Godīga stāja. Pjotrs Avens ekskluzīvā intervijā par savu dzimtu un latviešu sarkanajiem strēlniekiem 26
Nejaušību ķēdīte, kas noveda līdz šai intervijai, ir visai gara. Kādā pasākumā mani uzrunāja sirms kungs no Jaunpiebalgas, kas pēta dzimtu vēstures. Arī mana tēva dzimta nāk no Jaunpiebalgas, mēs, iespējams, esot radinieki. Kungs ik pa laikam man ziņoja par jauniem atklājumiem baznīcu grāmatās un uz milzīgām papīra lapām zīmēja gar acīm ņirbošu dzimtas koku. Katrā tikšanās reizē viņš pieminēja kādu slavenu novadnieku – PJOTRU AVENU, kas atjaunojot baznīcu un dara citas labas lietas. Jums noteikti vajadzētu satikties, viņš teica mirdzošām acīm. Kad sāku meklēt varoņus filmai par latviešu sarkano strēlnieku pēcnācējiem, Pjotra Avena vārdu pieminēja katrs uzrunātais. Nu, ko, jāķeras pie lietas, nolēmu un uzrunāju viņa dibinātā labdarības fonda “Paaudze” pārstāvjus. Pēc diviem mēnešiem saņēmu pozitīvu atbildi, Avena kungs esot gatavs tikties. Tikšanās laiks tika norunāts vēl divus mēnešus uz priekšu un man bija dota stunda Maskavas dzīvoklī. Tā tika ievērota strikti – sekundi sekundē, jo bagātu, ietekmīgu un darbīgu cilvēku laiks ir ļoti, ļoti dārgs. Un šobrīd Krievijā arī visai nervozs…
– Kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas?
– Atceros komunālo dzīvokli Maskavā, Oktobra laukumā. Istabas iekārtojums saglabājies atmiņā gandrīz no gada vecuma, atminos, kur stāvēja mana gultiņa, vecākus atceros tikai kā tēlus, kā veidolus. Tās vairāk ir sajūtas, pat smaržas. Tāda vienkārša gaisotne.
– Vai jums jau no paša sākuma gribējās savā dzīvē ko mainīt?
– Neesmu aizdomājies. Biju laimīgs bērns, arī turpmāk biju apmierināts ar dzīvi. Neko īpaši lauzt nevajadzēja. Tikai attīstīties.
– Kur tad revolucionārais gēns? Jūsu vectēvs taču bija latviešu sarkanais strēlnieks. Vai šis cīnītāju adrenalīns mums, latviešiem, ir asinīs?
– Manī plūst dažādas asinis, ne tikai latviešu – tikpat daudz ir ebreju un krievu piejaukuma. Tāpēc no šā sajaukuma izdalīt tieši latviešu gēnus būs grūti. Kad esmu gribējis dzīvē ko mainīt, nezinu, vai tas ir nācis tieši no manas latviskās daļas. Revolucionāri bija ne tikai mani latviešu senči, arī ebreji ļoti vētraini un aktīvi iesaistījās pasaules pārveidošanā.
– Vai jūs labi pārzināt savas dzimtas vēsturi?
– Jā, esmu ar to speciāli nodarbojies un meklējis radiniekus. Latviešu līnija nāk no vectēva, kas bija vidēji turīgu Jaunpiebalgas zemnieku atvase. Tā bija liela ģimene, viņa paaudzē bija trīs brāļi un trīs māsas. Viņš, Jānis, bija vecākais, dzimis 1895. gadā. Divdesmit gadu vecumā, 1915. gadā, viņš aizgāja dienēt cara armijā un devās karā. Līdz tam viņš bija ne tikai pabeidzis skolu, bet jau paspējis iesaistīties revolucionārās aktivitātēs. Visa ģimene bija kreisi noskaņota kā lielākā daļa toreiz Jaunpiebalgā. Tur bija spēcīga sociāldemokrātu kustība, arī vectēvs bija šīs propagandas ietekmē un jau kā jauneklis iestājies komunistiskajā partijā. Viņš nokļuva Latviešu strēlnieku divīzijā, karoja frontē un tad līdz ar visu divīziju pārgāja sarkano lielinieku pusē. Interesanti, ka to divīziju, kas vēlāk atgriezās Latvijā, vadīja mans vārda brālis – Pēteris Avens, kurš arī bija no Jaunpiebalgas. Tomēr radniecību ar viņu neesmu atklājis, vismaz pēdējās paaudzēs ne. Mans tēvs un viens viņa brālis palika Krievijā, viņiem bija diezgan tipiska latviešu sarkanā strēlnieka biogrāfija. Vectēvs tika paaugstināts par oficieri un, lai cik skumji tas būtu, kļuva par čekistu. Viņš jau divīzijas laikā bija drošības komitejas darbonis, kopā ar citiem strēlniekiem karoja Pievolgā, bet pēc revolūcijas strādāja Pēterburgas drošības iestādēs. Tad īsu brīdi bija komandēts uz Maskavu, kur viņu norīkoja darbā “Pomgolā”, kas nozīmēja “palīdzība bada cietējiem Volgā”. Šīs organizācijas uzdevumā viņš daudz braukāja – uz Pievolgu, uz Urāliem, kur gādāja maizi bada cietējiem.
