Uldis Šmits: Jāpaļaujas pašiem uz sevi! 3
Pagājušajā nedēļā Bukarestē notikušajā sanāksmē deviņas NATO esošās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis apņēmās apvienot pūliņus, lai panāktu, kā sacīts pieņemtajā paziņojumā, “spēcīgu, ticamu un ilgtspējīgu” alianses sabiedroto militāro klātbūtni reģionā. Par to tiks lemts nākamgad paredzētajā NATO samitā Varšavā. Pēc sanāksmes izplatītā oficiālā informācija optimistiski uzsver visu dalībvalstu “vienotību” reģiona drošības nostiprināšanā. Savukārt daži Rietumu avoti liek noprast, ka šajā “vienotībā” ir savas, ja tā drīkst sacīt, nianses.
Mūs īpaši varētu interesēt divas atklātībā izskanējušās iespējamības: pastāvīgi izvietot Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā katrā pa bataljonam ar 800 līdz 1000 karavīru vai arī tikai vienu bataljonu uz visām četrām valstīm. Protams, pat pirmais variants, ko atbalsta ASV, neizceļas ar pārlieku vērienu salīdzinājumā ar tiem spēkiem, kas atrodas pavisam netālu aiz Baltijas valstu austrumu robežas un Kaļiņingradas apgabalā. Tomēr pret to esot iebildušas Vācijas amatpersonas, kuras aizkulisēs klāstījušas, ka nevajag uzlūkot Krieviju par ilglaicīgu ienaidnieku un nošķirt to no Eiropas. Bet diez vai Berlīne spēj paskaidrot, kāpēc pieticīga četru tūkstošu cilvēku kontingenta izvietošana samērā plašā un grūti aizsargājamā Baltijas telpā pēkšņi nozīmētu Krievijas politisku nošķiršanu. Nevilšus jāatceras Edvarda Lūkasa vēl krietni pirms Krimas aneksijas rakstītais, ka Vācijas valdības “bauslis ir – Krievijai vajadzīga pretimnākšana un atbalsts, nevis atraidījums”. Berlīnes nostāja būtu itin apsveicama, ja vien Putina režīms neizmantotu “pretimnākšanu” svešu teritoriju sagrābšanai.
Ziemeļatlantijas alianses samitā 2008. gada aprīlī, kas arī notika Bukarestē, viena no apspriežamajām tēmām bija par Gruzijai piešķiramo Rīcības plānu dalībai NATO. Sīvāko pretestību tam izrādīja atkal Vācija un sevišķi ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers, tāpēc Tbilisi saņēma vienīgi solījumu, ka Gruzija kaut kad tiks uzņemta aliansē – durvis ir atvērtas, bet augustā valstī iebruka Krievijas armija. Tiesa, Bukarestē dotais solījums paliek spēkā, turklāt katrā nākamajā alianses samitā gruzīni tikuši uzslavēti par progresu reformās un par piedalīšanos NATO operācijās, kurās ne viens vien gruzīnu karavīrs nolicis savu galvu. Tikmēr sabiedrībā iezogas apātija, jo ko līdz atvērtās durvis, ja Šteinmeiers un citi Rietumeiropas politiķi aizstājušies tām priekšā. Atliek varbūt pēdējā cerība iegūt Rīcības plānu Varšavā nākamvasar. Bukarestes 2008. gada samita solījumi attiecās arī uz Kijevu, lai gan tolaik Ukrainas pilsoņu vairākums, spriežot pēc aptaujām, referenduma gadījumā būtu noraidījis valsts stāšanos NATO. Tagad noskaņojums ir aliansei labvēlīgs, taču zināmu apstākļu dēļ jautājums nav darba kārtībā. Prezidents Petro Porošenko domā, ka valsts sasniegs atbilstību alianses kritērijiem sešos līdz astoņos gados, taču šodienas situācija un Rietumeiropas attieksme padara jebkādas prognozes neiespējamas.
Krievijas agresija Ukrainā tomēr ir piespiedusi Vācijas kancleri Angelu Merkeli izdarīt korekcijas attiecībās ar Maskavu. Laiks radīs, cik lielā mērā un vai vispār Berlīne ir gatava atteikties no pielāgošanās Putina pasaules skatījumam, saskaņā ar kuru pēcpadomju telpā Krievijas mūžīgās “leģitīmās intereses” prevalē pār starptautisko tiesību normām, bet pārējo valstu intereses ir mazsvarīgas. Eiropā šo Kremļa skatījumu iepriekš visumā respektēja, ko izjuta arī Baltijas valstis.
Centrālās un Austrumu Eiropas valstu vadītāji nesenajā sanāksmē izteicās par ciešāku NATO un ES sadarbību. Tādas gan nekad īsti nav bijis. Austrumeiropiešiem pirmām kārtām jāpaļaujas pašiem uz sevi, saliedējoties politiski un arī militāri.
