Pienāk brīdis, kad bērna slapināšanai gultā nevajadzētu atmest ar roku, cerot –  paaugsies taču un agrāk vai vēlāk spēs izgulēt nakti sauss. Jo raud ne tikai viņa urīnpūslis, bet arī dvēsele: ar laiku slapjā gulta atvasei liek psiholoģiski justies arvien sliktāk, cieš bērna pašapziņa.

Daļa bērnu izguļ nakti sausā gultiņā jau divu vai trīs gadu vecumā, citi vēlāk. Tas atkarīgs arī no vecāku cītīguma, radinot mazuli iet uz podiņa. Taču dažkārt, neraugoties uz vecāku pūlēm un neatlaidību, jau
paaudzies bērns vēl čurā gultā. Vienmēr jāsāk ar pirmo soli – jānoskaidro slapināšanas cēlonis. Iespējams, tas ir pavisam triviāls – piemēram, urīnpūšļa iekaisums. To izārstējot, arī enurēzes vairs nav. Kad zināms, kas urīna nesaturēšanu izraisa, vecāki var rīkoties pēc saviem ieskatiem: meklēt palīdzību tradicionālajā vai alternatīvajā medicīnā – vai abās –, ja nepieciešams, doties pie psihoterapeita. Neaizmirstot, ka bērnam vajadzīgs arī ģimenes atbalsts un motivācija netīkamo situāciju mainīt.

Lāča miegs un hormona trūkums

Speciālistu domas par to, kad jāsāk ausīties, vai slapjā gulta tomēr nav dziļāka problēma, nedaudz atšķiras. Caurmērā uzskata: piecu gadu vecumā lūkojam, kas tam varētu būt par iemeslu, bet, ja gultā slapina arī sešgadnieks, noteikti jādodas pie neirologa vai urologa veikt pārbaudes, iesaka neirologs Guntis Rozentāls.

Neapzinātu urināciju nakts laikā jeb enurēzi par slimību Latvijā uzskata no sešu gadu vecuma. Tiesa, ja piecgadīgs bērns slikti jūtas par slapjo gultu vai ir motivēts – tik nobriedis, ka ir gatavs iesaistīties ārstēšanā –, vai ja radušās aizdomas par kādu citu kaiti saistībā ar čurāšanas nepārvaldīšanu, pie ārsta vēlams vērsties jau agrāk.

Bērnu nekādā gadījumā nevajag kaunināt – viņš jau tāpat jūtas slikti – vai sodīt, piemēram, neņemot līdzi ciemos. Bet atbildību gan var stiprināt – lai lielāks bērns pats izmazgā palagu, mazāks – aiznes to uz veļas mazgājamo mašīnu.

Enurēze var būt vieglākā vai smagākā formā, piemēram, tikai viena slapja nakts nedēļā – viegla, vairāk nekā trīs reizes – smaga. Ja tā sauktie sausie periodi nav bijuši ilgāki par sešiem mēnešiem, enurēzi uzskata par primāru saslimšanu. Bet daļā gadījumu slapināšana gultā ir sekundāra – to izraisa kāda cita saslimšana, piemēram, nieru, urīnpūšļa vai urīnizvadceļu kaite. Tā var sākties pat tad, ja bērns jau gadiem nakti izgulējis sausā gultā.

Pirms ārstēšanas veic ultrasonoskopiju nierēm, urīna analīzes, kā arī urofloumetriju. Pēdējā pārbaude noris šādi: bērnam jāapsēžas uz īpaša podiņa, kurā ierīkots mērinstruments. Ar tā palīdzību nosaka urīna strūklas stiprumu, ritmiskumu, to, kā urīnpūslis iztukšojas, vai tas nav pārmērīgā tonusā, tādā saspringumā, ka nespēj urīnu noturēt – vai tieši otrādi – ļoti atslābis, jo ir liels.

Bērniem, kuri slimo ar enurēzi, nereti ir pastiprināti dziļš miegs, viņus ļoti grūti pamodināt. Iespējams, nav impulsa no urīnpūšļa uz galvas smadzenēm vai arī smadzenes ir ļoti dziļā miega stāvoklī un uz to nereaģē. Slapināšanai gultā var būt arī hormonāls iemesls, proti, trūkst antidiurētiskā hormona desmopresīna, kas gādā par to, lai naktī izstrādātos mazāk urīna nekā dienā. Šis hormons iedarbojas uz ūdens savācēju kanāliņiem nierēs, veicinot šķidruma atpakaļuzsūkšanos organismā.

Psihologi iesaka pievērst uzmanību, cik bērnam liela ir slodze. Ja dienā notikumu, emociju, fiziskās piepūles ir par daudz, lai pārslodzi kompensētu, naktī atslābināšanās var būt ļoti dziļa.

Tāpat pierādīts, ka biežāk naktī urinē bērni, kuriem ir lielas aizdegunes mandeles – tad vispirms jārisina šī problēma.

Pazaudētie talanti

Bērnam augot, ar katru gadu aptuveni piecpadsmit procentiem slimība pati no sevis izzūd. Daļa dakteru ar to arī mierina vecākus un ārstēšanu atliek – pāries tāpat. Taču nelielai daļai, mazliet
vairāk nekā diviem procentiem, tā neārstēta saglabājas pat pieaugušā vecumā. Turklāt jāpadomā par to, kas nogaidīšanas laikā notiek bērnā, viņa attieksmē pret sevi, kā viņš jūtas emocionāli? Gan ārstu,
gan psihologu pieredze liecina – slikti.

"Enurēzes slimniekam liekas: esmu nolemtais, tāda problēma ir man vienīgajam, mani apsmies, nekas nelīdzēs. Pie ārsta atnāk nomākti," stāsta Guntis Rozentāls. "Svarīgi, lai bērns justu atbalstu
– no vecākiem, no sava daktera.Zinu, kādas domas nomāc šos pacientus, tāpēc cenšos iedrošināt, piemēram, jautāju: vai tavā klasē vēl kāds čurā gultā? Pastāstu, ka parasti vienā pirmajā klasē tāda
kaite ir kādiem pieciem bērniem. To uzzinot, mazais jūtas drošāk. Prasu: vai kādam skolā stāsti, ka tu čurā gultā? Protams, nē! Un arī citi to nedara, bet tas nenozīmē, ka šī liksta ir tikai tev vienam.
Tad kļūst vieglāk ap sirdi: neesmu vienīgais. Izstāstu, ko vajadzētu mainīt ieradumos, kādas zāles dzert, iesaku iekārtot dienasgrāmatu, kurā ar saulīti atzīmē sausu nakti un lietus mākonīti – slapjo.
Tā jaunais cilvēks pats sevi disciplinē, ārstējas un arī emocionāli jūtas labāk."

"Enurēzes slimniekam liekas: esmu nolemtais, tāda problēma ir man vienīgajam, mani apsmies, nekas nelīdzēs. Pie ārsta atnāk nomākti," stāsta Guntis Rozentāls. "Svarīgi, lai bērns justu atbalstu – no vecākiem, no sava daktera."

Mazliet vairāk no urīna nesaturēšanas naktī cieš pāraktīvie bērni un pusaudži – aptuveni piektdaļa to, kuriem ir uzmanības deficīts, sirgst ar enurēzi. Taču starp slimnieciņiem ir arī lēnīgi, sevī ierāvušies,
flegmatiski bērni. Guntis Rozentāls uzskata, ka viņi tādi kļuvuši pārdzīvojumu dēļ, ko izraisījusi slapināšana gultā. "Mēs zaudējam daudz potenciālu talantu un sporta izcilnieku, jo enurēzes dēļ šie
bērni neuzdrošinās doties, piemēram, uz sporta nometni. Lai gan ārstējoties problēmu varētu laikus risināt."

Zvans, kurš modina pačurāt

Ja citu saslimšanu nav, viens no enurēzes terapijas veidiem ir antidiurētiskā hormona sintētiskā analoga lietošana. "Parasti ārstēšanas kurss ilgst trīs mēnešus – šajā laikā organisms pielāgojas, un slapināšana
gultā beidzas. Pamazām zāļu lietošanu pārtrauc, vērojot, kas notiek. Vairumā gadījumu ar šādu kursu pietiek," skaidro dakteris Rozentāls.

Ja urīnpūšļa ietilpība ir maza un izmeklēšanā pierādījies, ka pūslis ir pastāvīgā saspringumā (hiperreflektīvs), ārstēšanā izmanto arī zāles, kas atslābina urīnpūšļa gludo muskulatūru. Retumis enurēzes slimniekam jālieto noteikta veida antidepresants – medikaments, kas miegu padara seklāku, tāpēc bērns sajūt impulsu urinēt.

Enurēzes zvans iedarbīgāks tiem, kuri ir motivēti  un spēj paši iesaistīties ārstēšanā. Parasti jūtamu efektu izdodas panākt trīs līdz piecu mēnešu laikā.

Citviet populārāki nekā Latvijā ir tā sauktie enurēzes zvani. Tā ir speciāla ierīce, kas atkarībā no modeļa reaģē uz pirmo urīna pilienu, vai nu bērnu pamodinot ar ļoti skaļu zvanu, vai arī izraisot vāju
strāvas triecienu, kas pārtrauc miegu. Tā veidojas nosacījuma reflekss – tiklīdz urīnpūslis pilns, jāceļas un jāčurā.

Daļai bērnu šāda terapija ļoti palīdz, citiem ne. Enurēzes zvans iedarbīgāks tiem, kuri ir motivēti  un spēj paši iesaistīties ārstēšanā. Parasti jūtamu efektu izdodas panākt trīs līdz piecu mēnešu laikā. Šīs ierīces var pasūtīt internetveikalos, lietojot meklētājvārdu Bedwetting Alarms.

Palīdz akupresūra

Austrumu medicīnā visu skata organisma kopainā, uzskatot, ka enurēzes gadījumā nav balansa starp iņ un jan jeb nierēm un sirdi un tievo zarnu un urīnpūsli, skaidro medicīnas māsa, akupresūras,
šiatsu un klasiskās masāžas masiere Irina Ļevčuka. Ar dažādām metodēm – enerģētisko punktu masāžu, īpašu akmeņu un augu izmantošanu, vingrojumiem, elpošanas treniņu – līdzsvaru atjaunojot, arī
disbalansa provocētās sekas izdodas novērst.

Katram pacientam piemērotāko ārstēšanu izvēlas individuāli, apvienojot dažādas metodes, jo arī enurēzes cēloņi var būt atšķirīgi. Tāpat kā atveseļošanās ilgums.

Tomēr pirmās zāles bērnam vienmēr ir vecāku mīlestība, iejūtība, iedrošināšana, pieskārieni, atgādina Irina Ļevčuka. Vecāki var maigi masēt bērna austiņas – iedarbojoties uz tajās esošajiem jutīgajiem punktiem, organisms tiek harmonizēts. Kā masāžu veikt, jāmācās pie šīs metodes pārzinātāja. "Pie manis brauc pacienti no visas Latvijas – uz ādas atzīmējam masējamos punktus, lai vecāki paši
varētu strādāt ar bērnu arī mājās," min masiere.

Dziedina ar psihoterapiju

Ja gultā slapināšanu neizraisa fiziska kaite – urīnpūšļa, nieru, endokrinoloģiskas saslimšanas nav, par tās cēloni uzskata neirotiskus traucējumus. Tos ārstē ar psihoterapiju, bet daļā smagāku gadījumu
kādu laiku jālieto arī antidepresanti, stāsta ārste psihoterapeite Eva Tarasova. Taču psihoterapija var būt papildu palīgs atveseļojoties arī tad, ja enurēzei ir medicīniski iemesli.

Psihoterapeitiski ārstējot bērnus, kuri slapina gultā bez medicīniska iemesla, vienmēr atklājies kāds psiholoģisks, emocionāls sarežģījums – piemēram, trauksme, ko izraisa attiecības ģimenē. Daļai pacientu slapjās naktis ir bijušas vienmēr, citiem tikai pa retai epizodei, kas aktualizējusies pēc pārmaiņām, piemēram, vecāku šķiršanās, strīda bērnudārzā vai cita pārdzīvojuma.

Lai ielūkotos bērna iekšējā pasaulē un to psiholoģiski atveseļotu, izmanto pacienta vecumam atbilstošas metodes, spēles. Piemēram, daudz ko atklāj zīmējumi. "Zīmējumā lūkojam trīsdesmit pazīmes, pēc kurām var spriest, vai bērns ir cietis no vardarbības – fiziskas vai emocionālas. Tiem, kuri pie manis nonākuši ar enurēzi, tās vienmēr esmu atradusi. Mazajiem pacientiem psihe vēl ir nenobriedusi un kā emocionālu vardarbību bērns var izjust arī spriedzes kinofilmās redzētas ainas ar asinīm, izģērbšanās skatus, seksa epizodes. Mazotnē organisms var uz to reaģēt dažādi," skaidro ārste.

Vērts pieminēt, ka urīnizvadsistēma uz piedzīvotajiem satraukumiem atbild arī pieaugušajiem, piemēram, pirms svarīgas tikšanās rodas neatliekama vajadzība doties uz tualeti, kur nu vēl bērniem, kuri pret emocionāliem kairinājumiem ir daudz jutīgāki.

Strādāt ar mammu un tēti ir svarīgi tādēļ, ka atvases problēmas nereti netieši atklāj sarežģījumus ģimenē. Gan vecāku kā pāra konfliktus, gan mammas vai tēta emocionālo stāvokli, kas ietekmē bērnu.

Ir atklāts īpašs enurēzes gēns, tomēr, tāpat kā daudzu citu slimību gadījumā, iedzimtības varā ir tik vien, kā noteikt lielāku vai mazāku saslimšanas iespējamību. Ja tēvam vai mātei vai abiem vecākiem bijusi enurēze, palielinās varbūtība, ka arī viņu atvasei var rasties šī problēma. Taču, vai ar to slimos, ietekmē vecāku prasme un spēja tikt galā ar negatīvām, agresīvām emocijām, mainīt savu izturēšanos un  attieksmi. Ja vecāki to var, enurēzes iespējamība viņu atvasei mazinās.

Psihosomatiskie traucējumi, kad ķermeniskas problēmas izraisa psiholoģiski iemesli, rodas ilgstošā laikposmā, tāpēc arī dvēseliska atveseļošanās nav ātra. Enurēzi ārstējot ar psihoterapijas metodēm, caurmērā jārēķinās ar četriem līdz sešiem mēnešiem. Ideālā variantā iesaistās visa ģimene – ar terapeitu tiekas gan bērns, gan vecāki.

"Strādāt ar mammu un tēti ir svarīgi tādēļ, ka atvases problēmas nereti netieši atklāj sarežģījumus ģimenē. Gan vecāku kā pāra konfliktus, gan mammas vai tēta emocionālo stāvokli, kas ietekmē bērnu.

Atveseļošanas procesā izmanto spēles, zīmēšanu, atpazīst sejiņas ar emocijām – tā mazais iemācās saprast un pastāstīt, kas notiek ar tēti, mammu, viņu pašu. Ar dažādām metodēm mazais pacients izspēlē savas fantāzijas, atklāj uztraukumus, piedzīvoto vardarbību, seksuālās ainas, kuras netīšām redzējis. Galvenais ir panākt, lai mazinātos bērna trauksme, lai viņš emocionāli justos labi. Tad arī slapināšana gultā pāriet."

Vienam piemērotāka var būt ārstēšanās ar medikamentiem, citam atveseļoties palīdzēs smilšu terapiju. Izmantojot psihoterapiju, jārēķinās, ka nepieciešama būs gan bērna, gan viņa
vecāku līdzdalība un gatavība uzņemties atbildību.