“Jalta – 1945” un baltiešu likteņi. Saruna ar vēsturnieku Kārli Kangeri 9
Trešdien, 4. februārī, apritēs 70 gadi, kopš Livādijas pilī Krimā, lai lemtu par kārtību pēckara Eiropā, tikās “lielais trijnieks” – ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils un PSRS diktators Josifs Staļins. Uz lielās politikas fona gandrīz nepamanāma palika vienošanās par ļaužu, kas bija devušies prom vai aizvesti no vācu okupētās PSRS daļas, repatriāciju. Bet tieši šī Jaltas notikumu daļa izrādījās ļoti svarīga baltiešiem. Maskavā viņus uzskatīja par PSRS pilsoņiem, kamēr Rietumos par to nebija tik droši. Pēc vēstures doktora Kārļa Kangera aprēķiniem, ārpus dzimtenes kara beigās Eiropā varēja būt 160 – 180 tūkstoši latviešu. Tie bija civilie bēgļi – kādi 110 – 120 tūkstoši, apmēram 20 tūkstoši piespiedu darba vai līguma strādnieku, ap 40 tūkstošiem latviešu karavīru un vēl kādi 10 tūkstoši no Latvijas cietumiem nākušo. Daļu no viņiem repatriēja uz PSRS okupēto Latviju piespiedu kārtā, daļa atgriezās brīvprātīgi, bet liela daļa palika Rietumos.
– Ko Jaltas konference nozīmēja pasaulei un konkrēti baltiešiem?
Kārlis Kangeris: – Jalta un pēc tam Potsdama izšķīra tālāko kara un Vācijas likteni, Polijas robežas. Daudzi uzskata, ka tur radās iedīgļi aukstā kara sākumam. Ja runā par Baltiju, tad līdz Teherānas konferencei Baltijas jautājums vēl nebija izšķirts. ASV prezidents Franklins Rūzvelts runāja, ka pēc kara varētu noturēt brīvu referendumu, vai baltieši vēlas palikt Padomju Savienībā, bet PSRS jau tādus ierosinājumus principā noraidīja. Jaltā Baltijas jautājums palika neizšķirts. Krievi gribēja, lai Baltijas valstis pieskaita PSRS, bet baltiešus – padomju pilsoņiem, tomēr sabiedrotie pastāvēja pie 1939. gada 1. septembra robežām. Rezultātā konferences gaitā Baltija netika definēta ne kā PSRS sastāvdaļa, ne arī kā kaut kas cits. Bet vēlāk Potsdamas konferencē Baltijas jautājums jau vispār vairs nebija nozīmīgs.
Jaltas konference saistībā ar baltiešiem un citiem Austrumeiropas iedzīvotājiem iegājusi vēsturē ar to, ka pēdējā konferences dienā, 11. februārī, amerikāņi un briti parakstīja ar Padomju Savienību līgumu par repatriēšanu. Šis līgums tad arī ietekmēja visu to cilvēku likteni, kas atradās nacistu kontrolētajās teritorijās. Pēc vāciešu sakaušanas Rietumu sabiedrotajiem vajadzēja savākt visus viņu zonā esošos karagūstekņus, tā sauktos “austrumu strādniekus” un citus, lai viņus vestu atpakaļ uz valstīm, no kurām tie nākuši. Tādu bija vairāk nekā 11 miljoni cilvēku, tajā skaitā kādi pieci miljoni no PSRS, ar baltiešiem to pulkā.
