Viņš ir viens no latviešu dakteriem, kuri svešās zemēs ārstē ārzemniekus. Uldis Ķesteris to dara  Zviedrijā – nākamziem apritēs jau divdesmit gadu, kopš strādā par ortopēdu Lundas universitātes klīnikā.  Tomēr ieraksts dr. Ķesteris redzams arī medicīnas centra Premium Medical ārstu sarakstā Rīgā.

– Vai Zviedrijā locītavas protezē savādāk nekā Latvijā?

– Pamatā tāpat, tehniski tas nav  necik atšķirīgi. Turklāt Latvijā ir daudz briljantu ķirurgu ortopēdu, kuri veic ļoti sarežģītas operācijas un dara to izcili labi.

– Tā nav tāda komplimentāra nodeva?

– Nepavisam ne –  to jau lielā mērā ietekmē pati dzīve, apstākļi, kādi ir veselības aprūpē. Zviedrijā gan diagnostiku, gan protezēšanu, ja tā nepieciešama, veic agrīnāk – pacients tiek izmeklēts un atbilstīgi savai situācijai ārstēts laikus. Nav tik daudz ielaistu, smagu gadījumu, ar kādiem nākas saskarties šejienes kolēģiem, kurus dzīve īpaši uztrenē komplicētākām situācijām.

– Kāds bija pirmais pacients, kuru jūs ārstējāt Zviedrijā?

– Patiesību sakot, to cilvēku neatceros. Taču atminos savu pirmo dežūru  un to apjausmu, ka universitātes klīnika ir kā galapunkts, kur nonāk pacienti no  citām slimnīcām, un es, dežurējošais ārsts, – galapunkta galapunkts,  kam  jāsaprot un jāzina viss, jātiek galā ar problēmām, ko nav izdevies atrisināt kādā reģiona stacionārā.

Atminos savu pirmo dežūru  un to apjausmu, ka universitātes klīnika ir kā galapunkts, kur nonāk pacienti no  citām slimnīcām, un es, dežurējošais ārsts, – galapunkta galapunkts,  kam  jāsaprot un jāzina viss, jātiek galā ar problēmām, ko nav izdevies atrisināt kādā reģiona stacionārā.

Milzīga atbildība, kas likusi  pastāvīgi mācīties, lai spētu strādāt tai atbilstošā līmenī. Un arī lielākais dzinulis pilnveidoties –  jo zini, ka aiz tevis  vairs neviena nav, ka šī megaklīnika ir pēdējais bastions – no tās pacientu  vairs nav kur sūtīt.

Tas virza uz priekšu, ja vien nenobīstas no atbildības un izaicinājuma.

Tik daudz, cik esmu lasījis, pašizglītojies Zviedrijā, nez vai būtu paveicis Latvijā. Un, arī nonākot kādā citā slimnīcā, vienalga kurā valstī, vienmēr atrodu, ko mācīties. Vienmēr ir kāda nianse, ko tur dara savādāk un ko varu piemācīties klāt. Tas pats grieziens, tā pati operācija, bet allaž tomēr kāds atšķirīgs knifiņš. Ir labi par to vismaz  uzzināt. Vai pieņemšu  savā arsenālā, tā ir mana izvēle, bet zināt – der.

– Pacienti, kurus ārstējat, visdrīzāk saprot, ka neesat zviedrs. Kā izturas – negrib meklēt dakteri tautieti, ar kuru saprasties vieglāk un kuram arī varbūt vairāk uzticas?

– Man šķiet – viņi par to galvu nelauza. Ar zviedriem ir tā – ja kāds pieņemts darbā, tātad iztestēts krustu šķērsu un atzīts par piemērotu vakancei, kuru ieņem. Viņi paļaujas uz to, neapšauba ārsta kompetenci tāpēc vien, ka ir svešādāks. Mani kolēģi gan saka, ka zviedriski runāju bez lauziena, brīvi  un tekoši. Bet, arī ja būtu kādas īpatnības izrunā, uz to nereaģē – ja vari saprasties, tevi akceptē.

Pat otrādi – jau labu laiku ir pacienti, kuri nāk un kurus sūta tikai pie manis, jo esmu specializējies gūžas operācijās, kas nepieciešamas jauniem cilvēkiem iedzimtu patoloģiju dēļ.

Neuzticēšanos, apšaubošu attieksmi – no kurienes viņš te gadījies? – neesmu jutis ne reizi.

– Un kā jūs gadījāties Lundas slimnīcā?

– Esmu Latvijā dzimis, audzis, skolā gājis. Un sešus gadus pēc augstskolas beigšanas strādājis par traumatologu ortopēdu Liepājas slimnīcā. Vēl padomju laikā, 1989. gadā, biju iesniedzis dokumentus vīzas iegūšanai – gribēju doties uz Vispasaules latviešu dziesmu svētkiem, kas tovasar notika Zviedrijā. Protams, ielūgums bija falšs, caur paziņu paziņām sagādāts. Taču mani papīri konsulātā iestrēga; laikam trāpījos uz kādu ekstra pārbaudi. Vasara pagāja, dziesmu svētki notika bez manis, līdz rudenī pēkšņi tomēr saņēmu vēstuli: vīza  uz trim mēnešiem piešķirta. Tādu izdevību garām nelaidu.

Uzaicinātāji mani laipni uzņēma, bet, kad grasījos doties uz Stokholmu, kur ar cerību rast iespēju papildināties profesijā  biju sarunājis tikšanās, mājastēvi sacīja: ko tu trieksies tik tālu, tepat Lundā ir milzīga universitātes slimnīca ar ortopēdijas nodaļu. Piezvanīsim – ej un runā.  

Aizgāju, un tā viss sākās.

– Tik vienkārši?

– Atšķirība, kā ārsti strādāja, kādas bija iespējas medicīnā šeit un tur, bija diezgan dramatiska – sajutos kā Alise Aizspogulijā. Taču pārsteidza arī neparasti draudzīgā attieksme – zviedru kolēģi bija gatavi parādīt un izstāstīt visu, kas vien iespējams.  

Es, vēl Liepājā būdams, biju ieinteresēts iesaistīties kādā zinātniskā projektā. Tiku prātojis par  pārcelšanos uz Rīgu, iespēju strādāt traumu institūtā. Bet zviedri sacīja: mums ir tādi projekti – aizsākti, tikai nav īsti, kas tos novestu līdz galam. Mediķiem no Baltijas valstīm iespējams stipendiju nokārtot...

Nākamā gada martā aizbraucu uz Lundu otrreiz, pabeidzu projektu. Tā bija mana pirmā zinātniskā publikācija – par bērnu gūžas patoloģijām, iekaisumprocesiem, diagnostiku, izmantojot ultraskaņu.

Strādāju ļoti daudz, noteikti vairāk nekā vietējie ārsti. Laikam gan atbraucējam ir lielāka motivācija: visu laiku sajūta, ka ir jāpierāda sevi, jāspēj un jādara vairāk. Jāsaprot vide, cilvēki, pacienti, kolēģi; viss taču jauns un svešs.

Strādājot pie šī projekta, uzzināju, ka jebkuram ārstam no jebkuras valsts ir iespēja strādāt Zviedrijā divus gadus, ja par to atbildību uzņemas klīnikas vadītājs – tolaik bija tāda kārtība. Iesniedzu savus papīrus un, kad vieta, uz kuru pretendēju, pēc diviem gadiem atbrīvojās, devos uz Lundas universitātes klīniku ar mērķi kārtīgi iemācīties lielo locītavu protezēšanu.

– Bijāt jau Latvijā to darījis?

– Nē. Bet tāda bija arī zviedru doma – puisis šajā jomā ir pilnīgi zaļš, mēs viņu izskolosim. Divus gadus strādājot un apgūstot šo specialitāti, radās iecere par doktorantūras projektu, lai pētītu problēmas, kas saistītas ar gūžu protēžu nodilšanu. Gribēju aizstāvēt disertāciju, un  zviedriem nebija nekas pretī manu uzturēšanās laiku pagarināt. Tā esmu tur iestrēdzis līdz šai dienai.

– Interese skolot citvalstu dakterus bija nesavtīga  vai arī viņi lūkoja sev darbaspēku?

– Tolaik ārstu Zviedrijā netrūka. Man bija diezgan konkrēta interese, savukārt mana projekta temats – Lundas universitātes slimnīcā gana aktuāls. Viss tā laimīgi sakrita. Mums, kas darbojāmies pie šā projekta, labi veicās, un bija ieinteresētība mani nodarbināt.

Domāju, arī tāpēc, ka strādāju ļoti daudz, noteikti vairāk nekā vietējie ārsti. Laikam gan atbraucējam ir lielāka motivācija: visu laiku sajūta, ka ir jāpierāda sevi, jāspēj un jādara vairāk. Jāsaprot vide, cilvēki, pacienti, kolēģi; viss taču jauns un svešs.

– Uz jums nelūkojās greizi: vēl kāds  ieradies mūsu labajā, pārtikušajā valstī?

–  Nebija ne grama tādas attieksmes!  Zviedri ir ļoti toleranti, īpaši, ja redz: tev ir ambīcijas. Ja centies ko sasniegt, bīdi uz priekšu kādu projektu, dari labu arī sabiedrībai. Cilvēks, kurš neparazitē, tiek gaidīts atplestām rokām, nešķirojot, no kurienes nāk: ja esi profesionālis, gribi un proti strādāt, zini valodu, spēj sazināties – to novērtē. Zviedrija ir diezgan pilnīgs demokrātijas etalons.

– Vai sevi pierakstāt zviedriem?

– Ir pagājis diezgan ilgs laiks, mani bērni izauga jau Zviedrijā, bet pats pilnībā tomēr nejūtos kā turienietis. Ja apstākļi ārsta darbam šeit būtu savādāki un viss citādi sakārtojies, varbūt atgrieztos. Tādas domas ir bijušas vairākkārt, bet vismaz pašlaik Latvijā neredzu iespēju strādāt tādā līmenī, kādā esmu pieradis, visos mani interesējošos virzienos – gan klīniskajā medicīnā, gan pētnieciskajā un izglītojošajā darbā; tas  diemžēl izvēli nosliecis uz palikšanu Zviedrijā.

– Varbūt nemaz nav jāsaka: diemžēl? Pasaule kļuvusi atvērta.

– Tas ir vislielākais ieguvums. Un, manuprāt, arī Latvijā nevajadzētu būt tik  noraidošai, rezervētai attieksmei pret iespējamo darbaspēka ieplūdi. Cilvēki, kuri imigrē un grib strādāt, ir mērķtiecīgi, meklē iespējas mācīties un attīstīties, sevi pilnveidojot, kaut ko dod arī sabiedrībai; citādi nemaz nav iespējams.

– Un tomēr – kā jūs novērtēja, pirms laida pie pacientiem?

– Zviedrijā ierados 1. septembrī,  un šefs pateica: tev ir četri mēneši laika, lai apgūtu valodu,

saprastu mūsu veselības aprūpes sistēma un visu pārējo, kas attiecas uz ārsta darbu. Tiksi galā – varēsi strādāt. Atbildību uzņemas klīnikas vadītājs – ja novērtējis tevi kā derīgu, uzticas, ir pārliecināts, ka spēsi tikt galā, – lūdzu!  Šo mēnešu laikā bija dažas pārbaudes intervijas, savu viedokli  par mani kā kandidātu izteica divi profesori no slimnīcas vecāko padomes. Jaunā gada  13. janvārī jau pirmoreiz dežurēju slimnīcā – biju oficiāli pieņemts darbā. Turpmākā gada laikā vēl ik pēc trim mēnešiem notika pārrunas – cik esi attīstījies, kā ir veicies darbā, bet tas arī viss.

– Bija tik vienkārši dažu mēnešu laikā labā līmenī  iemācīties zviedru valodu?

– Kad aizbraucu, manas zināšanas bija ļoti knapas – cik nu, gaidot vīzu, pamācījos valodu  no grāmatām. Zināju tikai pašu elementārāko, atsevišķas frāzes, tomēr arī tam bija efekts. Iedomājieties, ja te atbrauktu kāds no Kongo un sacītu: labrīt! Mēs viņu pamanītu.  Tāpat mani pamanīja. Kad ir mērķis un interese, mācīšanās iet vieglāk.

– Gājāt kursos?

– Nevienu dienu! Tikai pašmācība – klausoties, kā cilvēki runā, kā intonē. Daudz palīdzēja zviedru televīzija, kas tolaik rādīja seriālu Rēdereja. Katru nedēļu vienu jaunu sēriju, ko atkārtoja vēl divas reizes. Es tās ierakstīju arī video un kārtīgi izmalu cauri. Šajā seriālā ir ļoti efektīvi, dabiski sadzīves dialogi, tā uzreiz dabūju īsto valodas garšu – dzīvu, nevis iemācītu. Apguvu to tādiem  kā sarunu valodas blokiem, it kā izgriežot uztverē un lietojot veselām pakām: tā, kā zviedrs runā noteiktās situācijās.

Paldies pienākas arī pensionētajam zviedru dakterim Ilmāram Zvejniekam, kurš man kādu gadu sponsorēja vietējo avīzi – lasot to, labāk sapratu, kas notiek sabiedrībā, apjautu ar veselības aprūpi saistīto problemātiku. Vēl daudz palīdzēja paziņas, kuri bija sagatavojuši to falšo ielūgumu uz dziesmu svētkiem un vēlāk kļuva par maniem draugiem. Un, protams, ikdienas sarunas. Ja centies un mācies, cilvēki ir ļoti atsaucīgi, zviedri šajā aspektā ir diezgan nenogurdināmi atbildēt un paskaidrot. Nekad neesmu jutis sakaitināmību: nu, cik var prasīt?! Gluži otrādi  – jo vairāk jautā, jo labvēlīgāka atsaucība. Staigāju ar kladi, kas bija pierakstīta ar  dažādām frāzēm, piefiksēju valodas nianses.

– Savu profilu medicīnā atradāt, būdams jau Zviedrijā?

– Tā varētu teikt. Latvijā strādāju galvenokārt kā traumatologs. Ortopēdiska protezēšana tolaik te vēl nemaz netika veikta – tikko bija uzsākta artroskopija.

Tikko esi sevi rekomendējis kā profesionāli, robežas automātiski krīt, tavam svešatnīgajam uzvārdam vai izcelsmei nav nozīmes.

Traumatoloģiju biju izvēlējies, mācoties ceturtajā kursā, kad kā voluntieris sāku iet pie daktera Laimoņa Ejuba, kurš joprojām darbojas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Rīgā. Viņš tolaik  ārstnieciskās fizkultūras un sporta medicīnas dispanserā  strādāja ar sportistiem un  baletdejotājiem, un man likās fantastiski, kā cilvēkam var atgriezt zaudēto kustībspēju, atjaunot noteiktu ķermeņa funkciju, ja locītava vai muskuļi ir saskādēti.

– Diplomu saņēmis, aizgājāt uz Liepāju, nevis centāties palikt Rīgā?

– Liepājā tieši togad, kad beidzu Medicīnas institūtu, bija uzcelta slimnīca.  Speciālisti vajadzīgi un apstākļi tiem laikiem ekselenti – darbs svaigi būvētā klīnikā, jaunajiem dakteriem piešķīra dzīvokļus jaunceltā mājā...

Un vēl varēju daudz un patstāvīgi strādāt. Nekas nevar būt labāks par to, ka tevi kā kucēnu  iemet ūdenī – peldi! Tas ir lielo klīniku mīnuss, ka tur priekšā ir ducis pieredzējušu vīru un jaunajam krietni vien jāgaida uz iespēju patstāvīgi veikt  operācijas. Vai darbs tajā vienmēr garantē labākas zināšanas, nezinu, bet lielāku stresu – noteikti.

Šie seši gadi Liepājas slimnīcā bija ļoti vērtīgi pašattīstībai, savu spēju izkopšanai un to baiļu pārvarēšanai, kas jaunam ārstam bieži vien traucē pieņemt lēmumu, pašam izšķirties par noteiktu rīcību un darīt, kas izlemts.

– Jums nenācās gadiem operācijas laikā tikai  turēt āķus, kamēr pie darīšanas grandi.

– Gluži otrādi, varbūt būtu gribējies sākt drusku lēnāk, vairāk būt mācekļa lomā. Liepājā traumatoloģijas nodaļas  vadītājs dakteris Teodors Eniņš durvis pavēra tā, ka eņģes nočīkstēja: ej un dari, strādā! Manā ziņā bija kādi divdesmit pacienti sešās palātās – vairāk nekā pašlaik Lundas klīnikā. Atbildības un patstāvības pietika. Jau tad pieradu darīt mazliet vairāk, nekā prasa oficiālās darba stundas.

Ārsta darbs ir milzīgs laika zagls, dakteram brīvā laika ir uz pusi mazāk nekā normālam cilvēkam.

Bet naktsdarbu  sāku strādāt jau no sešpadsmit gadu vecuma, tikko tas bija oficiāli atļauts – man gribējās pašam savu naudu, lai nav jāprasa mammai un tētim. Dzīvoju simt  metru attālumā no Liepājas centrālās slimnīcas un iestājos darbā par sanitāru nesēju – tāds bija pirmais  ieraksts manā darba grāmatiņā.

– Ko jūs nesāt?

– Slimniekus, mirušos pacientus – visu, ko vien lika.

– Gribējāt pārbaudīt sevi, pirms studēt medicīnu?

– Tai  nebija nekāda sakara ar darbavietas izvēli – naktsdarbu varēju savienot ar mācībām, par to arī gana labi maksāja.

Mācoties skolā, domāju par bioloģijas studijām – biju salasījies daudz grāmatu par dabas pētnieku ekspedīcijām un ceļojumiem... Bet tēvs tā vēsinoši teica: ko tu darīsi ar bioloģiju? Nu, par skolotāju varēsi strādāt, bet ko vēl?

Nokļuvis slimnīcā, redzēju, cik tur notika daudz interesanta.

– Lai gan bijāt tikai izpalīgs?

– Sanitārs nesējs ir klāt visur un vienmēr, dodas no nodaļas uz nodaļu, zina, kas ar pacientu slimnīcā  notiek. Pamazām viss ievirzījās tā, ka uz darbu gāju ne vairs tikai pelnīt naudu – interesēja, ko pacientam darīja,  kā viņu ārstēja, kāds bija rezultāts.

Trīs vidusskolas gadus strādājot slimnīcā, pamazām radās doma: varbūt te ir mana īstā vieta?

– Bet veselības aprūpes sistēma, kādā nonācāt Zviedrijā, gan bija pavisam savādāka nekā pie mums.

– O, jā. Viena lieta – medicīniskais aprīkojums, tehnoloģijas; tās tur  bija nesalīdzināmi labākas. Ārsti  –  izglītotāki, daudz vairāk lasījuši, izglītojušies papildus. Otra – sociālā  sakārtotība, tas, kā tiek nodrošināta nevarīgu, slimu vai vecu cilvēku aprūpe, man bija kas absolūti jauns un pārsteidzošs.

Tāpat izglītības sistēma. Pārcēlies uz Zviedriju, interesējos, kā būs, kad decembrī  man pievienosies ģimene, arī skolas vecuma bērns. Zviedri lāgā nesaprata, par ko es bažījos: kad atbrauks, tad atnāciet.  Viss taču būs kārtībā. Tā arī notika: meitu pirmklasnieci skolā ļoti silti un mierīgi sagaidīja, ielika klasē, kurā mācījās iebraucēju atvases.  Pusgada laikā Terēze zviedru valodu apguva tik labi, ka rudenī varēja uzreiz iet otrajā klasē, mācīties kopā ar vietējiem bērniem.

– Vai jūsu meitas ir latvietes?

– Grūts jautājums…

Vecākā, Terēze, dzīvo Itālijā. Vēl tikai gadus piecpadsmit veca, viņa diezgan kategoriski paziņoja, ka Zviedrijā  nedzīvos – grib siltākās zemēs, Dienvideiropā. Tas bija viņas mērķis un, kā pabeidza ģimnāziju, aizbrauca un gadu vai pusotru pastrādāja par bērnu auklīti. Tad atgriezās Lundā, lai studētu valodas. Tikko kā studijas pabeidza, atkal devās prom.

Terēze brīvi runā itāliski, vāciski, angliski, protams, skandināvu valodās – ja zini vienu no tām, proti arī pārējās. Diezgan labi var komunicēt spāņu un franču mēlē.  Mazliet mēģināja mācīties arī ķīniešu valodu, bet tas gan bija par daudz.

– Un latviski?

– Runā pat pārsteidzoši labi, par ko īpašs prieks manai mammai.

Jaunākā – Ulrika – otro gadu apgūst  industriālo dizainu Lundas Tehniskajā universitātē.

Lai gan faktiski uzaugušas citā valstī, viņām ir draugi Latvijā, vēl no Liepājas laikiem. Sazinās internetā, kad esam šeit, satiekas.

Man ir arī dēls – Kristaps strādā Latvijas armijā un studē inženierzinātnes Rīgas Tehniskajā universitātē.

– Kāpēc jums ir vēlme kaut ko darīt arī Latvijā, piemēram, strādāt klīnikā Premium Medical? Ne taču lai nopelnītu latus?

– Viens iemesls: privātā dzīve tā iegrozījusies, ka ar vienu kāju esmu Zviedrijā, ar otru – šeit. Esmu šķīries, man ir jaunas attiecības Latvijā, un  tā jau ceturto gadu kuģoju šurpu turpu. Tā ir galvenā saikne, kas mani te atved.  

Nevaru nosēdēt mierā – atbraukt un tikai dīki zvilnēt krēslā. Te būdams, gatavojos lekcijām, bet gribētu arī kā ārsts profesionāli ko darīt, nepazaudēt saikni  ar savu zemi. Ja tā distance stiepjas lielāka, atpakaļ ielēkt ir sarežģīti.

Esmu meklējis kontaktus ar traumu institūtu, piedāvājis savas prasmes, rosinājis kopīgi izstrādāt kādu zinātnisku projektu, biju gatavs lasīt lekcijas. Taču ieinteresētības un  atsaucības īsti nav bijis – it kā priekšā kāds totāls bloks... Tad arī nelaužos, jo ko darīt pietiek – ne vien klīnikā, arī izglītojošā darbā, kur man ir smaga slodze. Parēķināju, ka gada laikā kādas četrdesmit piecas dienas  esmu prom pasaulē – braucu  uz dažādām valstīm lasīt lekcijas par gūžas un ceļa locītavu protezēšanu un ar to saistītām problēmām. Šogad vien iznācis pabūt Irānā, Turcijā, Polijā, Krievijā, Gruzijā, iepriekš arī Dienvidāfrikā, Spānijā.

Premium Medical bija interese  izmantot manas zināšanas un prasmes, turklāt šeit tā ir, šķiet, viena no retām vietām, kur viss tiešām perfekti sakārtots un precīzi samenedžēts:  ir pacients, norunāts pieņemšanas laiks – zinu, kad  un kas man jāizdara. Nevis pašam jāorganizē sava dienas kārtība – nav vaļas būt sev arī vēl sekretārei. Žēl tērēt tam laiku, ja varu darīt ko vērtīgāku.

Varbūt kādreiz kas mainīsies, un maniem centieniem radīsies lielāka atsaucība.

– Kā jūs vēlētos sadarboties?

– Lundas universitātes klīnikā esmu noorganizējis rezidentūras programmu, kurā papildinājušies jaunie dakteri no Latvijas un Lietuvas – izmantojuši iespēju divus trīs mēnešus asistēt operācijās, mācīties, kā mēs veicam vienu vai otru lielo locītavu protezēšanas operāciju.  Viens no lietuviešu puišiem manā vadībā aizstāvējis doktora disertāciju Lundā, otrs ir tuvu tās pabeigšanai. Arī dažiem jaunajiem Latvijas kolēģiem esmu piedāvājis tādu iespēju, bet, kad  atgriezušies mājās, viss kaut kā pačibējis, līdz rezultātam nav nonākts. Doktoranta ieinteresētības bijis par maz.

– Vai nav lieks apgrūtinājums krāmēties ar rezidentiem?

– Tas atkarīgs no tā, cik daudz jaunais kolēģis vēlas paņemt, mācīties no manas pieredzes. Nekas nav garlaicīgāks par studentu vai mācekli, kurš nāk kā ar gariem zobiem: ja pēc grafika jābūt, ieradīsies, taču bez īstas vēlmes mācīties.

– Tādi gadās?

– Tādi ir visur, gan Zviedrijā, gan Latvijā. To sajūt uzreiz – vai ir ekstra mērķis un interese.

– Kā veidojās jūsu starptautiskie kontakti?

– Izglītojošās lekcijas lielākoties organizē protēžu ražotāji, kuriem ir biznesa interese to darīt. Tā kā  daudz operēju, esmu uzkrājis lielu pieredzi to izmantošanā – varu būt eksperts,  objektīvi, pieredzē balstoties, vērtēt tās un izglītot citvalstu kolēģus to lietošanā. Arī būt kritisks, ja tam pamats, jo  industrija ir ieinteresēta pēc iespējas ātrāk novērst nepilnības, izņemt no ražošanas protēzi, kas varbūt nav izdevusies tik  veiksmīga.

– Un Lundas universitātes klīnika labprāt piekrīt, ka tā braukājat pa pasauli?

– Ir strikta kārtība, skaidri nosacījumi, kā ārstu izglītošanā drīkst iesaistīties industrija, ko dara medicīnas iestādes, kas atļauts ārstam. Pamatdarba devējs manu līgumu par iesaistīšanos izglītojošu lekciju lasīšanā izskata un apstiprina – vai neapstiprina. Ja neakceptē, nekas nesanāk. Tas attiecas arī uz darbošanos privātstruktūrās – Zviedrijā likums paredz, ka pamatdarba devējam jāzina, ar ko vēl nodarbojos. Ja papildslodzei  ir konkurējošs raksturs, jāizvēlas, ko darīt, citādi tevi noņem no trases.

Ja valsts finansētajās iestādēs trūkst speciālistu, tām ir veto tiesības – kamēr situācija noregulējas, var ierobežot savu darbinieku piepelnīšanos privāti. Ar to jārēķinās.

– Ko darāt tad, kad neoperējat un nedodaties lekcijas lasīt?

–  Cenšos kustēties! Ir pašsaprotami rūpēties par savu ārieni. Arī par veselīgu uzturu domājam, bet  par fiziskās slodzes vitālo nepieciešamību tomēr mazāk. Cik tā svarīga, lai justos labi un būtu vesels, pats arī esmu tā pa īstam sapratis tikai tagad, kad man ir milzīga slodze – dzīve divās valstīs, operācijas, pasniedzēja darbs, komandējumi pa puspasauli. Es to izjūtu uz savas ādas. Viena sarežģītāka protēzes revīzijas operācija var ilgt pat līdz sešām stundām , parastāka – kādas trīs stundas; tas prasa izturību un trenētību.

– Kā pie tās tiekat?

– Skrienu, uzspēlēju tenisu, minu trenažiera pedāļus, cilāju svarus. Agrāk to darīju fitnesa līmenī, labsajūtai, tagad – kā nepieciešamu treniņu fiziskā un garīgās līdzsvara uzturēšanai. Ikdiena ir smaga, lai būtu balansā, jāliek pretī kas tikpat smags – tad darbaspējas pieaug.

Skrienu, uzspēlēju tenisu, minu trenažiera pedāļus, cilāju svarus. Agrāk to darīju fitnesa līmenī, labsajūtai, tagad – kā nepieciešamu treniņu fiziskā un garīgās līdzsvara uzturēšanai. Ikdiena ir smaga, lai būtu balansā, jāliek pretī kas tikpat smags – tad darbaspējas pieaug. 

Priekam un prāta atpūtināšanai mazliet fotografēju – pusprofesionāli. Bildēju nepieciešamās ilustrācijas gan  lekcijām, gan ortopēdijas instrumentu katalogiem, gan ar protezēšanu un  protēzēm  saistītas. Tas ir ne tik daudz darbs, kā citāda  nodarbošanās, kas vienlaikus ļauj arī atpūsties. Bildes  pārdodu arī fotoaģentūrām.

– No kurienes tāda interese par fotografēšanu?

– Mans tēvs bija foto entuziasts – amatieris, bet daudz strādāja, šad tad  izstādīja savus darbus.   Uz fotografēšanu rosinājis un diezgan daudz šajā jomā man palīdzējis arī viens no bērnības draugiem Valts Kleins.

Fotografēšana man ir veldze dvēselei, psiholoģiska atelpa. Kā meditācija: varu aizmirsties, veltīt tai stundas, nemanot, kā paiet laiks. Ja bildēju studijā, zinu, kā likšu gaismas, kā visu kombinēšu. Varu tā iegrimt darāmajā, aizrauties, ka nedzirdēšu telefonu zvanām.

Vēl kam citam  gan brīvu stundu  nepietiek, ir tikai tās divdesmit četras. Un tikai divpadsmit mēneši gadā!