Īstajā plauktiņā. Saruna ar aktieri Arti Robežnieku 0
Savu plauktiņu atradis
Kalendārs rāda, ka šogad rit jau 20. gadskārta, kopš aktieris Artis Robežnieks atstājis Daugavpils teātri, un, laikam ejot, kļuvis par vienu no Dailes teātra spilgtākajiem aktieriem. Tiesa, ja runā par spilgtumu, Artis nav no tiem, kas alkst pēc pastiprinātas uzmanības, un atzīst, ka arī teātrī viņam vairāk tīk komandas darbs, nevis solo lomu spožums. 17. novembrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Mihaila Gruzdova iestudētā Jona Sapdaru traģikomēdija “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur aktieris spēlē galvenajā un vienīgajā vīriešu lomā. Bet 18. novembrī aktieris kopā ar Ievu Sutugovu un Daini Skuteli izdziedās dziesmas par mīlestību un Latviju valsts svētku koncertā “Teic, kur zeme skaistākā” Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”.
Kopš reizes, kad Arti Robežnieku no Daugavpils teātra uz Dailes teātri paaicināja režisors Arnolds Liniņš, ir pagājuši 20 gadi. Šajā laikā aktiera spēlēto lomu saraksts ir gana iespaidīgs – ir gan mīlētāji, gan labticīgi pilsoņi, traģiskie un komiskie varoņi, Artim visai bieži uzticētas arī dvēseles ganu lomas. Un kur tad vēl košie Dailes teātra muzikālie uzvedumi, sākot ar lielformāta mūzikliem un beidzot ar svētku koncertiem – teju neviens no tiem neiztiek bez Arta Robežnieka balss un muzikālās izjūtas – arī šogad viņš piedalīsies Dailes teātra tradicionālajos gadumijas koncertos.
Pašlaik Arta Robežnieka aktiera talantu var baudīt daiļā dzimuma sevišķi pieprasītajā izrādē “Ja tevis vairs nebūtu” – kolēģa, režisora Intara Rešetina iestudētajā darbā Artis spēlē neuzticīgu dzīvesbiedru. Aktieris spēlē arī izrādē “Lielā melu burtnīca” (režisors Pēteris Krilovs), kā arī viesrežisora Aleksandra Morfova iestudētajā “Finita la comedia!”, kas novembrī būs skatāma pēdējoreiz, kā arī Kārļa Lāča un Dž. Dž. Džilindžera mūziklā “Žanna d’Arka”.
Artis pasmaida – gadiem un lomu skaitam uzmanību nepievēršot. “Dzīvoju no gada uz gadu, tie rit savu gaitu un paši summējas arī bez manas palīdzības. Aktieri vispār dzīvi skaita tāpat kā skolēni – ar nobīdi no astronomiskā kalendāra. Vienīgi bērniem tas ir mācību gads, bet mums, aktieriem, – kārtējā sezona. To garo lomu sarakstu sakrāt nav grūti, ja ik sezonā piedzīvo vismaz trīs četrus jauniestudējumus. Atmiņā gan paliek tās lomas, kas ir spilgtākas, iespējams, arī tās, kas ir grūtāk padevušās,” prāto aktieris.
Aktierim vienlīdz tuvas esot gan lomas smieklu pilnās komēdijas, gan nopietnie varoņi, bet visiecienītākais no dramatiskās mākslas žanriem – traģikomēdija. “Lai būtu labi un kvalitatīvi, abi, skumjais un smieklīgais, ir vienlīdz nopietni uztverami žanri. Laikam jau ir taisnība tam, kurš teica – jo nopietnāk darīsi, jo smieklīgāk būs. Un pretēji – tajā pašā traģēdijā var pasmaidīt par kādu bezgala nopietnu situāciju.”
“Nenoliedzami, ir patīkami, ja tavu darbu pamana un novērtē, tomēr ne vienmēr, darbojoties repertuāra teātrī, tev būs loma, kas nonāks uzmanības centrā, un ar to man kā aktierim ir jārēķinās. Protams, arī vērtīgu lomu tu vari izlaist caur pirkstiem un tā var palikt nepamanīta. Tāds ir aktiera darbs – savā ziņā tāda pārvietošanās no plauktiņa uz plauktiņu, un ir sajūta, ka savējo esmu atradis. Un ir labi, ka ir tāda Spēlmaņu nakts balva, kas iedod zināmu stimulu darboties. Protams, var jau izrunāties un teikt, ka strādā tikai sava prieka pēc – tāpēc, ka vienkārši patīk, tomēr tā gluži nav. Kaut kāds vērtējums ir nepieciešams jebkuram darītājam. Lielā mērā teātris ir atkarīgs no tā, kas notiek ārpusē, visu laiku notiek lielāka vai mazāka cīņa starp to, ko grib, un ko var atļauties. Ir bijis laiks, kad teātris vairāk bijis spiests iet ārēju apstākļu pavadā, kad mainījās globāli visa ekonomika – 90. gadi, kad bija izteikta izdzīvošanas prioritāte un tad štancēja lugas, pamatā izvēloties kaut ko izklaidējošu. Šobrīd man ir prieks, ka teātris lielā mērā rīkojas arī pēc mākslinieciskām interesēm un mēģina piedāvāt skatītājiem šādu saturu, lai gan naudas vajadzības kaut kur tepat, pakausī, ir palikušas.”
