Ģirts Greiškalns: Vai Latvija ir tik bagāta, lai apvienotu LMT un “Lattelecom”? 2
Ģirts Greiškalns, Uzņēmējdarbības vides un ārvalstu investīciju eksperts
Vai Latvija ir tik bagāta, lai apvienotu LMT un Lattelecom?
Kopš pagājušās nedēļas par aktuālu tēmu kā plašsaziņas līdzekļos, tā visticamāk arī politiskajos kuluāros atkal kļūs ilgi apcerētā Latvijas lielāko telekomunikācijas uzņēmumu – Lattelecom un Latvijas Mobilais Telefons (LMT) iespējamā apvienošana. Cerību vēsmas un atbildes uz dažādiem pretrunīgiem jautājumiem diskusiju karstumā vajadzēja sniegt konsultāciju uzņēmuma KPMG veiktajam pētījumam, tomēr arī tas, norādot pareizo risinājumu attiecībā uz abu milžu apvienošanu, politiķu ilgi gaidīto “pestīšanu” nesniedza. Gluži pretēji – 179 400 eiro vērtais pētījums, spilgti iezīmējot vienu un nosaucot astoņus iespējamos variantus valsts rīcībai ar šo uzņēmumu kapitāldaļām, raisījis virkni pārdomu, kas šobrīd liek ne tikai uzdot papildu jautājumus, bet arī apšaubīt LMT un Lattelecom apvienošanas nepieciešamību.
Petījums ir, atbildes – nē!
Pētījuma lietderību varētu labi salīdzināt ar kādu tautas mutvārdu daiļradē atrodamu pastāstiņu, kurā peles ierodas pie dižās stratēģes – pūces – ar lūgumu rast risinājumu mūžsenajai problēmai un dod padomu, kā panākt, lai kaķi vairs neķertu peles. Proti, pūce iesaka pelēm kļūt par ežiem, jo ežus, kā zināms, kaķi neķer un neēd. Bet kā pārtapt par ezi pūcei nav ne jausmas: “Es atbildu par stratēģiju, par taktiku, lai peles domā pašas!”. Šajā gadījumā KPMG ir nācis klajā ar stratēģiju, kāds būtu ieteicamais risinājums, bet kas jādara un ar kādiem līdzekļiem to sasniegt – ziņojums vai vismaz ziņojuma publiski pieejamā daļa klusē. Līdz ar to īsti netop skaidrs, kā šis apjomīgais pētījums varētu atvieglot lēmuma pieņemšanas procesu un kāds būs jautājums, par kuru valdībai tuvākajā laikā būtu jālemj. Der atcerēties, ka uzzīmēt ideālu bildi ideālā pasaulē ir viena lieta, bet panākt, lai dzīvē viss darbojas tikpat labi kā teorijā – pavisam cita.
Manuprāt, ir aplami attīstīt veselus sējumus ar scenārijiem, ko Latvijas valsts var darīt ar abu uzņēmumu kapitāldaļām, jo izvēles iespējas ir ļoti plašas, ja pirms tam valsts kā īpašnieks nav definējis savu īpašnieka politiku attiecībā uz uzņēmuma mērķiem un sagaidāmajiem rezultātiem. Tādēļ būtu tikai loģiski sākt ar valsts mērķu definēšanu attiecībā uz abiem uzņēmumiem un tālāk domāt, kā tos labāk sasniegt un vai abu uzņēmumu apvienošana vispār nepieciešama.
Tehnoloģiju čempioni – būvējot vienu varam zaudēt divus
Protams, var atsaukties uz līdzīgu uzņēmumu apvienošanas pieredzi citur Eiropā, tomēr tas nevar būt pamatarguments šāda lēmuma pieņemšanai. Savulaik Latvija apsteidza pārējās Rietumvalstis, neieviešot banku čeku grāmatiņas, bet uzreiz krietni modernāku risinājumu – banku norēķinu kartes un internetbanku. Iespējams, arī šoreiz nevajadzētu neapdomīgi sekot novecojušām tendencēm, bet izvērtēt valsts un tās ekonomikas ieguvumus nākotnē, ko sniegtu LMT un Lattelecom apvienošana. Pārvēršot LMT un Lattelecom vienā uzņēmumā, Latvijas telekomunikāciju tirgū tiks izveidots nepārprotams monopols, kas samazinās konkurenci un, iespējams, izspiedīs kādu no mazākajiem spēlētājiem. Savukārt patērētājiem, visticamāk, būs jārēķinās ar pakalpojumu cenu pieaugumu.
Pašlaik gan LMT, gan Lattelecom ir veiksmīgi un perspektīvi uzņēmumi, no kuriem valsts kā akcionārs saņem prāvas dividendes Latvijas budžetam. Vai tiešām mēs esam tik bagāti, lai tikai tāpēc, ka citas Eiropas valstis tā savulaik darījušas, riskētu ar diviem veiksmīgiem uzņēmumiem? Neatbildot uz jautājumiem par valsts mērķiem attiecībā uz abiem uzņēmumiem, Latvija var ne vien neiegūt vienu īpaši spēcīgu, bet pat zaudēt divus konkurētspējīgus Latvijas telekomunikāciju milžus.
Otrs aspekts, kas noteikti jāņem vērā, – valsts ir tikai viens no akcionāriem. Līdz ar to nekur nav garantēts, ka otrs akcionārs piekritīs izvēlētajam “ieteicamajam risinājumam” un jau pirmajā sarunu raundā to nenoraidīs. Īpaši, ja atceramies otra akcionāra 2015. gada nogalē izteikto citu trīs scenāriju piedāvājumu. Vai KPMG ziņojums sniedz atbildes uz otra akcionāra izteikto piedāvājumu?
Septiņreiz nomērīt pirms griezt
Manuprāt, pirms domāt, ko darīt ar valstij piederošām kapitāldaļām abos uzņēmumos, valstij kā akcionāram būtu jāizvērtē sava pārstāvība abos uzņēmumos atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumam. Tāpat arī jāsaprot, kādi varētu būt vai ir mērķi, kurus īstenot vai censties sasniegt caur katru no uzņēmumiem. Ja pirms 20 gadiem mērķis varēja būt 2G tehnoloģiju ieviešana un digitalizācija, tad tagad mēs varētu runāt par 5G un “lietu internetu” vai TV apraides nodrošināšana pierobežā. Un pēc tam kā pēdējais jautājums varētu būt stratēģijas un darbības plāna izstrāde rīcībai ar valstij piederošajām kapitāldaļām un sekojošiem lēmumiem, ko valsts vēlas panākt ar esošo ietekmi un tālāk lemt par ietekmes paturēšanu, palielināšanu vai izbeigšanu kapitālsabiedrībās.
