Divdesmit gadu jubileja ir labs iemesls, lai sarīkotu krāšņus svētkus sev un citiem. Tā lēma RAITA AŠMAŅA vadītais Jelgavas bigbends un savai divdesmit gadu jubilejai par godu izveidoja koncertšovu "Ceļojums kopā ar Jelgavas bigbendu". 


 

Pirmais koncerts Jelgavā jau izskanējis, bet 22. maijā to varēs vērot Latvijas Nacionālajā teātrī. Dzimšanas dienas sarīkojumā skanēs to valstu melodijas, kurās bigbends ir koncertējis – Brazīlijas, Meksikas, Peru, Spānijas, Itālijas… Kā jau svinībām piedienas, būs daudz lūgto viesu, kas nevis sēdēs pie klāta galda, bet gan muzicēs kopā ar jubilāru. Tostarp Maestro Raimonds Pauls, izcilais vijoles virtuozs Raimonds Ozols, tenors Jānis Kurševs, dziedātāji Amber, Normunds Rutulis… Nav brīnums, ka šovu krāšņos arī cirka mākslinieki, jo Jelgavas bigbenda radītājs un vadītājs Raitis Ašmanis sešpadsmit gadus bijis Rīgas cirka orķestra galvenais diriģents. 1991. gadā, kad viens gads cirkā jau bija nostrādāts, Raitis nolēmis izveidot savu bigbendu Jelgavā. Sākumā to sauca par Raita Ašmaņa orķestri, bet pirms astoņiem gadiem Jelgavas pilsētas dome piedāvāja nosaukumā ietvert pilsētas vārdu, un kopš tā laika orķestris pārtapa par Jelgavas bigbendu.

– Es pie diriģenta pults stājos jau septiņpadsmit gadu vecumā, kad vēl mācījos Jelgavas mūzikas vidusskolā, kur apguvu mežraga spēli un diriģēšanu. Kad sāku strādāt cirkā, studēju konservatorijā. Kad mani uzaicināja kļūt par diriģentu cirkā, iztaisnoju muguru un ieņēmu savu vietu orķestra priekšā. Nācās mācīties diriģēt, stāvot ar seju pret publiku, jo cirkā jāredz, kas notiek manēžā. Kad dzīvnieki taisa trikus, piecu minūšu laikā jānospēlē trīs dažādi skaņdarbi, tāpēc vērīgi jāseko tam, kas notiek arēnā. Orķestri diriģēju ar vienu roku, bet ar otru spēlēju Latīņamerikas sitaminstrumentu – kongas. Katra izrāde cirkā ir nedaudz atšķirīga, jo māksliniekiem ne vienmēr izdodas veikt visus trikus un arī dzīvnieku uzvedība nav iepriekš paredzama. Tālab orķestrim jābūt gatavam improvizēt. Klasiskajā mūzikā jāspēlē pēc notīm, bet džezā valda radoša brīvība. Tā ir mūzika vienā eksemplārā, kas rodas šeit un tagad. Otrreiz to atkārtot nav iespējams, pat ja ļoti to vēlētos. Un tas šajā mūzikas virzienā ir pats "garšīgākais", – tā džezu raksturo Raitis Ašmanis.

Bet kas tad īsti ir bigbends, kādiem mūzikas instrumentiem noteikti jāiekļaujas tā sastāvā? Raitis nosmej, ka vārds "bigbends" tulkojumā no angļu valodas skan – liela banda. Klasiskā bigbenda sastāvā ietilpst pieci saksofoni, četras trompetes, četri tromboni un ritma grupa – klavieres, bass, bungas, ģitāra. Kopskaitā bigbendā iesaistīti 17 muzikanti. Raitis arī rūpējas, lai Jelgavas "lielajai bandai" būtu pēcteči. Viņš strādā Jelgavas mūzikas vidusskolā, audzinot jauno mūziķu maiņu.

Bet pirms divdesmit gadiem izveidotais Raita Ašmaņa orķestris savulaik paspārni rada Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu klubā.

– Kluba vadība mums piedāvāja spēlēt Ziemassvētku ballē, kas notika Jelgavas pilī, un tagad mēs jau esam nospēlējuši divdesmit Ziemassvētku balles. Darbību sākām kā deju orķestris un arī tagad neatsakāmies uzspēlēt ballēs un kāzās, ja vien tās notiek pilīs. Kurš gan vēl tagad deju vakaros profesionālā līmenī spēlē tango, fokstrotu, rumbu? Spēlējot korporatīvajos pasākumos, esmu novērojis, ka valsi, ča-ča-ča un rokenrolu prot dejot visi. Mēs laika gaitā esam izaudzinājuši savu publiku. Sākumā spēlējām ballēs un nesapratām, kāpēc ļaudis nedejo. Izrādījās, viņi bija pārliecināti, ka pasākuma pirmajā daļā mēs sniedzam koncertu, bet dejas būs vēlāk. Cilvēki nevarēja iedomāties, ka balles mūziku var spēlēt tik liels orķestris, – teic Raitis.

Jelgavas bigbendu ievērojis arī acīgais Maestro Raimonds Pauls. 2000. gadā viņš piedāvāja bigbenda mūziķiem muzicēt kopā ar Anci Krauzi koncertos ar dziesmām no Laizas Minelli repertuāra. Arī ar Mariju Naumovu pēc viņas triumfālās uzvaras Eirovīzijā ir tapis kopīgs koncertprojekts. Ditas Lūriņas beneficē "Sapnis par Brodveju" Nacionālajā teātrī populāros Brodvejas hitus atskaņo Maestro un bigbends.

Jelgavas puiši nav kautrējušies iepeldēt arī dziļākos ūdeņos un plūkt uzvaras laurus nozīmīgos pasaules bigbendu un džeza mūzikas konkursos. Pērn viņi ieguva trīs godalgas VI starptautiskajā džeza konkursā – festivālā "Swing Saxonia" Vācijā.

– Man pašam sirdij tuva ir Latīņamerikas mūzika – ritmiska, saulaina, dzīvespriecīga, gluži tāda pati, kā tur mītošie cilvēki. Publikas ovāciju kalngalu izbaudījām, kad pirms četriem gadiem piedalījāmies džeza festivālā Meksikas galvaspilsētā Mehiko. Uz koncertu bija ieradušies 2800 skatītāji, to translēja arī televīzija. Eiropas publika nav tik karstasinīga, taču meksikāņi savas emocijas nebremzē, viņi ne tikai dzied līdzi, bet arī dejo. Koncerta laikā guvu pasakainas sajūtas. Man ir šā lieliskā koncerta videoieraksts, un, kad gribu atsvaidzināt pozitīvas emocijas, es to noskatos. Bet, piemēram, Somijā publika ir pilnīgi citāda, viņi vienkārši klausās mūziku, – savos novērojumos dalās Raitis.

Viņš skaidro, ka bigbendam jau patiesībā diriģents nav nepieciešams, jo šo uzdevumu paveic ritma grupa. Taču savu diriģenta prasmi viņš nav atmatā aizlaidis. Nu jau kādu laiku Raitis ir arī profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" diriģents. Šā orķestra spēle dzirdama dažādos Rīgas svētku pasākumos.

– Man prieks, ka darbs saistīts ar diviem lauciņiem. Patīk darboties klasiskās mūzikas žanrā, kur esmu ieguvis akadēmisko izglītību, bet tikpat labi jūtos džeza un popmūzikas pasaulē, ko esmu apguvis pašmācības ceļā. Lai arī džezu sauc par vieglo mūziku, tas patiesībā ir ļoti sarežģīts. Stāsta, ka cilvēces muzikālā gaume iedalās divās daļās – desmit procenti ir akadēmiskās mūzikas piekritēji, bet deviņdesmit procenti – popmūzikas cienītāji.

Pavaicāju Raitim, kālab viņš savulaik no visiem mūzikas instrumentiem izvēlējās tieši mežragu.

– Man tolaik bija vienalga, ko spēlēt, galvenais – mācīties mūzikas skolā. Laikam starp skolēniem nebija pārāk daudz mežraga piekritēju, tāpēc man piedāvāja to. Tagad jau arī jaunie labprātāk izvēlas ģitāru vai saksofonu, bet galvenais, ka tik nodarbojas ar džezu, – priecājas Raitis.