"Man satraukumu raisīja "Latvijas Avīzes" 16. aprīļa numurā publicētā intervija ar profesoru Anatoliju Danilānu. Pieķēros viņa teiktajiem vārdiem – "vai cilvēks kļūs par alkoholiķi, tas noteikts ģenētiski". Dzīvojam divatā ar astoņpadsmitgadīgo dēlu. Ar viņa tēvu izšķīros tādēļ, ka viņš nežēlīgi dzēra. Tagad, cik man zināms, jau nodzēries līdz baltām pelītēm.

Tāds pats alkoholiķis bija arī viņa tēvs. Mans dēls reizēm mīl pacelt glāzīti draugu kompānijā, bet piedzērušos viņu nekad neesmu redzējusi. Es arī viņam neko nepārmetu, jo kurš jaunietis tad mūsdienās nepaniekojas ar grādīgajām dzirām. Taču tagad esmu uztraukusies ne pa jokam. Ja reiz alkoholismam ir cieša saistība ar ģenētiku, tad apzinos, kādas briesmas var draudēt dēlam. Vai man tagad vajadzētu sākt viņu biedēt ar draudošo atkarību un raut no rokām laukā glāzīti? Kā man dēlu pasargāt?" tā izmisusi jautā lasītāja Astra.

Viņai atbild psihoterapeite Inese Putniece.

– Ģenētiskajam mantojumam ir liela loma, bet ne noteicošā. Daba dara savu, bet tas nenozīmē, ka jākļūst atkarīgam. Mēs taču zinām, ka visi alkoholiķu pēcnācēji nav nodzērušies.

Mēs taču zinām, ka visi alkoholiķu pēcnācēji nav nodzērušies. Šādā gadījumā jāskata trīs pamatlietas – bioloģiskais mantojums, audzināšana ģimenē un sociālā vide. Ja divi no tiem ir nelabvēlīgi, tad risks pieaug.

Šādā gadījumā jāskata trīs pamatlietas – bioloģiskais mantojums, audzināšana ģimenē un sociālā vide. Ja divi no tiem ir nelabvēlīgi, tad risks pieaug.Taču ir atsevišķas cilvēku grupas, kurām pastāv lielāks risks ģenētiski pārmantot atkarības, jo no saviem priekštečiem mantojuši dominējošās rakstura iezīmes. Ja sieviete, kas dzīvojusi kopā ar dzērāju un tagad viena audzina dēlu, domā par to, cik slikts vīrs viņai bijis, dzīvi sabojājis, tas var atsaukties uz dēla audzināšanu.

Sieviete gribētu pāraudzināt vīrieti, bet, tā kā tas nav iespējams, viņa neapzināti savu attieksmi pauž pret dēlu, vēloties, lai viņš nekādā gadījumā nelīdzinātos tēvam. Māte pārspīlēti daudz grib sagaidīt no dēla. Savukārt viņam mātes neapzinātā attieksme nepalīdz. Dēls var izvēlēties bēgt no mājām, uzturēties vienaudžu barā, kas viņu pieņem bez jebkādiem nosacījumiem, tādu, kāds ir. Tādā gadījumā puisis var viegli nokļūt sociālā riska vidē, kur ir gan alkohols, gan narkotikas. Mātei jāsaprot – bērns ir cits cilvēks, viņš nav bijušais vīrs. Ja reiz attiecības izjukušas, tad nevajag sevi šaustīt un domāt, ka tas ar kaut ko jākompensē. Dēls jāaudzina ar veselīgu attieksmi, nevis atgādinot un brīdinot – tavs tēvs ir pēdējais žūpa un tu arī nedomā par tādu kļūt. Svarīgākais, lai dēlam nerastos vēlēšanās izvairīties no dzīvošanas mājās un meklēt kontaktu ar ārpasauli.

Jāapzinās, ka pusaudžu vecumā ir tāds posms, kad rodas saasināta uztvere pret jebkādu veidu aizliegumiem un vecāku dotos padomus uztver kā brīvības ierobežojumus. Jaunajiem cilvēkiem ir raksturīga vēlēšanās visu ko dzīvē pamēģināt, bet agrāk vai vēlāk viņš atgriežas pie vērtībām, kas ieliktas ģimenē, ja vien, protams, audzināšanas laikā tādas ir gūtas.

Lasītāja vaicā – vai raut no rokām laukā glāzīti? To nedrīkst darīt, jo var panākt pretēju efektu. Ja iestājas pa vidu starp dēlu un glāzīti, tad noņem atbildību no viņa paša. Vienu glāzi var atņemt, bet ne jau visas pārējās. Diemžēl ķīmiska atkarība iestājas ļoti ātri, tāpēc muļķīgi ir tādi apgalvojumi, ka marihuāna ir vieglā narkotika un alus nav alkohols.

Daudzas alkoholiķu mātes un sievas domā līdzīgi kā vēstules autore, proti, ka atkarību skartajam cilvēkam ar varu var piespiest atmest dzeršanu. Bet cīņā pret grādīgās dziras un glāzītes atņemšanu zaudē. Tādā veidā jau izpaužas līdzatkarība. Alkoholiķiem ir neizmērojama fantāzija attiecībā uz to, kur noslēpt pudeli. Un tualetes bāciņas izmantošana par slēptuvi ir ikdienišķa parādība.