Uldis Šmits: Jokdari 9
Pasauli vēl nebija lāga apskrējis Krievijas vicepremjera Dmitrija Rogozina, viņa paša vārdiem, joks, ka tankiem vīzas nav vajadzīgas, kad Vladimirs Žirinovskis, uzstādamies Kremļa propagandas kanāla diskusijā, šķietami nopietni Lietuvas sakarā prātoja par tēmu, kādēļ “atdevām Viļņu un Klaipēdu”, jo būtu labāk “atstājuši sev”.
Starp Rogozina “jokošanu” un Žirinovska ierasto muldēšanu tomēr pastāv noteiktas kopsakarības. Tādas ir saskatāmas arī starp abu personu politiskajām karjerām – abi parādījās vai tika izbīdīti uz skatuves PSRS izdzišanas brīdī, lai iemiesotu zināmu priekšdienām paredzētu “opozīciju”. Āksta slavu drīz iemantojušā Žirinovska uznāciens bija skaļāks, tāpēc vairāk iespiedies atmiņā ar dažādām izdarībām. Savukārt Rogozins kļuva pazīstamāks kopš 1993. gada, kad uzņēmās “Krievu kopienu kongresa” vadību, kas izvirzīja par mērķi veidot “Krievijas impēriju”, bet viņa ienākšana varas elitē notika Putina laikā. Rogozins 2003. gadā bija viens no partijas “Dzimtene” dibinātājiem, un var teikt, ka šā politiskā veidojuma nostādnes lielā mērā ir pārceļojušas uz tagadējo valdošo partiju “Vienotā Krievija”. Tiesa, toreiz “Dzimtenes” ideoloģija daudziem likās diezgan atbaidoša, un, teiksim, 2005. gada sākumā vairāku minētās partijas pārstāvju prasība aizliegt Krievijā kā “ekstrēmistiskas” visas ebreju organizācijas izraisīja starptautisku skandālu. Taču tas neiespaidoja “Dzimtenes” un mūsmāju “PCTVL” draudzīgās attiecības. Tas arī vēlāk neiespaidoja Rogozina veiksmīgo karjeru. Būdams vēstnieks NATO (2008 – 2011), Rogozins dažus mēnešus pirms Krievijas iebrukuma Gruzijā apgalvoja: tiklīdz Tbilisi saņems jebkādus Rietumu solījumus par varbūtēju uzņemšanu NATO, jau nākamajās dienās sāksies Abhāzijas un Dienvidosetijas reāla atdalīšanās no Gruzijas. Kā labi zināms, nekādus solījumus jeb gaidīto Rīcības plānu dalībai NATO gruzīni nesaņēma, tomēr “reālā atdalīšanās”, respektīvi, valsts teritorijas atņemšana notika. Rogozins, protams, vienmēr iebilda pret NATO plāniem Baltijas aizsardzībai, bet nereti pievērsās lietām, kas uz viņa diplomāta amatu vispār neattiecās, piemēram, ierosmei par oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai Eiropas Savienībā. Runāja, ka pēc Putina atgriešanās Kremlī Rogozins varētu dabūt ārlietu ministra portfeli, taču viņš ieguva paaugstinājumu 2011. gada nogalē vēl it kā no prezidenta krēslā sēdošā Dmitrija Medvedeva rokām un kļuva par vicepremjeru, kurš pārzina militāri rūpniecisko kompleksu. Krievijas bruņojuma programmas sekmīgai īstenošanai, reiz secināja Rogozins, vajag piesaistīt Austrumukrainā esošās ražotnes… Viņam bija uzticēta sava loma Janukoviča “pārliecināšanā”, lai Kijeva neslēdz asociācijas līgumu ar ES, un līdzīga misija Moldovā, jo vicepremjers Rogozins skaitās arī Putina īpašais pārstāvis “Piedņestras moldāvu republikā” – pienākums, ko vicepremjeram šobrīd pagrūti veikt sakarā ar viņa iekļaušanu ES un citu valstu melnajos sarakstos. Pērn, atgriežoties lidmašīnā no Piedņestras atpakaļ Maskavā, radās grūtības ar atļauju šķērsot kaimiņvalstu gaisa telpu, tāpēc viņš apņēmās nākamreiz lidot ar bumbvedēju, kas laikam arī bija joks.
Lai gan viņa pārvaldītajā nozarē netrūkst arī nopietnāku problēmu, piemēram, korupcija, ko Rogozins bija solījis izskaust, un Krievijas kosmosa aģentūras likstas, kuru dēļ citā valstī varbūt nomestu no amata. Rogozinam, šķiet, tas nedraud. Viņš iemieso zināmu politiku un tajā, tāpat kā katrā jokā, ir daļa patiesības. Nu, kaut vai par šodienas Kremļa režīmu.
