Izrāde par “Burvju flautas” tēmu 1
Volfganga Amadeja Mocarta daiļradi Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē joprojām pārstāv “Figaro kāzas”, turpat arī iestudēta Jāņa Lūsēna “Putnu opera”, taču Mazajā zālē tagad klāt nākusi jauna bērniem paredzēta izrāde – “Mazā burvju flauta” ar Mocarta mūziku.
Uzvedums balstīts Vīnes klasiķa slavenajā operā “Burvju flauta”, kuru tā veidotāji nosaukuši par “izglītojošu izrādi pirmajai pieredzei operā” un piemērojuši bērnu auditorijai – un tā nu 3. aprīļa pēcpusdienā par šīs idejas īstenošanas mākslinieciskajām kvalitātēm varēja pārliecināties gan gados pavisam jauni klausītāji, gan pieaugušie. Vairāki inscenējuma aspekti atzīstami par diskutabliem, tāpat arī solistu sniegums raksturojams kā stipri dažāds, tomēr nav noliedzamas arī iestudējuma idejas autoru veiksmes Mocarta operas pārcēlumā jaunos apstākļos.
“Burvju flautas” saturu var interpretēt ļoti daudzveidīgi – par to uzskatāmu priekšstatu sniedz kaut vai atmiņas par grandiozo Viestura Kairiša un Ilmāra Blumberga inscenējumu. Lai gan reti kurš slavē Emanuela Šikanēdera libretu, Mocarta līdzgaitniekam parasti pārmetot komplicētas un mistiskas masonu simbolikas piesātinātā operas sižeta samākslotību un neloģiskumu, patiesībā libretam nav ne vainas – it īpaši, ja to salīdzina ar daudzu citu klasiskā repertuāra operu dramaturģijas traģikomisko līmeni. Izrādē, šķiet, bez īpašām grūtībām izdevies libreta vēstījumu izteikt gaišas un piedzīvojumiem bagātas pasakas ietvaros, kur galveno varoņu ceļš cauri pārbaudījumiem uz garīgu apskaidrību un laimi ir uztverams gluži skaidri. Viendaļīgā uzveduma piemērošana bērnu uztverei vienlaikus atrisinājusi arī vairākas problēmas, ar ko tradicionāli saskaras “Burvju flautas” inscenētāji – nav vairs obligāti jādzied oriģinālvalodā, bet droši var izmantot visiem saprotamo libreta latviskojumu; tikpat droši var rečitatīvus aizstāt ar runātiem dialogiem (kuri, starp citu, bija arī operas pirmvariantā); iestudējuma vizuālo ietērpu iespējams veidot košā un krāsainā nosacītībā, kur visi sarežģītie skatuviskie efekti tiek parādīti ar videoprojekciju palīdzību. Šādā ceļā iestudējuma autori īstenojuši, piemēram, operas pirmo ainu ar pūķi, kurš vajā princi Tamino. Citos apstākļos šis skats bez vērienīgu finanšu ieguldījumu ceļā panāktas ticamības draudētu pārvērsties Žorža Meljesa filmām radniecīgā komiskā epizodē.
Līdz ar to izrādē skatuviskās darbības akcenti lielā mērā pārnesti no režijas uz scenogrāfiju, un iestudējuma scenogrāfes un videomākslinieces Inetas Sipunovas veikums liecina gan par kolorītu un fantāzijas bagātu vizualitāti, gan par Jaunās zāles funkcionālu izmantojumu. Mazāk saista režisores Margo Zālītes izstrādātā koncepcija, katru sižeta gaitas minūti operas varoņu tēlojumā vēl pavadot kādai šķietami smieklīgai kustībai, žestam vai asprātībai, kas, spriežot pēc visa, pārsvarā šķiet komiskas tikai pašiem izrādes veidotājiem un operā pausto stāstu vienīgi lieki pārslogo. Par veiksmīgu turpretī jāatzīst sešu Rīgas Doma kora skolas audzēkņu skatuviskās iesaistes risinājums – ko gan nevar teikt par nelietīgā un aprobežotā Monostatosa tēla atveidojumu atbilstoši visiem aizpagājušā gadsimta koloniālisma stereotipiem. Savukārt Bertas Vilipsones kostīmi ir apzināti dekoratīvi, vairākos gadījumos paužot tērpu mākslinieces humora izjūtu, un scenogrāfijai un vispārējai inscenējuma iecerei tie piestāv tīri labi.
Tāpat kā Bendžamina Britena simtgadē iestudētajā operā “Mazais skursteņslauķis”, arī “Mazās burvju flautas” muzikālais vadītājs ir diriģents Andris Veismanis. Viņš Mocarta operas partitūru instrumentējis Latvijas Nacionālās operas orķestra kamersastāvam un acīmredzot sasniedzis cerēto mērķi, jo orķestra mākslinieki muzicē tīri un plastiski, vienlaikus uzturot nepieciešamo dialogu ar solistiem. Britena operu atsauca atmiņā Doma kora skolas audzēkņu tēlojums un dziedājums, kas priecē arī šoreiz. Solistu ansambļa vīriešu balsīs vispirms uzmanību pievērš Juris Vizbulis kā Tamino un Kalvis Kalniņš kā Papageno, abiem dziedātājiem gūstot atzīstamus panākumus – ja arī atsevišķi reģistri Mocarta muzikālajās ainās viņiem sagādā manāmu piepūli, to atsver izkoptais tembrs un artistiskums. Par intriģējošu saucama ideja Nakts karalienes lomu atvēlēt izcilajai aktrisei Gunai Zariņai, kur slaveno āriju, protams, izdziedāja operas soliste Dināra Rudāne. Taču, lai gan Nakts karalienes ārijā augstākās diapazona virsotnes ir sasniegtas precīzi, viscaur ierakstā esošais pavadījums videoprojekcijām kaut vai akustiskā ziņā vien tomēr nesniedz tādu gandarījumu kā aktrises un dziedātājas reāla klātbūtne uz operas skatuves. Līdzīgu iemeslu dēļ žēl, ka par Marlēnas Keines vokālajām kvalitātēm izrādes koncepcija ļauj pārliecināties vienīgi epizodiski, bet Sandis Ulpe un Edgars Ošleja Monostatosa un Zarastro lomās uzskatāmi vēsta par Latvijas Nacionālās operas apšaubāmo vēlmi bērniem domātos iestudējumos ietaupīt uz izcilu un pieredzējušu solistu rēķina. Viena no “Jaunās burvju flautas” lomām gan ir pārsteidzoši spoža – princese Pamina Lauras Teivānes versijā. Dziedātājas interpretācijā Mocarta mūzika plūst skaisti un izteiksmīgi, uzrunājot gan ar vokālā tembra pievilcīgumu un skanīgumu, gan arī ar lokanu un līdzenu frāzējumu. Un skaidrs, ka tad, kad “Burvju flautu” atkal iestudēs oriģinālvariantā Latvijas Nacionālās operas Lielajā zālē, redzēt un dzirdēt Lauru Teivāni Paminas lomā būtu īpašs prieks – arī tad, ja kostīmu mākslinieki paliktu pie tām pašām klasicisma laikmeta korsetēm un krinolīniem.
Uzziņa
“Mazā burvju flauta”, iestudējums ar V. A. Mocarta mūziku Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē
Režisore Margo Zālīte, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, scenogrāfe un videomāksliniece Ineta Sipunova, muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis.
Lomās: Mihails Čulpajevs, Juris Vizbulis, Kalvis Kalniņš, Guna Zariņa (Dināra Rudāne), Jolanta Strikaite, Laura Teivāne, Rīgas Doma skolas koris u. c.
Nākamās izrādes: 14., 22. maijā.
Vārds skatītājai
Indra: “Izrāde patika! Profesionāli ļoti augusi Jolanta Strikaite-Lapiņa, bet Kalvis Kalniņš Papageno lomā vienkārši burvīgs!”
Opera.lv
