Gerds Kenens: “Vācieši uztver krievus kā kaimiņus.” 12
Vācu vēsturnieks Gerds Kenens pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu “Krievijas komplekss – vācieši un Austrumi”. Tā izpaužas kā mentāla karte cilvēku prātos. Daudzi vācieši, tostarp pēckara paaudze, redz Krievijas leģitīmo interešu sfēras robežas tur, kur tās tika iezīmētas Molotova–Ribentropa pakta slepenajā protokolā. Intervijā “LA” vēstures doktors Gerds Kenens stāsta par to, kā šis komplekss izpaužas mūsdienās.
– Paskaidrojiet, lūdzu, kas vāciešu apziņā ir “Krievijas komplekss”, kuru jūs aprakstāt?
– Savā grāmatā esmu aprakstījis savstarpējos stāvokļus starp Krieviju un Vāciju laikaposmā no 1900. līdz 1945. gadam. Abas valstis ir karojušas viena pret otru abos pasaules karos, kaut arī tām bija draudzīgas attiecības kopš 18. gadsimta līdz vēlīnajam 19. gadsimtam – līdz Bismarka laikiem. Kā zināms, vācu reiha vadība kopš 1915. gada atbalstīja boļševiku revolūcijas plānus Krievijā. Balstoties uz šo pamatu, Veimāras Republika un Padomju Krievija ar Rapallo un Berlīnes līgumiem izveidoja brīvu aliansi. Līdz 1933. gadam pastāvēja cieša militārā sadarbība starp reihsvēru un sarkano armiju, kura galvenokārt bija vērsta pret Poliju un Franciju, un par lielu daļu jautājumu tolaik abas valstis slepeni vienojās. Šīs attiecības gan tika pārtrauktas 1934. gadā no Ādolfa Hitlera puses, bet 1939. gadā līdz ar Molotova–Ribentropa paktu tās atkal tika atjaunotas. Tā bija apslēpta savienība, kura tika izbeigta 1941. gadā ar Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai. Tajā brīdī lielākajai daļai vāciešu pirmoreiz sākās īstens pasaules karš. Zibenskari pret Poliju un Franciju nebija nesuši zaudējumus. Poliju, tāpat kā Baltijas republikas vācieši uztvēra kā mākslīgus 1919. gada “Versaļas diktāta” produktus.
Šī vēsturiskā pasaules skatījuma atliekas ir tādas, ka Krievija arī mūsdienās pēckara vāciešu paaudzes skatījumā tiek uztverta kā kaimiņš. Arī pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība Vācijā lielākoties tika saukta par Krieviju. Un priekšstats, ka bijušajā padomju ietekmes zonā bez saskaņošanas ar Krieviju nekas nevar un nedrīkst tikt īstenots, ka Vācijai un Krievijai šeit ir “īpaša atbildība” – šāda domāšana ir dziļi iesakņojusies.
– Kā vācieši uztver notikumus Ukrainā?
– Pēc šī skatījuma Ukraina, dabiski, vispirms ir Krievijas interešu sfēra. Tā varbūt ir lielākais baltais plankums pēckara vāciešu mentālajās kartēs. Arī Baltijas valstis viņu uztverē vēl joprojām ir baltie plankumi.
– Kā, jūsuprāt, Ukrainas krīzes jautājumos rīkojas Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands?
– Man jāprecizē, ka iepriekš pieminētās noskaņas valda kā zemplūsma Vācijas sabiedrībā. Oficiālā Vācijas politika šajā krīzē bija salīdzinoši stabila. Tieši tāpēc Krievija šobrīd ietur gandrīz sistemātisku paralēlo politiku ar galējiem, Eiropai naidīgajiem labējiem spēkiem daudzās valstīs, sevišķi ar Francijas Nacionālo fronti vai arī ar Viktora Orbāna “Fidesz” Ungārijā. Saprotams, ka interese veidot īpašas attiecības ar Maskavu ir arī daudziem Eiropas kreisajiem spēkiem, jo tie Krieviju redz kā pretpolu ASV. Tomēr uzsvars mūsdienās tiek likts uz labējiem ekstrēmistiem: tā saucamie Patriotiskie eiropieši pret Eiropas islamizāciju (PEGIDA) Drēzdenē uz saviem protestiem bieži ņēma līdzi Krievijas karogus. Tajā pašā laikā nopietnus plašsaziņas līdzekļus viņi apsaukā par “melu presi”, bet “Russia Today” vērtē kā veselīgas nacionālās pašapziņas aizstāvjus.
– Krievija mēģina savu tēlu veidot, balstoties uz tradicionālām un kristīgām vērtībām…
– Jā, tas, protams, notiek tuvu absurdam ne tikai tāpēc, ka to veic kādreiz komunistiska un ateistiska valsts. Tiek izplatīti stāsti, ka Eiropā valda netiklība, tradicionālo ģimeni ir “norakusi” homoseksuālisma propaganda, valda dekadence un morālais pagrimums pretstatā Krievijai. It kā tur ģimene un sociālā saliedētība nebūtu dziļi apraktas! Un kristīgi? Domāju, ka regulāri baznīcu Krievijā apmeklē desmit procenti iedzīvotāju, bet ASV tie ir 60 – 70 procenti iedzīvotāju.
– Vai varat precīzāk raksturot jūsu pieminēto “zemplūsmu” Vācijas politikā un sabiedrībā?
– Arī partijās, kas ietilpst Lielajā koalīcijā, ir grupējumi, kuri vēlas apturēt federālās valdības sankciju politiku pret Krieviju, jo viņi domā, ka tā rada kaitējumu. Kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti, uzņēmēji un mākslinieki uzrakstīja atklātu vēstuli, kurā svinīgi paziņoja: “Ne mūsu vārdā!” Starp parakstītājiem, protams, bija bijušais kanclers Gērhards Šrēders, kurš darbojas “Gazprom” struktūrās un uztur ciešu draudzību ar Putinu. Tomēr starp autoriem bija arī bijušā kanclera Helmūta Kola biroja vadītājs. Tie arī ir prominenti cilvēki no visām partijām, kuri visi seko domai, ka Vācijai ar Krieviju vienmēr un par katru cenu jābūt kopā.
Kopumā es atbalstu pašreizējo Vācijas valdības politiku attiecībā uz Krieviju – tajā ir gan stabilitāte ar fleksibilitāti, gan sankcijas ar piedāvājumiem. Tomēr nav skaidrs, kādās pozīcijās šobrīd atrodas Krievija starptautiskajā politikā. Kopš 2012. gada, kad Putins trešo reizi kļuva par Krievijas prezidentu, tās starptautiskā politika ir kļuvusi arvien uzbrūkošāka un agresīvāka. Vismazāk tajā runā par drošības interesēm.
– Kādu iemeslu dēļ Putins ir pārslēdzies uz Sīriju?
– Domājams, viņš ir neapmierināts ar Ukrainas kampaņu un tagad viņam vajag, kā pie mums mēdz teikt, “izvest cauri ciemam jaunu sivēnmāti”. Tomēr attiecībā uz Sīriju – nesaprotu, ko viņš varētu tur uzvarēt, tieši otrādi – radīs vēl lielāku haosu. Mana hipotēze ir, ka Ukraina visupirms bija stresa tests Eiropai. Putins testē, kā reaģēs ES un NATO, un demonstrē, ka tās neko nevar padarīt. Turklāt Krimas aneksija un Krievijas darbības Austrumukrainā īstenībā varēja liecināt par Krievijas iekšējā vājuma sajūtu, nevis par kādiem draudiem Krievijai.
– Kā Vācijas mediji un sabiedrība uztvēra Ukrainā notiekošo?
– Daudzi kritizē, ka Ukrainai vispār tika piedāvāts Asociācijas līgums ar ES. Daudzi, kas seko klišejai, ka Krievija kopš 90. gadiem ir piekāpusies un NATO “pavirzījusies uz priekšu”, domā, ka zem notiekošā slēpjas plāns Ukrainu iekļaut NATO. Šaubos, ka alianse varētu vienoties šajā jautājumā. Daļa vāciešu pieļauj, ka amerikāņi Ukrainu var izmantot kā līdzekli, lai nospiestu uz ceļiem Krieviju, kas, viņuprāt, ir diametrāli pretēji Vācijas interesēm. Tas viss man šķiet pavisam tālu no realitātes. Krievija amerikāņu starptautiskajā politikā ir trešajā vietā, tālu aiz Tuvajiem Austrumiem, Ķīnas un Austrumāzijas.
– Kā Vācijas sabiedrība uztver Baltijas valstis?
– Daļēji kā provokatorus, jo noteiktas aprindas uzskata, ka jūs kaitināt Krieviju. Vienmēr domājat par sevi, apdraudat stabilitāti. Ir daudzi, kas kritiski skatījās uz NATO paplašināšanos austrumu virzienā, un Krievija ir piekāpusies. Daudziem vāciešiem šķiet, ka amerikāņiem Baltijas valstīs ir liels atbalsta punkts, kaut gan šeit ir pāris ASV lidmašīnas un neliels skaits ASV karavīru. Vācijas sabiedrībā valda neuzticība amerikāņiem un bailes, ka mēs varam tikt ierauti jaunā konfliktā.
– Pasaules medijos bieži parādās spekulācijas par to, ka Igaunijā un Latvijā dzīvojošā krievu minoritāte varētu būt instruments Putina rokās…
– To jūs varat novērtēt labāk nekā es. Pērn Igaunijā tikos ar zinātniekiem un ierēdņiem, starp kuriem bija arī cilvēki, kas ir atbildīgi par aizsardzību. Viņi nevarēja stādīties priekšā, ka varētu notikt kas līdzīgs kā Donbasā, jo starp Igaunijas krieviem nav tādu lielkrievu eiroaziātisko ekstrēmistu kā Doņeckā, kuri lielākoties nāca no Krievijas. Manuprāt, Latvijai un Igaunijai ir stabilas sabiedrības struktūras, un tas ir pats svarīgākais.
