Pirmdiena, 2013. gada 20. Maijs
Arhīvs
Mārrutki ir vieni no iecienītākajiem garšaugiem Latvijā. Diemžēl to ražošanas apjomi pēdējos gados ir ievērojami sarukuši – no 905 tonnām 2000. gadā līdz 366 tonnām 2008. gadā.
Atšķirībā no citiem dārzeņiem mārrutkus Latvijā svaigā veidā nepiedāvā (Polijā, Vācijā un Somijā mārrutku saknes mēdz būt lielveikalos dārzeņu nodalījumos). Pie mums tie ir tipiska izejviela pārstrādes rūpniecībai un pašlaik ar to audzēšanu nodarbojas tikai dažas saimniecības. Pārstrādātāju interese par mārrutkiem laiku pa laikam atdzimst, iespējams, tādēļ to ražošanas apjomi pērn ir palielinājušies gandrīz divas reizes.
Mārrutks no dabas ir daudzgadīgs augs, bet ražošanā tiek audzēts viengadīgā kultūrā, pavairojot veģetatīvi. Pārtikā lieto sakneņus, parasti viengadīgus. Dažkārt pārstrādei tiek piedāvāti arī divgadīgie sakneņi, bet to kvalitāte parasti ir zemāka, tie ir koksnaināki, bieži inficēti ar dažādām slimībām. Arī pavairošanai izmanto sakneņus, jo sēklas mārrutkiem nenogatavojas un pat reti aizmetas.
Vides prasības
Mārrutki ir salcietīgi, aukstuma izturīgi, tādēļ tos var izstādīt ļoti agri, jau aprīļa sākumā (ja vien tiek uz lauka), un novākt gana vēlu – novembrī, tādējādi nodrošinot ļoti garu veģetācijas periodu un augstu ražu. Augi pacieš salu līdz -25 oC, tādēļ nekoptos laukos mārrutki ātri vien kļūst par sārņaugiem. Arī augsekā mārrutki mēdz piesārņot laukus. Pēc mārrutkiem iesaka audzēt rušināmaugus, lai labāk attīrītu laukus.
Īstu šķirņu mārrutkiem praktiski nav, audzē vairāku gadu desmitu laikā atlasītus ražīgus un kvalitatīvus klonus, tādēļ mārrutki ļoti reaģē uz konkrētā lauka apstākļiem. Mārrutki labi padodas smagā smilšmāla un pat māla augsnē, jo tur tiem tiek nodrošināts pietiekams mitrums. Vienlaikus ir svarīgi, lai augsne ir pietiekami dziļi irdena un drenēta. Interesanti, ka viena un tā paša klona sakneņi Mārupes smiltīs izaug kvalitatīvi, bet mazāki, nekā audzējot Jelgavas novada Līvbērzē smagā mālā. Jāņem vērā, ka, kaut arī mālā raža ir lielāka, tās novākšana novembra sākumā ir ļoti smags, darbietilpīgs process, daudz grūtāks nekā smiltīs.
Vislabākās kvalitātes mārrutkus – 25–30 cm garas, cilindriskas, 3–4 cm diametra saknes – iegūst, audzējot auglīgā, irdenā, ar mitrumu nodrošinātā augsnē. Tādēļ arī mārrutku audzēšanā laistīšana ir nepieciešama (ungāri lieto pat pilienlaistīšanu).
Audzēšana
Augsni mārrutkiem sāk gatavot jau rudenī, veicot dziļaršanu. Nereti iesaka rudenī iestrādāt arī kūtsmēslus, bet jāņem vērā, ka Latvijā mārrutkiem nav reģistrēto herbicīdu, tādēļ nebūtu vēlams papildus piesārņot lauku ar nezāļu sēklām. Labāk kūtsmēslus iestrādāt pirms priekšauga audzēšanas.
Stādāmā materiāla trūkums pašlaik ir galvenais mārrutku ražošanu ierobežojošais faktors. Par stādāmā materiāla iegādi jāinteresējas pie mārrutku audzētājiem jau rudenī. Stādīšanai izmanto viengadīgus 0,8–1,5 cm diametra, 15–25 cm garus sakneņus jeb sakņu spraudeņus. Tos sagādā ziemā, gatavojot realizācijai pārtikas mārrutkus. Sakneņa lejasgalu nogriež slīpi, augšdaļu – taisni, lai stādīšanas laikā neiestādītu ačgārni. Spraudeņus sasien aptuveni
1 kg smagos saišķos. Pareizāk būtu tos siet pēc skaita, bet praksē tas ir grūti izdarāms. Sakņu spraudeņus uzglabā pagrabā vai glabātavā temperatūrā tuvu 0 oC, relatīvā gaisa mitrumam jābūt 90–95%. Glabāšanas laikā tie nereti pārklājas ar pelējumu (pelēko vai balto puvi), un pirms izstādīšanas tos vajadzētu nokodināt, bet Latvijā vienīgais pieejamais preparāts ir Trihodermīns. Ar to atlasīto stādāmo materiālu bez slimību pazīmēm pārkaisa (1 g/10 kg) vai apsmidzina (25 ml/10 kg).
Latvijā mārrutkus tradicionāli audzē 75 cm attālās vagās, stādot spraudeņus ieslīpi 25–30 cm vienu no otra ar rokām vai ar vecā tipa kāpostu stādāmo mašīnu. Ieteicamā augu biezība 45–55 tūkst. augu/ha (jeb 1–1,5 t/ha). Ungārijā mārrutkus audzē uz vagu skaustiem. Pēc formas tie ir līdzīgi burkānu vagu skaustiem – augšdaļā 30–40 cm plati, rindstarpas 90–100 cm. Ungāri mārrutkus stāda ar rokām, ar speciālo stādāmo ierīci. Latvijā spraudeņus pirms stādīšanas nobrauka ar auduma cimdu, notīrot visus snaudošus pumpurus un atstājot neskartu tikai ap 1 cm saknes augšdaļā un lejasdaļā.
Ungāri iestāda visu sakneni, bet pēc 3–4 nedēļām izrauj to un atstāj augšdaļā tikai vienu spēcīgāko pumpuru, lai iegūtu taisnas, cilindriskas, nesazarotas saknes. Pēc tam saknes atkal iestāda tā, lai galva atrastos 3–4 cm dziļi. Tas ir ļoti darbietilpīgs process.
Mēslošana un kopšana
Mārrutku audzēšanai optimālais humusa daudzums augsnē ir 1,5–2%, skābuma reakcija pH 5,5–6,5, bet mārrutki pacieš ļoti plašu pH diapazonu. Pamatmēslojuma devu aprēķina pēc augsnes analīzes rezultātiem. Optimālais barības elementu daudzums ir līdzīgs galviņkāpostiem: N 180–200 kg/ha pamatmēslojumā un 60–80 kg/ha papildus, sadalot devu divās trīs reizēs; P2O5 100–125 kg/ha, K2O 200–250 kg/ha, MgO ap 100 kg/ha.
Mārrutkiem ļoti svarīgs ir nodrošinājums ar sēru (S), ieteicamā deva 40–60 kg/ha. Sēru var iedot kālija sulfāta vai amonija sulfāta veidā, bet var lietot arī speciālos sēru saturošos lapu mēslojumus (piemēram, TivoS, Sulphomex, Suplo mikro u. c.). Pieredze rāda, ka mārrutki ir ļoti atsaucīgi uz Kemira cropcare (deva 1000 kg/ha), to var iedot kā pamatmēslojumu pirms stādīšanas, tā arī papildmēslojumā dažas nedēļas pēc izstādīšanas (gadījumā, ja pamatmēslojums nav dots). Lietojot vienkāršos minerālmēslus, kāliju un fosforu iestrādā rudenī reizē ar aršanu, bet slāpekli dod pavasarī pirms stādīšanas un papildmēslojumā. Komplekso mēslojumu iestrādā pavasarī vai lieto sezonas laikā.
Galvenā problēma ir nezāļu apkarošana audzēšanas perioda sākumā, kamēr augi dīgst vai vēl ir mazi. Praksē iztiek ar trim četrām rindstarpu rušināšanas un vienu divām kaplēšanas reizēm. Latvijā mārrutkiem nav reģistrēto herbicīdu. Svarīga ir stādījuma laistīšana sausuma periodos, optimālais augsnes mitrums 65–70% pilnās mitruma kapacitātes.
Augu aizsardzība
Mārrutkus var bojāt visi kāpostu kaitēkļi, tomēr agrās kāpostu mušas kāpuri lielus bojājumus nenodara. Vēlās kāpostu mušas kāpuri mēdz bojāt saknes vasaras beigās, bet to pēdas ir notīrāmas sakņu sagatavošanas laikā. Tāpat mārrutkus bojā spradži, kāpostu laputis, kā arī kāpostu un rāceņu balteņu kāpuri. Kaitēkļu ierobežošanai mārrutkos Latvijā ir reģistrēts insekticīds Sumi–Alfa.
Viena no izplatītākām mārrutku slimībām ir melnais kraupis jeb rizoktonioze. Šī augsnē mītoša sēnīte sākumā inficē mārrutku saknes, tostarp galveno sakni. Ar inficēto stādāmo materiālu slimība izplatās tālāk. Ražas zudumi slimības dēļ var sasniegt pat 30%.
Melnā kraupja pazīmes – uz saknēm veidojas apaļi, ovāli norobežoti 0,5–2,0 cm lieli plankumi. Tie ir tumšāki par saknes mizas krāsu un vēlāk krāsojas arvien intensīvāk. Uzglabājot mārrutkus augsta gaisa mitruma apstākļos, plankumi pārklājas ar baltu micēlija kārtu. Uz lielām, realizācijai gatavām saknēm dažkārt veidojas plaisas, kas paaugstinātā gaisa mitrumā arī pārklājas ar baltu micēliju. Nereti uz saknēm veidojas arī augoņiem līdzīgi izaugumi. Stipras inficēšanās gadījumos mēdz novērot pat sklerocijus.
Sklerociji saglabājas augsnē vai uz augu atliekām. Pavasarī, vasaras sākumā, pieturoties siltam, mitram laikam, veidojas sporas, kas izplatās ar vēju. Patogēna attīstībai optimāla temperatūra ir 25–30 oC, bet infekcija var attīstīties (kaut arī lēnāk) arī +10 oC. Inficēšanās norisinās, nonākot sporai uz auga virsmas, to veicina zems pH līmenis, temperatūra virs 16 oC, augsts mitrums, kā arī liels trūdvielu daudzums augsnē.
Saslimšanas risku var mazināt, mārrutku audzēšanai izvēloties vēsas, ātri žūstošas augsnes ar mazu trūdvielu daudzumu. Mārrutkus drīkst audzēt vienā laukā ne biežāk kā reizi trīs gados. Plānojot augseku, jāņem vērā, ka slimības ierosinātājs inficē arī citas kultūras: kartupeļus, bietes, salātus, redīsus, rutkus, rapšus un sinepes, gurķus. Augsekā noteikti jāiekļauj graudaugi, vislabāk rudzi. Zināmu efektu augsnes attīrīšanā var dot mēslojums Perlka (500–800 kg/ha), iestrādāts augsnē divas nedēļas pirms mārrutku izstādīšanas. Labs risinājums ir arī agrīnais stādīšanas laiks – aprīļa sākumā vai vidū, kamēr augsne vēl ir auksta. Latvijā, tāpat kā vairākās citās valstīs, mārrutkiem nav reģistrēts neviens fungicīds. Stādāmā materiāla kodināšanai var izmantot biopreparātu Trihodermīnu.
Vēl kāda izplatīta mārrutku slimībā ir baltā rūsa jeb krustziežu baltkreves. Lapas virspusē veidojas dzelteni vai brūni plankumi, lapas apakšpusē vērojamas baltas, apaļas vai ovālas kreves. Tās sastāv no baltas putekļveida sporu masas. Dažkārt uz saknēm (arī uz redīsu) vai stublājiem veidojas izaugumi, mēdz būt bojāti ziedi un lapas. Patogēns attīstās uz visiem krustziežu dzimtas augiem, arī uz nezālēm, bet Latvijā no šīs slimības visbiežāk cieš tieši mārrutki.
Optimālie inficēšanas apstākļi – stipra rasa no rīta vai kārtīgs lietus vasaras vidū (trīs stundas slapjas lapas, ja gaisa temperatūra ir 20 oC). Patogēns attīstās 10–25 oC temperatūrā. Jau pēc 6–10 dienām pēc inficēšanas veidojas kreves. Inficēšanas avots var būt slimie augi, krustziežu dzimtas nezāles vai kultūraugi, augu atliekas. Parasti ierosinātāja sporas atnes vējš vai lietus. Infekcija izplatās arī ar kaitēkļiem un ar dubļu šļakatām lietavu vai laistīšanas laikā.
Saknes infekcija neskar, taču, ja augs ir stripri inficēts, tiek vērota strauja lapu fotosintētiskās virsmas samazināšanās, kā iespaidā ievērojami samazinās raža.
Profilaksei un apkarošanai jānovērš ūdens plēvītes rašanās uz augu virsmas. Ja mārrutkus laista, tas jādara dienas vidū, iedodot lielākas devas īsākā laikā. Svarīgi, lai līdz naktij lapas būtu apžuvušas. Jānovērš pārmērīgs augu sabiezinājums, lai gaiss brīvi cirkulētu starp augu lapām. Augu rindas jācenšas izvietot valdošo vēju virzienā. Sabalansēts mēslojums, nodrošinājumu ar sēru ieskaitot, palielina augu spējas pretoties infekcijai. Baltās rūsas apkarošanai efektīvi ir Amistars un Bravo, arī Ridomils, bet Latvijā tie nav reģistrēti lietošanai mārrutkos.
Efektu varētu dot regulāra (ik pēc divām nedēļām) profilaktiskā papildmēslošana caur lapām ar Omex lapu mēslojumu DP–98.
Ražas novākšana
Mārrutku ražu vāc oktobra beigās, novembra sākumā. Vispirms nopļauj lapas, tad ar U veida skavu izrok saknes. Atkarībā no laika apstākļiem saknēm var ļaut apžūt uz lauka, lai atvieglotu novākšanu, vai arī jāuzlasa uzreiz. Tieši šī ražas novākšanas daļa ir visgrūtākā, jo tiek veikta ar rokām, lielās saknes ar daudzām sānsaknēm un pielipušo augsni ir ļoti smagas. Lieko zemi nopurina vai nokrata, tad saknes saved pagrabā vai glabātavā un glabā sabērumā vai konteineros. Kartupeļu vai sīpolu kratītāji šim darbam lāgā neder, jo rok nepietiekami dziļi. Citur tiek izmantota arī speciāla tehnika mārrutku novākšanai, bet tā atmaksājas tikai tad, ja ražošanas apjomi ir lieli.
Sagatavojot realizācijai, saknes notīra no zemes (ar naža muguriņu), nogriež sānsaknes. Lielākas sānsaknes izmanto stādīšanai nākamgad, sīkākas izmet. Mārrutku saknes drošāk ir kompostēt, lai novērstu vides piesārņojumu ar mārrutku sārņaugiem.
Mārrutks no dabas ir daudzgadīgs augs, bet ražošanā tiek audzēts viengadīgā kultūrā, pavairojot veģetatīvi. Pārtikā lieto sakneņus, parasti viengadīgus. Dažkārt pārstrādei tiek piedāvāti arī divgadīgie sakneņi, bet to kvalitāte parasti ir zemāka, tie ir koksnaināki, bieži inficēti ar dažādām slimībām. Arī pavairošanai izmanto sakneņus, jo sēklas mārrutkiem nenogatavojas un pat reti aizmetas.
Vides prasības
Mārrutki ir salcietīgi, aukstuma izturīgi, tādēļ tos var izstādīt ļoti agri, jau aprīļa sākumā (ja vien tiek uz lauka), un novākt gana vēlu – novembrī, tādējādi nodrošinot ļoti garu veģetācijas periodu un augstu ražu. Augi pacieš salu līdz -25 oC, tādēļ nekoptos laukos mārrutki ātri vien kļūst par sārņaugiem. Arī augsekā mārrutki mēdz piesārņot laukus. Pēc mārrutkiem iesaka audzēt rušināmaugus, lai labāk attīrītu laukus.
Īstu šķirņu mārrutkiem praktiski nav, audzē vairāku gadu desmitu laikā atlasītus ražīgus un kvalitatīvus klonus, tādēļ mārrutki ļoti reaģē uz konkrētā lauka apstākļiem. Mārrutki labi padodas smagā smilšmāla un pat māla augsnē, jo tur tiem tiek nodrošināts pietiekams mitrums. Vienlaikus ir svarīgi, lai augsne ir pietiekami dziļi irdena un drenēta. Interesanti, ka viena un tā paša klona sakneņi Mārupes smiltīs izaug kvalitatīvi, bet mazāki, nekā audzējot Jelgavas novada Līvbērzē smagā mālā. Jāņem vērā, ka, kaut arī mālā raža ir lielāka, tās novākšana novembra sākumā ir ļoti smags, darbietilpīgs process, daudz grūtāks nekā smiltīs.
Vislabākās kvalitātes mārrutkus – 25–30 cm garas, cilindriskas, 3–4 cm diametra saknes – iegūst, audzējot auglīgā, irdenā, ar mitrumu nodrošinātā augsnē. Tādēļ arī mārrutku audzēšanā laistīšana ir nepieciešama (ungāri lieto pat pilienlaistīšanu).
Audzēšana
Augsni mārrutkiem sāk gatavot jau rudenī, veicot dziļaršanu. Nereti iesaka rudenī iestrādāt arī kūtsmēslus, bet jāņem vērā, ka Latvijā mārrutkiem nav reģistrēto herbicīdu, tādēļ nebūtu vēlams papildus piesārņot lauku ar nezāļu sēklām. Labāk kūtsmēslus iestrādāt pirms priekšauga audzēšanas.
Stādāmā materiāla trūkums pašlaik ir galvenais mārrutku ražošanu ierobežojošais faktors. Par stādāmā materiāla iegādi jāinteresējas pie mārrutku audzētājiem jau rudenī. Stādīšanai izmanto viengadīgus 0,8–1,5 cm diametra, 15–25 cm garus sakneņus jeb sakņu spraudeņus. Tos sagādā ziemā, gatavojot realizācijai pārtikas mārrutkus. Sakneņa lejasgalu nogriež slīpi, augšdaļu – taisni, lai stādīšanas laikā neiestādītu ačgārni. Spraudeņus sasien aptuveni
1 kg smagos saišķos. Pareizāk būtu tos siet pēc skaita, bet praksē tas ir grūti izdarāms. Sakņu spraudeņus uzglabā pagrabā vai glabātavā temperatūrā tuvu 0 oC, relatīvā gaisa mitrumam jābūt 90–95%. Glabāšanas laikā tie nereti pārklājas ar pelējumu (pelēko vai balto puvi), un pirms izstādīšanas tos vajadzētu nokodināt, bet Latvijā vienīgais pieejamais preparāts ir Trihodermīns. Ar to atlasīto stādāmo materiālu bez slimību pazīmēm pārkaisa (1 g/10 kg) vai apsmidzina (25 ml/10 kg).
Latvijā mārrutkus tradicionāli audzē 75 cm attālās vagās, stādot spraudeņus ieslīpi 25–30 cm vienu no otra ar rokām vai ar vecā tipa kāpostu stādāmo mašīnu. Ieteicamā augu biezība 45–55 tūkst. augu/ha (jeb 1–1,5 t/ha). Ungārijā mārrutkus audzē uz vagu skaustiem. Pēc formas tie ir līdzīgi burkānu vagu skaustiem – augšdaļā 30–40 cm plati, rindstarpas 90–100 cm. Ungāri mārrutkus stāda ar rokām, ar speciālo stādāmo ierīci. Latvijā spraudeņus pirms stādīšanas nobrauka ar auduma cimdu, notīrot visus snaudošus pumpurus un atstājot neskartu tikai ap 1 cm saknes augšdaļā un lejasdaļā.
Ungāri iestāda visu sakneni, bet pēc 3–4 nedēļām izrauj to un atstāj augšdaļā tikai vienu spēcīgāko pumpuru, lai iegūtu taisnas, cilindriskas, nesazarotas saknes. Pēc tam saknes atkal iestāda tā, lai galva atrastos 3–4 cm dziļi. Tas ir ļoti darbietilpīgs process.
Mēslošana un kopšana
Mārrutku audzēšanai optimālais humusa daudzums augsnē ir 1,5–2%, skābuma reakcija pH 5,5–6,5, bet mārrutki pacieš ļoti plašu pH diapazonu. Pamatmēslojuma devu aprēķina pēc augsnes analīzes rezultātiem. Optimālais barības elementu daudzums ir līdzīgs galviņkāpostiem: N 180–200 kg/ha pamatmēslojumā un 60–80 kg/ha papildus, sadalot devu divās trīs reizēs; P2O5 100–125 kg/ha, K2O 200–250 kg/ha, MgO ap 100 kg/ha.
Mārrutkiem ļoti svarīgs ir nodrošinājums ar sēru (S), ieteicamā deva 40–60 kg/ha. Sēru var iedot kālija sulfāta vai amonija sulfāta veidā, bet var lietot arī speciālos sēru saturošos lapu mēslojumus (piemēram, TivoS, Sulphomex, Suplo mikro u. c.). Pieredze rāda, ka mārrutki ir ļoti atsaucīgi uz Kemira cropcare (deva 1000 kg/ha), to var iedot kā pamatmēslojumu pirms stādīšanas, tā arī papildmēslojumā dažas nedēļas pēc izstādīšanas (gadījumā, ja pamatmēslojums nav dots). Lietojot vienkāršos minerālmēslus, kāliju un fosforu iestrādā rudenī reizē ar aršanu, bet slāpekli dod pavasarī pirms stādīšanas un papildmēslojumā. Komplekso mēslojumu iestrādā pavasarī vai lieto sezonas laikā.
Galvenā problēma ir nezāļu apkarošana audzēšanas perioda sākumā, kamēr augi dīgst vai vēl ir mazi. Praksē iztiek ar trim četrām rindstarpu rušināšanas un vienu divām kaplēšanas reizēm. Latvijā mārrutkiem nav reģistrēto herbicīdu. Svarīga ir stādījuma laistīšana sausuma periodos, optimālais augsnes mitrums 65–70% pilnās mitruma kapacitātes.
Augu aizsardzība
Mārrutkus var bojāt visi kāpostu kaitēkļi, tomēr agrās kāpostu mušas kāpuri lielus bojājumus nenodara. Vēlās kāpostu mušas kāpuri mēdz bojāt saknes vasaras beigās, bet to pēdas ir notīrāmas sakņu sagatavošanas laikā. Tāpat mārrutkus bojā spradži, kāpostu laputis, kā arī kāpostu un rāceņu balteņu kāpuri. Kaitēkļu ierobežošanai mārrutkos Latvijā ir reģistrēts insekticīds Sumi–Alfa.
Viena no izplatītākām mārrutku slimībām ir melnais kraupis jeb rizoktonioze. Šī augsnē mītoša sēnīte sākumā inficē mārrutku saknes, tostarp galveno sakni. Ar inficēto stādāmo materiālu slimība izplatās tālāk. Ražas zudumi slimības dēļ var sasniegt pat 30%.
Melnā kraupja pazīmes – uz saknēm veidojas apaļi, ovāli norobežoti 0,5–2,0 cm lieli plankumi. Tie ir tumšāki par saknes mizas krāsu un vēlāk krāsojas arvien intensīvāk. Uzglabājot mārrutkus augsta gaisa mitruma apstākļos, plankumi pārklājas ar baltu micēlija kārtu. Uz lielām, realizācijai gatavām saknēm dažkārt veidojas plaisas, kas paaugstinātā gaisa mitrumā arī pārklājas ar baltu micēliju. Nereti uz saknēm veidojas arī augoņiem līdzīgi izaugumi. Stipras inficēšanās gadījumos mēdz novērot pat sklerocijus.
Sklerociji saglabājas augsnē vai uz augu atliekām. Pavasarī, vasaras sākumā, pieturoties siltam, mitram laikam, veidojas sporas, kas izplatās ar vēju. Patogēna attīstībai optimāla temperatūra ir 25–30 oC, bet infekcija var attīstīties (kaut arī lēnāk) arī +10 oC. Inficēšanās norisinās, nonākot sporai uz auga virsmas, to veicina zems pH līmenis, temperatūra virs 16 oC, augsts mitrums, kā arī liels trūdvielu daudzums augsnē.
Saslimšanas risku var mazināt, mārrutku audzēšanai izvēloties vēsas, ātri žūstošas augsnes ar mazu trūdvielu daudzumu. Mārrutkus drīkst audzēt vienā laukā ne biežāk kā reizi trīs gados. Plānojot augseku, jāņem vērā, ka slimības ierosinātājs inficē arī citas kultūras: kartupeļus, bietes, salātus, redīsus, rutkus, rapšus un sinepes, gurķus. Augsekā noteikti jāiekļauj graudaugi, vislabāk rudzi. Zināmu efektu augsnes attīrīšanā var dot mēslojums Perlka (500–800 kg/ha), iestrādāts augsnē divas nedēļas pirms mārrutku izstādīšanas. Labs risinājums ir arī agrīnais stādīšanas laiks – aprīļa sākumā vai vidū, kamēr augsne vēl ir auksta. Latvijā, tāpat kā vairākās citās valstīs, mārrutkiem nav reģistrēts neviens fungicīds. Stādāmā materiāla kodināšanai var izmantot biopreparātu Trihodermīnu.
Vēl kāda izplatīta mārrutku slimībā ir baltā rūsa jeb krustziežu baltkreves. Lapas virspusē veidojas dzelteni vai brūni plankumi, lapas apakšpusē vērojamas baltas, apaļas vai ovālas kreves. Tās sastāv no baltas putekļveida sporu masas. Dažkārt uz saknēm (arī uz redīsu) vai stublājiem veidojas izaugumi, mēdz būt bojāti ziedi un lapas. Patogēns attīstās uz visiem krustziežu dzimtas augiem, arī uz nezālēm, bet Latvijā no šīs slimības visbiežāk cieš tieši mārrutki.
Optimālie inficēšanas apstākļi – stipra rasa no rīta vai kārtīgs lietus vasaras vidū (trīs stundas slapjas lapas, ja gaisa temperatūra ir 20 oC). Patogēns attīstās 10–25 oC temperatūrā. Jau pēc 6–10 dienām pēc inficēšanas veidojas kreves. Inficēšanas avots var būt slimie augi, krustziežu dzimtas nezāles vai kultūraugi, augu atliekas. Parasti ierosinātāja sporas atnes vējš vai lietus. Infekcija izplatās arī ar kaitēkļiem un ar dubļu šļakatām lietavu vai laistīšanas laikā.
Saknes infekcija neskar, taču, ja augs ir stripri inficēts, tiek vērota strauja lapu fotosintētiskās virsmas samazināšanās, kā iespaidā ievērojami samazinās raža.
Profilaksei un apkarošanai jānovērš ūdens plēvītes rašanās uz augu virsmas. Ja mārrutkus laista, tas jādara dienas vidū, iedodot lielākas devas īsākā laikā. Svarīgi, lai līdz naktij lapas būtu apžuvušas. Jānovērš pārmērīgs augu sabiezinājums, lai gaiss brīvi cirkulētu starp augu lapām. Augu rindas jācenšas izvietot valdošo vēju virzienā. Sabalansēts mēslojums, nodrošinājumu ar sēru ieskaitot, palielina augu spējas pretoties infekcijai. Baltās rūsas apkarošanai efektīvi ir Amistars un Bravo, arī Ridomils, bet Latvijā tie nav reģistrēti lietošanai mārrutkos.
Efektu varētu dot regulāra (ik pēc divām nedēļām) profilaktiskā papildmēslošana caur lapām ar Omex lapu mēslojumu DP–98.
Ražas novākšana
Mārrutku ražu vāc oktobra beigās, novembra sākumā. Vispirms nopļauj lapas, tad ar U veida skavu izrok saknes. Atkarībā no laika apstākļiem saknēm var ļaut apžūt uz lauka, lai atvieglotu novākšanu, vai arī jāuzlasa uzreiz. Tieši šī ražas novākšanas daļa ir visgrūtākā, jo tiek veikta ar rokām, lielās saknes ar daudzām sānsaknēm un pielipušo augsni ir ļoti smagas. Lieko zemi nopurina vai nokrata, tad saknes saved pagrabā vai glabātavā un glabā sabērumā vai konteineros. Kartupeļu vai sīpolu kratītāji šim darbam lāgā neder, jo rok nepietiekami dziļi. Citur tiek izmantota arī speciāla tehnika mārrutku novākšanai, bet tā atmaksājas tikai tad, ja ražošanas apjomi ir lieli.
Sagatavojot realizācijai, saknes notīra no zemes (ar naža muguriņu), nogriež sānsaknes. Lielākas sānsaknes izmanto stādīšanai nākamgad, sīkākas izmet. Mārrutku saknes drošāk ir kompostēt, lai novērstu vides piesārņojumu ar mārrutku sārņaugiem.
Visi 0 Komentāri »