Pavasarī gar iebraucamo ceļu zem ābeles un bumbieres skaisti zied sniegpulkstenītes un muskares, bet vasaras puķes izskatās nomocījušās un ļoti slikti zied. Varbūt tur varētu iestādīt kādus skujeņus – zemus kadiķus, tūjas vai kādus citus? Ilze D. Madonas novadā

Stādīt kadiķus zem augļu kokiem nav labs risinājums ne no agrotehniskā, ne no dārza plānošanas viedokļa. Kadiķiem vajag tikpat daudz gaismas kā vasaras puķēm, tātad zem ābelēm un bumbierēm tie nīkuļos. Piemēram, mūsu parastais jeb Zviedrijas kadiķis (Juniperus communis v. suecica) aug priežu mežos, kur ir pietiekami gaišs. Lapu koku mežos kadiķi neaug. Tūjas ir ēncietīgākas, taču zem ābelēm tās slikti izskatās.

Zem augļu kokiem labi jūtas pavasara puķes, jo tās zied, kad lapas vēl nav izplaukušas. Noēnotā vietā zem ābelēm var stādīt ēncietīgas ziemcietes. Starp tām var atstāt pavasara puķu grupas. Rudenī ziemciešu lakstus varēsiet nogriezt un būs vieglāk sagrābt augļu koku lapas, kuras nepieciešams izvākt no dārza un sadedzināt, lai mazinātu slimību izplatīšanos.

Augļu dārza tuvumā stādīt kadiķus nevajadzētu arī tādēļ, ka daudzas sugas (piemēram, Kazaku kadiķis (Juniperus sabina), Ķīnas kadiķis (J. chinensis) un Virdžīnijas kadiķis (J. virginiana)), ir ieņēmīgas pret bumbieru – kadiķu rūsu. Bumbieru lapas kļūst plankumainas, to apakšpusē veidojas izaugumi, kas atgādina spicas kārpas. Uz kadiķu zariem parādās oranži plankumi, smagākas infekcijas gadījumā tie izskatās kā noklāti ar oranžu želeju. No šīs slimības bumbieres aiziet bojā, bet kadiķi nīkuļo. Slimās bumbieres labāk iznīcināt, bet kadiķiem slimību var ierobežot, izgriežot un sadedzinot cietušos zarus.

Kā šo vietu vislabāk izplānot? Pazīstamā ainavu arhitekte Gundega Lināre iesaka vairākus risinājumus. Zem ābeles var stādīt ēncietīgas ziemcietes – piemēram, pahisandras, efejas, hostas, gandrenes, astilbes, kā arī ēncietīgus lapu krūmus. Te der stefanandras (Stephanandra incisa) zemā, klājeniskā šķirne "Crispa". Ēnā aug arī Alpu jāņogas (Ribes alpinum) jeb Alpu vērenes. Dekoratīvo augu dobei pa perimetru var iestādīt pieticīgas vasaras puķes – sīkziedu begonijas (leduspuķītes) un samtenes. Tuvāk ābelei, pusmetru vai metru no stumbra, iederas kumeļpēdas, kuras ir izcili ēncietīgas un pieticīgas ziemcietes.

Zem ābeles var sēt arī zālienu. Lai neveidotos sūna, mēslojumam pievieno vara vitriolu vai kādu citu dzelzs preparātu. Starp citu, lai neaugtu sūna, zālienu nedrīkst iekaltēt, jo sausumā zāle izdeg, bet sūnas izdzīvo.

Lai zem ābeles būtu vairāk gaismas, tagad der uzaicināt profesionālu dārznieku ar labu zāģi un paveidot vainagu, izzāģēt sabiezinātos zarus. Tad arī ābolu raža būs lielāka.

Ja vietu zem ābeles grib nosegt skatam, var veidot aizkaru, gar iebraucamo ceļu iestādot dekoratīvo krūmu rindu. Ceļa malā ēnas nav, tādēļ var stādīt gaismu mīlošus un skaisti ziedošus krūmus – dažādas spirejas, parka rozes, irbeņlapu fizokarpus, grimoņa raiblapu šķirnes.