Guntis Ščerbinskis: Biedinošie skaitītāji tikšķ 6
Mājas skaitītāji – gāzes, elektrības, ūdens un citi – mums katram sola vairāk vai mazāk biedinošus rēķinus. Bet ir arī tādi skaitītāji, kurus mēdz ieslēgt mediji, biedinot visu sabiedrību.
Ir periodi, kad radio ziņu izlaidumi ik rītu sākas ar atskaiti par Krievijas militāro lidaparātu un kuģu pietuvošanos Latvijas robežai. Radio nav vienīgais, parasti tam pievienojas arī citi, kopkorī radot iespaidīgu psiholoģisku bumbu. Tad pēkšņi mediji šo satraucošo skaitītāju izslēdz, lai gan situācija pie Latvijas robežām būtiski nav mainījusies. Nupat sieviešu dienas rītā Latvijas ekskluzīvās ekonomiskās zonas ūdeņos mūs “sveica” Krievijas “Kilo” klases zemūdene un velkonis “Viktor Konetskiy”, bet par to tikpat kā nekur vairs neziņoja. Ignorēt šādu informāciju nav pamata, bet tikpat nepamatota ir kampaņveidīga šādu ziņu izcelšana tikai noteiktos apstākļos. Divējādā attieksme pret vienu un to pašu notikumu iezīmē manipulāciju ar sabiedrības noskaņojumu. Proti, ieslēdzot Krievijas karatehnikas skaitītāju, tiek vairota vispārējā apdraudējuma sajūta, bet, izslēdzot to, tiek uzturēts priekšstats par draudu samazināšanos, lai gan objektīvi, iespējams, tas tā nemaz nav.
Citu biedinošu skaitītāju mediji tradicionāli ieslēdz ik gadu, sākoties gripas vīrusa cirkulācijai. Tad ik nedēļu skaita kritušos. Lai gan informācijas avotā – Slimību profilakses un kontroles centra Epidemioloģijas biļetenā – runa ir par “letālu iznākumu saistībā ar gripu”, mediji pārliecinoši ziņo, ka cilvēki miruši tieši no gripas. Tā gadu no gada tiek uzturētas bailes par nāvējošo slimību. Ja kādu nedēļu gadās prāvāks mirušo skaits, jau rodas iespaids, ka cilvēce vīrusam drīzumā padosies pavisam. Ja analizējam kaut vai tikai pēdējo gripas izplatības statistiku, redzam, ka no septiņiem pagājušajā nedēļā mirušajiem pacientiem visvecākajam bija 92 gadi, bet mirušo vidējais vecums bija gandrīz 80 gadi. Tātad tie ir cilvēki krietni virs vidējā mūža ilguma, kas Latvijā ir 74,6 gadi. Turklāt cienījamos gados esošajiem gripas slimniekiem visbiežāk bijušas arī citas hroniskas kaites. Līdz ar to norakstīt letālo iznākumu tikai uz gripu ir tikpat pamatoti, kā uz jebkuru citu no pacienta kaitēm, viņa kopējo veselības stāvokli vai galu galā – uz vecumu. Pat, ja pieņemam, ka šie cilvēki miruši tikai vai tieši no gripas, vai šie skaitļi dod kādu priekšstatu, ja nav iespējas salīdzināt, piemēram, ar to, cik slimnieku šajā laikā miruši no citām kaitēm. Neatbildēts paliek arī būtiskais jautājums, vai kādu no mirušajiem pacientiem būtu bijis izdevies glābt, ja būtu saņemta savlaicīga profilakse, atbilstoša ārstēšana vai citos apstākļos.
Nevar noliegt, vēstījumiem par citas valsts militārajām aktivitātēm pie robežas var būt pozitīva loma, mobilizējot sabiedrību atbalstīt valsts aizsardzības spēju stiprināšanu. Tomēr pastāv arī riski – piemēram, cilvēku pieradināšana pie pastāvīgas trauksmes. Savukārt, runājot par “gripas upuru” skaitīšanu, ieguvējs nenoliedzami ir farmācijas bizness, kurš savā būtībā ekspluatē cilvēka bailes no slimībām, vecuma un nāves. Bailes nenoliedzami vairo vēlmi sevi pasargāt, tomēr iebiedēta sabiedrība ir viegli manipulējama. Patiesi droši justies var tikai labi informēta sabiedrība, bet to nevar sasniegt ar biedējoša skaitītāja ieslēgšanu.
