Inteliģenta opera izaicinošā iestudējumā 2
Igors Stravinskis pieder pie tiem nedaudzajiem 20. gadsimta komponistiem, kuru mūzika Latvijas koncertrepertuārā pārstāvēta regulāri, atskaņotājiem nebaidoties par to, ka viena otra partitūra publikai varētu šķist pārāk svešāda un sarežģīta. Tas attiecas arī uz Stravinska daiļrades otro lielo posmu – neoklasicisma periodu; šeit skanējis koncerts klavierēm un pūšaminstrumentiem, kamerkoncerts “Dambārtonas ozoli”, balets “Mūzu pavēlnieks Apollons”, vokāli instrumentālais opuss “Ķēniņš Edips” un vēl citi darbi. Tādēļ nepārsteidz, ka Latvijas Nacionālā opera, reiz atkal pievēršoties modernisma operas mākslai, izvēlējusies tieši krievu komponistu mūziku un tieši Igora Stravinska partitūru – tā nu Dmitrija Šostakoviča drāmai “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” komponista simtgadē 2006. gadā un Sergeja Prokofjeva delartiskajai komēdijai “Mīla uz trim apelsīniem” 2013. gadā tagad sekojusi Stravinska opera “Izvirtības hronika”, kuras pirmizrāde Venēcijā 1951. gadā iezīmēja vienu no pēdējām viņa neoklasicisma perioda virsotnēm.
Uzveduma muzikālais vadītājs Jānis Liepiņš “Izvirtības hroniku” nosaucis gan par “ļoti inteliģenti uzrakstītu operu, kurā katra takts ir pārdomāta”, gan par “ļoti izaicinošu darbu – tehniski, vokāli un emocionāli”. Stravinska darbā patiešām sastopas abas šīs galējības, un izrādes veidotāji ar komponista dotajiem uzdevumiem kopumā tikuši galā veiksmīgi – iestudējuma muzikālās kvalitātes nelika vilties, turpretī tās skatuviskais veidols padevies saistošs un kolorīts. Režisore Margo Zālīte, scenogrāfs Didzis Jaunzems, kostīmu, grima un frizūru māksliniece Yashi, videomākslinieks “-8” un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš piedāvājuši versiju, par kuru var diskutēt, ko var apstrīdēt, kuras vietā var iedomāties vēl kādu citu labāku, precīzāku, tēlaināku, taču nav noliedzams, ka Viljama Hogārta gravīru cikla iedvesmotajā opusā, kas atspoguļo 18. gadsimta angļu sabiedrības netikumus, izrādes radošā komanda uztvērusi Stravinska ieslēpto vispārinājumu un metafiziskās līnijas.
Pirmizrādes vakarā 2018. gada 15. februārī Toma Reikvela lomā uz skatuves kāpa angļu tenors Pīters Kērks – un, lai gan uzreiz piesaistīja viņa vizuālā atbilstība galvenajam tēlam, daudz neatpalika arī vokālās kvalitātes. Nav brīnums, ka “Izvirtības hronikā” uz Latviju atbrauca tieši šis mākslinieks – viņa balss tembru un faktūru gluži labi varētu iztēloties kā piemērotu arī baroka operām, un Stravinska operas skaņurakstā viņa priekšnesums iekļāvās atbilstoši solista rīcībā esošo muzikālo dotību spilgtākajai daļai. Arī Ingai Šļubovskai-Kancēvičai pirmsromantisma laikmeta mūzika nav sveša; arī viņa Annas Trūlovas lomā var izmantot Mocarta partitūru interpretācijās izkoptās prasmes, atceroties, ka Vīnes klasiķa daiļrade ir viens no nozīmīgākajiem “Izvirtības hronikas” inspirācijas avotiem – un viņas uzstāšanās valdzināja gan ar elēģiskām intonācijām un lirisku trauslumu, gan dramatisku kāpinājumu un saviļņojuma brīžiem.
Par īstu veiksmi jānosauc Armanda Siliņa veikums Nika Šedova lomā – ne tikai tēlojuma dēļ, bet galvenokārt tādēļ, ka viņa izkoptais dziedājums bija pienācīgs tembrāls kontrasts operas galvenā varoņa balsij. Pārējiem solistiem – Andžellai Gobai kā Turku Babai, Krišjānim Norvelim Annas tēva lomā, Airai Rūrānei kā sutenerei – tika dots vairāk iespēju izpausties ar skatuvisku intensitāti un grotesku, taču arī vokālo partiju īstenojumā viņi nebūt neapmulsa. Ja neskaita atsevišķas neprecizitātes, operas skaidrajās un izsmalcinātajās kompleksitātēs labi iejutās arī koris un orķestris – par operas kora profesionalitāti arī šoreiz neradās šaubas, turpretī Jāņa Liepiņa vadītais orķestris klasicismam radniecīgos Stravinska partitūras rakursus atveidoja droši, mērķtiecīgi un ar līdzsvarotu tembrāli dinamisko balansu.
“Izvirtības hronikas” gaitā atsevišķi tika izcelts Stravinska veidolā nogrimētais klavesīnists Mārtiņš Zilberts operas ložā, kas, tāpat kā epilogs, kurā izrādes varoņi paskaidro darba pamācošo domu, atbilst oriģinālieceres distancētajai ironijai. Tieši tāpat iestudējuma veidotāji uzticīgi sekojoši libretam pirmā cēliena otrajā ainā – ja reiz bordelis, tad bordelis ar visiem lateksa izstrādājumiem, līdz ar to apstiprinot ideju, ka viss iet uz galu, cildenā operas māksla beigusi eksistēt ar Pučīni “Turandotu”, visur viena vienīga izvirtība, un tā tālāk. Tomēr Margo Zālīte un viņas domubiedri nav apstājušies pie viennozīmīgi interpretējamas groteskas – operas tēlu darbība (ieskaitot izrādes vēstījumā svarīgo Aleksandra Radzēviča pārsvarā mīmisko lomu) pakāpeniski atklāj dziļākus simboliskus slāņus un dimensijas, atraisa konkrētāku un netiešāku metaforu un asociāciju ķēdi, un tam izsekot ir visnotaļ interesanti, neskatoties uz to, ka viena otra detaļa vai secinājums tā arī paliek karājoties gaisā bez kādas vajadzības un pamatojuma. Un iestudējumam katrā ziņā nāk par labu arī scenogrāfa, kostīmu mākslinieces un videoprojekciju autora fantāzija un iedvesma – vizuālie tēli uzrunā ar daudzveidīgām niansēm un kontrastiem, katrai ainai atrasts atšķirīgs skatuviskais risinājums, bet vienotā krāsu gamma un dramaturģiskā struktūra vēsta par konceptuāli pārdomātu darbu. Atliek vien novēlēt, lai Latvijas Nacionālā opera neapstātos pie šī modernisma operas parauga un tam kādreiz sekotu arī tādi Latvijā vēl nekad neiestudēti opusi kā, piemēram, Dmitrija Šostakoviča “Deguns”, Marka Entonija Tērnidža “Anna Nikola” un Gundara Pones “Roza Luksemburga”.
UZZIŅA
Igors Stravinskis, “Izvirtības hronika”
Muzikālais vadītājs un diriģents Jānis Liepiņš, diriģents Kaspars Ādamsons, režisore Margo Zālīte, scenogrāfs Didzis Jaunzems, kostīmu māksliniece Yashi.
Galvenajās lomās: Pīters Kērks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons (Toms Reikvels), Inga Šļubovska-Kancēviča vai Marlēna Keine (Anna Trūlova), Armands Siliņš vai Rihards Mačanovskis (Niks Šedovs), Ilona Bagele vai Andžella Goba (Turku Baba).
Nākamā izrāde: 10. martā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Armands Kalniņš (twitter.com): “Vērtīgs iestudējums, pārliecinoši veidots neierastāka repertuāra meklējumos.”
Rita (anonīmi, opera.lv): “Dziedātāji malači, bet ļoti nepatika scenogrāfija, režija un tērpi. Traucējoša izšķērdība, labāk klausītos koncertuzvedumu.”
Elīna (anonīmi, opera.lv): “Pārspīlēti un prasti. Režisore, šķiet, skatītāju uzskata par muļķi, kuram patiesība jāiebaro ar mēslu dakšām. Diemžēl arī solisti pirmizrādē bija ļoti vāji. Vājākā izrāde manā 20 gadu operas cienītājas mūžā.”
Kena (anonīmi, opera.lv): “Profesionāla, moderna un krāšņa izrāde. Izcila scenogrāfija. Īpašas detaļas: humorīgās ne-uz-skatuves darbības un mazā zelta cilvēka dziesma.”
