Sienas vietā – gobelēns! Aroda noslēpumos dalās tekstilmāksliniece Ruta Linīte 0
Māksliniece mg. art. Ruta Linīte mākslinieces gēnu saņēma no vecāsmātes, tīri labas gleznotājas. Vecāsmātes lielizmēra gleznas mazo meiteni suģestēja. Lai arī laika gaitā gleznas izklīdušas, tomēr viens pirms 70 gadiem gleznots akvarelis joprojām grezno viesistabu. Labi zīmēja Rutas māte un vecākā māsa, tomēr likteņa rotaļas dēļ par profesionālu mākslinieci un pedagogu kļuva tieši Ruta.
“Kad sāku mācīties Suntažu vidusskolā, mani nākamie dzīves soļi bija vēl neskaidri. Ar labu vārdu jāatceras zīmēšanas un gleznošanas skolotājs Andris Linde, kas mani iedvesmoja tālākām mācībām. Lauku skolu skolotāji bieži ir īpaši un kā vecajos laikos mudina savus skolēnus doties plašajā pasaulē un pacelties spārnos. Tā es aizgāju mācīties uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļu un savu izvēli nenožēloju,” spriež Ruta, nu jau Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Reklāmas dizaina izglītības programmas vadītāja.
Planšetes un plakāti
Sociālistiskā reālisma stila laikos “lietišķajos” bija plaša mācību programma, kurā ietilpa planšetu gatavošana, skatlogu un izstādes stendu iekārtošana, plakātu grafiskais dizains un, protams, šrifti. Pie reizes dekoratori iemācījās daiļkrāsotāju gudrības – sienu krāsošanu, trafaretu izmantošanu un dažādu faktūru veidošanu. Nu jau veiksmīgi aizmirsts tāds mākslas paveids kā uzskatāmā aģitācija, kuras elementi šobrīd aizķērušies vienīgi politisko partiju batālijās.
“Kursā izveidojāmies tik saskanīga domubiedru grupa, ka kopā turamies vēl līdz šim laikam. Mēs viena otru harmoniski papildinām, kopā notiek dažādi meiteņu tusiņi un pasākumi. Kopā dodamies gleznošanas plenēros un laivu braucienos. Reizēm piepulcējās citi dalībnieki un tad jau veidojās lielā grupa. Jebkurā vecumā darot jebkuru darbu, ir patīkami, ja blakus ir draugu plecs,” atceras Ruta.
Pabeidzot lietišķo skolu, interjers nebija modē, modē bija tekstils. Par to lielā mērā jāpateicas leģendārajam māksliniekam Rūdolfam Heimrātam, kurš iedvesmojis vairākas tekstilmākslinieku paaudzes. Meistars par saviem audzēkņiem patiesi rūpējās un tos sargāja. Mākslas akadēmijas tekstilnodaļā valdīja liela radoša brīvība, un studenti uz to tiecās.
“Arī akadēmijā izveidojās jauka, pusduci liela domubiedru grupiņa, kurā bija viena īstā tekstilniece (jo mācēja aust) un pieci dakšotāji. Par dakšotājiem akadēmijā sauca tos tekstilnodaļas studentus, kas nemācēja aust un gobelēnus formēja ar galda dakšiņām, kuras sameklēja antikvariātos. Man šis smalkais instruments visu laiku kā talismans ir līdzi. Bet akadēmiju nobeidzu ar gobelēnu “Jāņu diena”, kurš daudz ceļoja pa izstādēm un pat pabija uz Norvēģijas tekstilizstādes kataloga vāka,” pasmaida Ruta un izvelk no somiņas patiešām īstu paprāvu sudraba dakšiņu.
