"Latvijas ceļš" bija valdošā partija, kura sava neilgā mūža nogalē knapi kustējās, stipri uzblīda un faktiski peldēja ar vēderu uz augšu, līdz beigu beigās to aprija dzīvelīgākas līdakas ar uzasinātākiem zobiem.

 

Un arī vēlētāji, ko "LC" ievērojamākie darbinieki mīlīgi apveltīja ar palamu "reņģ-
ēdāji", dažus viņējo kungus pat tagad labprātāk redzētu lokāmies kā treknus zušus uz cepešpannas, nevis kaut kur pie noteikšanas. Tomēr šīsdienas apstākļos der pieminēt dažas labas lietas, ko "Latvijas ceļš" vienādiņ veicināja un par kurām nekad nepiemirsa. Tās būtu mantojamas citiem, kuri 2011. gadā ir taisījušies ģērbties un uzposties par "centristiem". "Ceļinieku" politiķi savulaik pieprata vest puslīdz gudru un racionālu politiku, lai vedinātu minoritātes ciešāk un lojālāk pieslieties valsts valodai, kultūrai un Latvijā vispārnotiekošajam. Protams, runa ir par tām cittautu personām, kurām bija kaut mazākā vēlēšanās rast šeit piederības sajūtu. "Latvijas ceļš" pazina un lietoja vārdu "dialogs", kas tagad izsenis kā pazudis un izskausts no varasvīru sarunvalodas vārdnīcas. Cittautiešiem šķita, ka par viņiem kaut cik interesējas, lai arī tas varbūt bija tikai optiskais māns un mirāža. "Latvijas ceļā" bija paņemts štata deputāts no Lībiešu krasta, gādāja, ka partijā iestājās čigānu barons, par biedriem darbojās ebreji un ar viņu kopienas pārstāvjiem mīļuprāt uzturēja kontaktus. Lai gan apsmīkņāti kā "Pleskavas ceļš", "LC" vīri nenobijās un strādāja, runāja pat ar krieviem, it sevišķi Daugavpilī! Viņus pie varas nomainījušie par nodokļu maksātāju naudu pieprata uzturēt augstāka un zemāka ranga integrētāju kantorus, tomēr politiskais dialogs ar krievu vēlētājiem praktiski tika pārtraukts. Saprotamā kārtā viņu balsis pievāca un vienā kulakā sarauca "Saskaņas centrs", uzurpējot tiesības runāt gandrīz trešdaļas balsotāju vārdā. Tagad attapušies daži grib bučot šo kulaku, citi brāļoties un apkampties ar "Urbanoviča brigādi". Politiķi, kuri gandrīz vai laužas Urbanoviča aizvērtās durvīs, nevar aizbērt plaisu starp varu un latviešu sabiedrību, tāpēc šī nevīžība arī krieviem rāda, ka politiķiem nedrīkst uzticēties. Tomēr noteikti, ka ir iespējams cits nākotnes glītraksts, apejot feodāļus, kuri sakās turam monopolu uz cittautiešu vēlētāju balsīm un sirdīm, un tas būs pielikto pūļu vērts, saprātīgas politikas paraugs. Varbūt šoreiz krievu vēlētājs gribēs iemalkot kādu spēka dzērienu, piemēram, no Zatlera skapīša, nevis klunkšināt apnikušo, sastāvējušos un silto "Saskaņas" šņabi.