Juris Lorencs: Ģeopolitiska pļauka Krievijai 12
Eiropas Komisija nesen paziņoja, ka tā pozitīvi vērtē Ukrainas un Gruzijas izdarītos “mājas darbus”, lai šo valstu pilsoņi jau drīzumā iegūtu tiesības bez vīzas ceļot uz Eiropas Savienību. Ļoti iespējams, tas notiks jau 2016. gada otrajā pusē.
Kā vērtēt šo attīstību? Pirmkārt, tas būtu taisnīgi. Pati Ukraina bezvīzu režīmu ES pilsoņiem vienpusējā kārtā noteica jau 2005. gadā. Otrkārt, tas būtu visredzamākais atbalsts, patiesībā kaut kas līdzīgs prēmijai par Ukrainas un Gruzijas nelokāmo rietumniecisko kursu.
Neapšaubāmi – tā būs politiski motivēta izšķiršanās, patiesībā pļauka Krievijai, kas nepārstāj ironizēt par Ukrainu un Gruziju – “skrienat pakaļ tiem Rietumiem, bet ko jūs esat dabūjuši? Pigu!”
Iespējamais lēmums vismaz pagaidām neskars separātisko reģionu iedzīvotājus. Iebraukt ES varēs tikai ar jaunajām Ukrainas ārzemju pasēm, kas satur biometriskos datus. Saprotams, ka ne Krimā, ne lielā daļā Donbasa, kuru teritorijas Kijevas centrālā vara nekontrolē, pases vienkārši nebūs iespējams izsniegt. Tieši tas pats attiecināms arī uz separātisko Gruzijas republiku – Abhāzijas un Dienvidosetijas – iedzīvotājiem.
Tomēr Eiropai būs jārēķinās ar zināmām konsekvencēm. Ne jau tūristi būs tie, kuri tagad skries apskatīt Berlīni vai Rīgu. Pietiekami labi nodrošināti ukraiņi to varēja izdarīt arī līdz šim. Uz Eiropu plūdīs darba meklētāju straume.
Protams, bezvīzu režīms ar Eiropu vēl nenozīmē oficiālu atļauju tajā strādāt. Taisnību sakot, uz to arī neviens necer, cilvēki plāno strādāt nelegāli. Aizvadītajos gados bieži esmu bijis Ukrainā un uzklausījis neskaitāmus stāstus par to, kā, izmantojot tūristu vīzu, cilvēki vākuši zemenes Polijas zemnieku saimniecībās, mazgājuši grīdas Slovākijas slimnīcās un cepuši kotletes Čehijas krogos.
Ukraina ir viena no lielākajām Eiropas valstīm, pat bez Krimas un separātiskās Donbasa daļas tajā dzīvo ap 42 miljoni cilvēku. Ja kaut daži procenti no viņiem sāks pakot ceļasomas, to izjutīs visi, arī Latvija.
Pirmkārt, latviešiem būs grūtāk atrast darbu Eiropā. Otrkārt, palielināsies spiediens uz algām, tās var kristies. Treškārt, mēs varam sagaidīt ukraiņu darba meklētājus arī Latvijā. Lai arī algas Latvijā ir vienas no zemākajām Eiropā, mūsu zemi dara pievilcīgu tas, ka te jau dzīvo liela ukraiņu un krievvalodīgo kopiena.
Es nebrīnīšos, ja 2017. gada vasarā arī Rīgā parādīsies stihiski darba tirgi, līdzīgi tiem, kādi šodien redzami vai ikkatrā lielākā Krievijas pilsētā. Līdzās uzbekiem, tadžikiem, kirgīziem un moldāviem savas darba rokas tajos piedāvā arī ukraiņi. Turot rokās galdnieka un santehniķa instrumentus, šie cilvēki gaida uzaicinājumu nomainīt krānu, izkrāsot dzīvokli vai uzrakt piemājas dārziņu. Saprotams, “pa melno”. Bet, ja tā dziļāk padomā, – kas gan tur slikts?
