Vārds hipnoze daudzus dara piesardzīgus: kāds pēc sava prāta maina manu apziņas stāvokli?! Taču speciālisti drošina: apgūstot pašhipnozi, šis kāds vari būt arī tu pats. Māka kontaktēties ar savu zemapziņu ir universāls instruments piekļūšanai paša iekšējiem resursiem, kas palīdz būt fiziski veselākam un emocionāli stabilākam, rast izeju no visdažādākajiem dzīves samezglojumiem.

Iepriekšējā blogā rakstīju par pavasari, kas zināmai daļai cilvēku ir visgrūtāk panesamais gadalaiks. Šoreiz ne tik nopietnas pārdomas par pavasari, kas vienus iepriecina, citiem ir mokošs, taču visiem liek domāt par krāsām, kādās tērpties. Līdz ar silto laiku daudzi no mums ir līksmi un enerģijas pilni, citi – neapmierināti, ka jāmaina sava garderobe un līdz ar to arī apģērba krāsas.

Ja kāds saka – vēlos sākt jaunu dzīvi –, nav iemesla apšaubīt viņa apņemšanos. Šī frāze ir zīme, ka griba sāk mosties. Tiesa, dažkārt tai pietrūkst spārnu – pamostas un atkrīt atpakaļ. Tāpēc gatavībā jābūt ne tikai gribasspēkam, bet arī citām spēka svirām.

Pavasara vēl nav. Garastāvokļa – arī... Pat brīvdienas pagājušas!

Inga ir 56 gadus veca ārste, kura savas dzīves pēdējo desmit gadu notikumus dēvē par īstu brīnumu. "Katru dienu un ar katru tā vis nenotiek," teic Inga. Gan atzīstot, ka laime ir garlaicīgāka par kaislībām un vētrainiem pārdzīvojumiem, bet ar katru savu vārdu paužot prieku par to, ka nu viņas dzīve ir ļoti, ļoti... garlaicīga!


Ja mēs nespētu prātā paturēt un vēlāk izmantot informāciju, apgūt ko jaunu nebūtu jēgas. Atmiņai garīgajos procesos ir ļoti liela nozīme. Turklāt, izrādās, trenēt atmiņu var visos vecumos.

Biodeja ir dziedējoša tehnika, kas radīta pirms četrdesmit gadiem Čīlē. Biodeja balstās uz iekšēju pārdzīvojumu, kas rodas no kustībām, mūzikas, dejas un satikšanās ar citiem grupā.

Satraucošas situācijas vairāk ietekmē sievietes, liecina Kanādā veikta pētījuma rezultāti.

Bērnu secībai ģimenē ir nozīme, tā atstāj iespaidu uz personības veidošanos. Nav viegli būt pirmdzimtajam, uz kuru liktas lielas cerības, nav vienkārši pastarītim, ko visi lolo un lutina. Bet kā brāļu un māsu vidū (ēnā?) jūtas vidējais bērns?

Mūsu maņu orgāni – acis, ausis, deguns, mēle un āda – nemitīgi sūta smadzenēm informāciju par to, ko redzam, dzirdam, saožam, ko sajūt mūsu garšas kārpiņas vai uztver tauste. Esam pieraduši pilnībā uz tiem paļauties, līdz… ļaužu burzmā ieraugām sen mirušu paziņu vai dzirdam klaudzināšanu pie durvīm, aiz kurām nav ciemiņu.

Dr. Gaņģes BLOGS: Depresija kā eksistenciāls pārdzīvojums

Kāds ir Laika tecējums visā pasaulē? Kādā laikā mēs tagad esam, lai pateiktu, kur mēs tagad esam? Kas ir Cilvēces uzdevums? Kāpēc tam uzbrūk no visām pusēm?

Tikai dažas dienas vairs atlikušas līdz pareģotajam pasaules galam 21. decembrī un mēs katrs tiekam ar to galā savādāk. Sākot no skeptiķiem, kas pasmīn un mierīgi dzīvo tālāk, līdz baiļu un panikas pārņemtiem cilvēkiem, kas vai katram sastaptajam paziņam jautā – vai tu tam tici? Vai tiešām visam beigas?

Grūtniecības laikā bailes no dzemdībām ir vai katrai sievietei. Tā ir normāla parādība – bailes pat mobilizē spēkus, palīdz būt piesardzīgākai un pievērst lielāku uzmanību notiekošajam.

Dzīves kvalitātes uzlabošana rūp ikvienam, taču ne visi apzināmies, ka tā vislielākajā mērā atkarīga no pašiem. Mērķis, uz ko tiekties, un attiecīgas rīcības plāns nepalīdzēs, ja atstāsim novārtā savas personības attīstību. Šī problemātika vieno apgāda "Vieda" 3 svaigākos jaunumus.

Kuram gan savureiz nav gadījies uzkliegt otram par kādu kaitinošu rīcību vai izteikumu! Nereti paši pēc tam nesaprotam, kādēļ tā sanāca. Varbūt uzsprāgšana nieku dēļ un nespēja savaldīties liecina par strauju temperamentu vai arī slimīgu reakciju? Kā turēt nervus grožos un sevi rāmjos?

Viegla melanholija, kāda nereti pārņem rudenī, raugoties uz krītošu lapu virpuli vai klausoties Melanholisko valsi, mēdz būt patīkama. Bet – ko iesākt, ja tā pilda sirdi ar neizturamu smagumu un kļuvusi par pastāvīgu dvēseles stāvokli?

Mūsu mentalitātē attieksme pret nāvi esot mazliet liekulīga. Savu aizgājēju kapus rūpīgi kopjam, mirušo piemiņas brīžus izjūtam kā nopietnu goda reizi, bet dzīvojot nāves klātbūtni ignorējam. Tāpēc tā allaž pārsteidz nesagatavotu, sagādājot lielas ciešanas.

Visbiežāk iedzīvotājos domas par pašnāvību izraisa tādi faktori kā bezdarbs, sociālā atbalsta trūkums, zems sociāli ekonomiskais statuss, sabiedrības struktūra, atzīmē Madrides universitātes profesors Hosē Luiss Aijuso Mateoss. Šīs domas ir atkarīgas arī no cilvēka vecuma un dzimuma.

Saprast, kāds ir klusums, varētu daudz vienkāršāk, nekā rakstot apjomīgu publikāciju žurnālam. Mēs visi apsēstos pavisam klusā, saules pielietā pļavā un paliktu klusu. Raudzītos skrejošos mākoņos. Varbūt aizvērtu acis un brīnītos, cik nedzirdami tie slīd pa debess jumu. Ieklausītos sevī un pasaulē. Ļautos šai dzīves balvai, ko dēvē par klusumu.

Ja katram pavaicātu, kas viņam sevī nepatīk, atbildes būtu pārsteidzošas. Vienam paša deguns šķiet par lielu, citam – pārāk strups. Dažs pūš par plāniem matiem, bet citam savējie liekas nejauki biezi un sprogaini. Vēders neglīti apaļīgs, dibens plakans, ceļgali kaulaini, pirksti strupi… No malas raugoties, visbiežāk neko tādu nemanīsim. Kā pieņemt sevi tādu, kāds esi šai pasaulē radīts? Kā sadzīvot ar savu izskatu?