Stokholmas ledus arēnā tikpat kā dziļjūrā. Un, ja ienirtu ar Žaka Īva Kusto akvalangu, tad redzētu: mūsu aizsardzības līnija ir režģota un kustīga kā ūdenszāļu klājs, bet vārtu laukumā kā nesalaužams, necaurejams barjerrifs – Edža.

Droši vien lasītāju uzmanībai garām paslīdējusi pamācoša fabula, kā izgāja šveicietei, kas bija nolēmusi pārtikt tikai no gaismas. Raugi, šī kundze, vadīdama dienas pie televizora, saklausījās gudrības, ko populārzinātniskā pārraidē klāstīja mediķi: kāds indiešu jogas speciālists un vietējais uzturzinātnes profesors.

Mūsu rakstniecības nora beidzamajos divdesmit gados šķitusi visai tuksnešaina un ušņaina, tie nav bijuši literatūras zelta gadi. Bet tas esot tāpēc, ka zoss spalvas rokpeļņiem bijis jālaužas pa ērkšķiem uz zvaigznēm, valsts pagalam nestutējot un neatbalstot nedz cienījamāko prozaiķi, nedz noplukušo liriķi.

Gaišajās neatkarības svētku dienās pilsoniski noskaņotiem cilvēkiem būtu iederīgi gremdēties dziļākās pārdomās par šo valsti, tās šodien