Helsinkieši savu misiju izpildīja. Kāds ir viņu tālākais liktenis? Intervija ar vēsturnieku Jāni Maurīti 14
14. jūnijs ir ne tikai 1941. gada Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Tā ir arī diena, kad 1987. gadā līdz ar cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki – 86” aktīvistu rosināto ziedu nolikšanas akciju pirms 30 gadiem pie Brīvības pieminekļa aizsākās atmoda. Vara nebija gaidījusi, ka ar latviešu un krievu valodā raidošo Rietumu radiostaciju palīdzību izplatītajam aicinājumam pie pieminekļa pieminēt padomju okupācijas varas nobendētos un represētos būs tik liela atsaucība. Nelīdzēja ne daļas helsinkiešu aizturēšana, ne dienas laikā Brīvības pieminekļa pakājē sarīkotie “riteņbraucēju svētki”. Bija pienācis lūzuma brīdis. Sākās “kalendāra nemieru” sezona, ko turpināja notikumi 1987. gada 23. augustā un 18. novembrī.
Kara muzejā saistībā ar minētajiem notikumiem atklāta izstāde “Uzdrošināšanās”, ko sagatavojusi muzeja Pēckara vēstures nodaļa un vēsturnieks Jānis Maurītis. “No sākuma domājām “Uzdrīkstēšanās”, bet tad sapratām, ka uzdrošināties latviešu valodā tomēr skan spēcīgāk nekā uzdrīkstēties – ja drīkst, tad jau visiem liela mute. Bet vispirms bija jāuzdrošinās, un tas ir helsinkiešu nopelns,” teic Maurītis, pavēstot, ka izstādē starp citu būs arī Evas Bitenieces tautastērps. Tas pats, kas redzams vēsturiskajās fotogrāfijās, kur viņa pirms 30 gadiem stāv pie Brīvības pieminekļa kopā ar Rolandu Silaraupu un tur plakātu “14. jūnija upuru piemiņai”.
Vai tas, ko helsinkieši 1987. gada 14. jūnijā paveica pie Brīvības pieminekļa, bija revolūcija?
J. Maurītis: Helsinku grupas uznāciens, tas, ka daži cilvēki aicināja nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, pati par sevi jau nebija revolūcija. Revolūcija bija process kopumā, – ka tur ieradās tūkstošiem cilvēku un okupācijas vara bija šokēta. Var teikt arī to, ka šī revolūcija kā PSRS, tā okupētajā Latvijā bija nobriedusi gan ideoloģiski, gan ekonomiski, gan morāli. Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un Helsinku grupa to deva. “Helsinku – 86” pastāvēšana tolaik bija zināma ļoti šauram cilvēku lokam. Tikai tiem, kas par spīti traucējumiem mēģināja saklausīt latviešu un krievu valodā raidošo “Amerikas Balsi” un “Brīvo Eiropu/Brīvību”. PSRS teritorijā šīs stacijas vairāk vai mazāk slāpēja, tomēr tas, ka 14. jūnijā atnāca tik daudz cilvēku, liecina, ka viņi kaut ko bija dzirdējuši. Klausījās jau arī krieviski raidošās BBC un “Deutsche Welle”, kuras netraucēja. Pieņemu, ka varbūt arī tur bija kas pateikts. Ja man tagad jāsaka, kā pats to toreiz uzzināju, pat vairs neatceros. Bet “naidīgo radiobalsu” pastāvīgs klausītājs es biju un droši vien tā arī uzzināju, jo nekādu kontaktu ar cilvēkiem, kas šo akciju rīkoja, man nebija.
Cilvēki nojauta, ka laiki mainījušies un viņus visus nesametīs milicijas mašīnās, kā tas būtu noticis vēl dažus gadus agrāk?
Jā. 1983. gadā tieši tā izrīkojās ar Latvijas Neatkarības kustību (LNK), kurā bija arī vairāki vēlākie helsinkieši. Bet, kad bija sākusies pārkārtošanās, atklātums un pārbūve… Ja skrūve atskrūvēta, process nobriedis, tad noturēt vairs viegli nevar. Vietējās varas spēkiem vien, nelietojot klaju varmācību, neko vairs nevarēja apturēt. Bet Mihails Gorbačovs Maskavā nevēlējās sapostīt savu demokrāta tēlu Rietumu acīs un komunisma uzvarai 1987. gadā neviens latvietis vairs neticēja.
