Guntis Ščerbinskis: Diplomātijas kapitulācija 11
Dažas pēdējās ANO Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas Latvijai neapšaubāmi uzskatāmas par mūsu diplomātijas kapitulāciju. Jautājums vienīgi ir par to, vai rokas paceltas vispār bez cīņas vai tomēr bijuši nesekmīgi centieni kliedēt ANO ekspertu maldus par reālo ainu Latvijā.
Runa ir par bažām, ko ANO komiteja paudusi valsts valodas prasību sakarā, kas varot ierobežot latviešu valodas nepratēju darba iespējas. Latvijai sūtīts signāls pārskatīt valsts valodas lietojumu regulējošās likumu normas, prasības mīkstinot. Šāds padoms nāk gluži nelaikā, kad acīmredzama ir nepieciešamība stiprināt latviešu valodas pozīcijas gan mediju vidē, gan saziņā. Nevienam taču nav noslēpums, ka tieši krievu valodas nezināšana šodien var būt šķērslis, lai Latvijā iegūtu konkrētu darbu. Šī diskomforta sajūta ir labi zināma tiem jauniešu vecākiem un pašiem jaunajiem cilvēkiem, kam skolā krievu valoda nav mācīta pietiekami labā līmenī.
Krievu valodas pašpietiekamību mūsu valstī apliecina arī pētījumi. Bet vislabāk šī situācija zināma tiem cittautiešiem, kas Latvijā dzīvojuši gadu desmitiem, bet valsts valodu nav apguvuši, jo tāda nepieciešamība nekad nav bijusi. Turklāt krievu valodas nepratēja pazemojošais stāvoklis Latvijā nav tikai indivīda problēma, kurai katrs personiski, protams, rod kādu risinājumu – izvēlas citu darbu, iemācās krievu valodu vai arī emigrē uz kādu angliski runājošu valsti. Jāpiekrīt Tieslietu ministrijai, kura uzsver, ka valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.
Nav grūti uzminēt, kam tad izdevies ANO ekspertiem iepotēt greizu ainu par Latviju, tā noskaņojot viņus pret valsti. Kā “Latvijas Avīze” minēja, dīvainā kārtā Latvijas nevalstisko sektoru Ženēvā pārstāvēja ne jau, piemēram, Latvijas Pilsoniskā alianse, kas apvieno valstij lojālas organizācijas. ANO štābā toni noteica neviens cits kā Gapoņenko un Krivcovas Nepilsoņu kongress, kā arī Ždanokas dibinātā Cilvēktiesību komiteja. Latvijas vēstnieks ANO Raimonds Jansons vien secina, ka minētās organizācijas ir aktīvākas par citām, bet Latvijas pārstāvniecībai “jādod vienādas iespējas visiem”.
Manā skatījumā, nodokļu maksātāji diplomātus algo tāpēc, lai tie ar nagiem un zobiem cīnītos par savu valsti. Šajā gadījumā ne mūsu pārstāvniecība ANO, ne Ārlietu ministrija tepat uz vietas nav pat centušies uzrunāt to NVO sektoru, kas līdzsvaram Ženēvā varētu sniegt arī objektīvu viedokli. Nemaz nerunājot par to, ka nav atspēkoti un noprotestēti meli, ANO ekspertiem nav skaidrota reālā Latvijas situācija. Acīmredzot nav sniegta arī informācija par atsevišķu organizāciju lomu un darbības mērķiem, kas ļautu piesardzīgi vērtēt to vēstījumu saturu. Ko gan gaidīt no struktūras, ko dibinājusi tā pati Ždanoka, kas piedalās Krievijas karoga pacelšanā anektētās teritorijās?
Ždanokas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Buzajevs komentārā portālā “Delfi” (krievu val.) neslēpj uzvaras prieku par panāktajām ANO rekomendācijām. Vēl viņš atklāj, ka savā pozīcijā “nācies atvēlēt vietu arī geju un lesbiešu smagajam liktenim”, bet tas darīts tikai tāpēc, “lai eksperti pirmajā acu uzmetienā nenoturētu mūs par “atsaldētiem krievu šovinistiem”. Vai Buzajeva kungs ar šādu atziņu skaidri neparāda savas Cilvēktiesību komitejas liekulīgo dabu un slēptos mērķus, kuru piesegšanai jebkuri līdzekļi ir gana labi?
Pārsteidzoša ir mūsu ārpolitikas spices reakcija uz ANO maldināšanu un aplamajiem priekšstatiem par situāciju Latvijā. Nav dzirdēts, ka ārlietu ministrs mūsu vēstnieku ANO būtu brīdinājis par neapmierinošu darbu. To nav darījusi arī Saeimas Ārlietu komisija. Vai no diplomātiem nav jāprasa darba rezultāts?
Sava daļa atbildības jāuzņemas arī Ārlietu ministrijas parlamentārajam sekretāram Viktoram Makarovam. Viņš vadīja mūsu valsts delegāciju šai ANO Cilvēktiesību komitejas sesijā. Delegācijā kopumā bija 14 valsts amatpersonas. Bet vai bija jēga tiem visiem vizināties uz Ženēvu, ja nespēja tur aizstāvēt valsts intereses? Par aplamajiem ANO secinājumiem Makarovs vien nosaka: “Gada laikā mums ir iespēja sniegt papildinformāciju, lai šīs bažas kliedētu.” Cerams, Ārlietu ministrijā vismaz nedomā, ka arī šīs iestādes darbiniekiem prasība zināt valsts valodu ir nepamatots ierobežojums tiem, kas latviešu valodu neprot.
