstis. 2014. gadā tās bija tikai četras, 2015. gadā – 11 valstis, bet pērn teroristu uzbrukumiem bija pakļauta vairāk nekā 21 no 35 ESAO valstīm. Terorismam ir izteikta koncentrācija, jo 75% no visiem terora aktiem notiek Nigērijā, Irākā, Sīrijā, Afganistānā un Pakistānā. Tāpat koncentrācija ir izpildītāju ziņā: “Boko Haram” Nigērijā, “Islāma valsts” Sīrijā un Irākā, “Al-Qaeda” un “Taliban” Afganistānā un Pakistānā veic 3/4 no terora aktiem. “Islāma valsts” veic 52 procentus no terora aktiem ESAO valstīs. 2015. gadā gan uzbrukumā žurnālam “Charlie Hebdo”, gan novembra terora aktos Parīzē redzējām, ka tiek izmantoti jauni līdzekļi, piemēram, teroristi plaši lietoja automātiskos ieročus un pašnāvnieku uzbrukumus, lai radītu kara zonu vienā no lielākajām Eiropas galvaspilsētām. Teroristi izmanto dažādu taktiku, lai panāktu pārsteiguma efektu, turklāt neparedzamība ir viņu priekšrocība. Simtprocentīga drošība nav iespējama – tad jums jādzīvo policejiskā valstī. Tomēr pretterorisma pasākumu mērķis ir būt gudrākiem par teroristiem, un tajā vairāk jāpievēršas preventīvajam darbam. Mēs varam strādāt ļoti cītīgi terora aktu novēršanā, taču, ja notiks kāds uzbrukums, cilvēki atcerēsies šo terora aktu, bet ne darbu, kas ieguldīts pretterorismā. ES valstis pēdējā laikā ir pielikušas lielas pūles informācijas apmaiņā, izlūkošanas iestādes strādā pastiprinātā režīmā. Tomēr dažreiz ar to nepietiek.
Bieži tiek runāts par to, ka terora aktus veic otrās paaudzes imigranti, kas dzīvo Eiropā, kuriem simpatizē “Islāma valsts” idejas. Kādi ir iemesli radikalizācijai?
Tai ir vairāki cēloņi, un tas ir personisks process. Viens no faktoriem ir atsvešinātība no sabiedrības. Varam runāt par kopējām iezīmēm radikalizētam cilvēkam – tas ir jauns vīrietis, agri pametis skolu, nav iekļāvies sabiedrībā, vaino iepriekšējās paaudzes. Tomēr šim procesam ir globāla tendence, piemēram, Tuvajos Austrumos un Eiropā radikalizētajiem cilvēkiem raksturīga fobija pret Rietumu vērtībām. Mums jārūpējas, lai mūsu sabiedrības būtu vienlīdzīgas, jācīnās pret islamofobiju, jārada taisnīgāka sabiedrība. Tajā pašā laikā mums jācīnās pret tiem, kas izmanto cilvēku baiļu un atsvešinātības sajūtas un nodarbojas ar šo cilvēku radikalizēšanu un rekrutēšanu.
Starp citu, Tunisija ir valsts, no kuras nāk lielākais skaits “Islāma valsts” kaujinieku, nākamā ir Lībija. Tunisijā notika arābu pavasaris, valsts nesen piedzīvojusi trīs revolūcijas, tur ir daudz neatrisinātu problēmu sabiedrībā. Jaunam vīrietim tās var būt kā dzinulis radikalizācijai. Ir cilvēki, kas uz “Islāma valsts” teritorijām dodas, lai būtu viesstrādnieki, piemēram, strādātu par miesnieku vai maiznieku un ar to pelnītu naudu, bet viņi labi zina, uz kurieni dodas un kas ir “Islāma valsts”. Daudz šādu “viesstrādnieku” ir arī no Uzbekistānas un citām bijušās PSRS Centrālāzijas republikām. Tiesās Beļģijā advokāti bieži izmanto šo argumentu aizstāvībai, ka cilvēks devies strādāt vienkāršu darbu, bet nav ņēmis rokās ieroci.
Runājot par pretterorisma pasākumiem, cilvēkiem parasti prātā ir drošības pasākumi – efektīva izlūkošana un spēka struktūru pastiprināšana. Tomēr viens no galvenajiem balstiem terorisma apkarošanā ir prevencijas darbs, kas ir daudz sarežģītāks un var ilgt vairākus gadu desmitus. Tas nav tik viegli kā pilsētu ielās nodrošināt lielāku policistu skaitu. Pērn 27. marta terora aktu laikā es biju Briselē. Pēc terora aktiem ir izdarīts daudz – tiek strādāts ar policiju, darbojas sociālie darbinieki, ir veikta akadēmiskā analīze, kā arī nevalstiskā organizācija “Life for Brussels” cīnās pret islamofobiju.
