Juris Lorencs: Latvijas krievi sadalīsies trīs nosacītās daļās 55
Viens no diskusiju tematiem nesenajā valdības veidošanas procesā – iespējamā pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā arī skolās. Argumenti par – līdzekļu ekonomija, skolu tīkla optimizācija (izsakoties skaidrāk – to samazināšana) un “krievvalodīgo jauniešu lojalitātes kāpināšana Latvijas valstij”.
Pirmie divi argumenti patiesībā ir acīmredzami, bet ar “lojalitātes kāpināšanu” tik vienkārši nebūs. Ikdienā, dažkārt paši to nemanot, mēs jau tagad saskaramies un runājam ar jauniešiem, pat nenojaušot, ka viņi ir beiguši krievu skolu, – viņu latviešu valoda ir pareiza un pat perfekta. Diemžēl ir arī citi piemēri – jauns cilvēks, kuram darba specifika prasa ar klientu sarunāties latviski, demonstratīvi atsakās to darīt.
Saprotams, vienas vai otras valodas lietošana ir attieksmes jautājums, ko nosaka gan vēsture, gan modernā politika. Šodien jautāt ceļu tīrā krievu valodā Ukrainas rietumu pilsētā Ļvovā labākajā gadījumā nozīmē nesagaidīt atbildi vispār, sliktākajā – “norauties”. Pilsētā, kur patiesībā visi perfekti pārvalda krievu valodu!
Tad kas notiks, Latvijā pilnībā pārejot uz apmācību latviešu valodā? Pirmkārt, visi cittautieši patiešām pratīs latviešu valodu – tikpat (vai gandrīz tikpat) labi kā latvieši. Tomēr, papētot sīkāk, atklāsies, ka krievu kopiena būs sadalījusies trīs nosacītās daļās. Pirmā notiekošo uztvers ar sapratni un kļūs līdzīga, piemēram, vietējām poļu, lietuviešu vai igauņu kopienām: sabiedrībā (tātad arī skolā) runājam latviski, mājās, ar draugiem, savā biedrībā vai baznīcā – dzimtajā valodā.
Otrā pilnībā asimilēsies latviešu vidē, turklāt šo procesu vēl vairāk paātrinās izteikti jauktās klases (nebūs taču vairs jāved bērni uz attālo krievu skolu, ja latviešu skola ir tepat aiz stūra) un to sekas – jauktās laulības.
Bet mums jārēķinās arī ar trešo kopienu. Saprotams, daļa krievu sabiedrības pāreju uz mācībām latviešu valodā uztvers bez sajūsmas, ja ne naidīgi. Tas notiks gan Maskavas propagandas, gan gluži dabiskas cilvēciskas pretreakcijas dēļ – “mums tiek uzspiests”. Un tā vismaz uz kādu laiku mēs iegūsim latviešu valodu lieliski pārvaldošu, bet Latvijai un latviešiem izteikti naidīgu cilvēku grupu, faktiski “piekto kolonnu”, turklāt ar Latvijas pasēm kabatā.
Latvijas jaunāko laiku vēsturē tā būs pavisam jauna situācija, kas daudziem sajauks galvu. Ar kādu iztapību un naivu sajūsmu mēs dažkārt uzklausām sveštautieti, kurš iemācījies kaut dažus vārdus latviski! Un ar kādu vēsumu uzņemam latviešus, kuri neprot (aizmirsuši, nav iemācījušies utt.) dzimto valodu. It sevišķi, ja viņi nāk no Krievijas un runā krieviski.
Šajā ziņā mēs neesam nacionālisti, mēs joprojām pietiekami neizprotam savas nacionālās intereses. Bet pietiktu paraudzīties pavisam nesenā Latvijas vēsturē. Lielisks “piektās kolonnas” piemērs bija baltvācieši, kuri divdesmit neatkarības gados gan beidzot iemācījās latviešu valodu, tomēr nekādi nespēja samierināties ar kādreizējo privilēģiju zaudēšanu, agrāro reformu un pēc pirmā fīrera aicinājuma devās uz Vāciju.
Saprotams, ar laiku uz Krieviju orientētā “piektā kolonna” Latvijā saruks un izplēnēs pavisam, jautājums tikai – cik ātri. Un tas jau būs atkarīgs ne vairs no valodas politikas, ne Latvijas–Krievijas attiecībām vai globāla mēroga norisēm. Vēsture (tostarp arī Latvijas) liecina, ka mierīgos laikos, kad nav jākaro, jāiet mežabrāļos vai jābūvē barikādes, vislabākais, visefektīvākais integrācijas mehānisms ir veiksmīga ekonomiskā attīstība un tai sekojošā tautas labklājība.
Diemžēl aizbraucēju plūsma no Latvijas joprojām nav samazinājusies, iztukšojas gan lauki, gan pilsētas. Mūsu zeme šodien nav tā pievilcīgākā vieta dzīvošanai, un tas diemžēl nesekmē integrāciju.
Vēl trakāk – kā atzinušas atbildīgas amatpersonas, Latvijas budžets slikti pildoties zemo degvielas cenu un siltās ziemas (lasi – mazo apkures rēķinu) dēļ. Bet tie taču ir tie paši nelaimju cēloņi, kurus savās šodienas neveiksmēs vaino Krievijas politiķi! Tad nu iznāk, ka savos darbos mēs patiesībā esam Krievijai daudz tuvāk, nekā runājam un domājam.
