Ģenerālprokurora “nopelni”. Pilna intervija ar Mārtiņu Lodi 19
Mārtiņš Lode trīspadsmit gadus nostrādājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bija operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja Jura Juraša vietnieks un vistiešāk saistīts ar pierādījumu vākšanu oligarhu lietā. Atšķirībā no saviem bijušajiem kolēģiem J. Juraša un Jutas Strīķes viņš nav devies politikā un neesot arī tāda nodoma nākotnē. “Man ir patiesa vēlme arī turpmāk savas zināšanas un pieredzi izmantot sabiedrības un valsts labā, taču nejūtu šobrīd sevī aicinājumu to īstenot caur piederību kādai politiskai organizācijai,” intervijā “LA” saka M. Lode. Kāds ir viņa skatījums uz sabiedrības un politiķu reakciju pēc daudz apspriestajām oligarhu sarunām?
Pie Ģenerālprokuratūras notiek pikets, kuru rīko partija “Progresīvie” un kurā tiek prasīta ģenerālprokurora atkāpšanās. Vai tā, jūsuprāt, ir pamatota prasība un vai jūs arī pats piedalīsieties šajā akcijā?
M. Lode: Es negribu saistīt atkāpšanās jautājumu ar oligarhu lietu tiešā veidā. Oligarhu lieta pamatoti ir veicinājusi nepieciešamību pavērtēt ģenerālprokurora darbu. Ja vērtē kopumā, cik liels “nopelns” bijis ģenerālprokuroram pie KNAB novājināšanas, pat tik tālu, ka operatīvo izstrāžu nodaļā patlaban trūkst darbinieku, kas spējīgi pieņemt atbildīgus lēmumus, tad jāatzīst, ka viņš to ir lielā mērā veicinājis. Aizstāvot tiesisko nihilistu Streļčenoku, apvainojot operatīvos darbiniekus, nereaģējot pret apvainojumiem, kas tika veltīti operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājam Jurašam un korupcijas apkarošanas bloka vadītājai Strīķei, jā, uzskatu, ka ģenerālprokuroram ir jāatkāpjas. Ja mēs vēlamies veidot tiesisku valsti, tad KNAB operatīvais darbs ir jāaizstāv ar visiem līdzekļiem, nevis jāizmanto katra iespēja pasniegt tendenciozi sagrozītus faktus, kā to dara Kalnmeiers.
Pēc oligarhu sarunu izlasīšanas amatpersonām, kas tur pieminētas, un ne tikai, radušās šaubas, vai vajadzēja tās publicēt, vai tās ir autentiskas, vai nav izpausts valsts noslēpums utt. Kā jums šķiet, vai tie jautājumi ir pamatoti?
Uz to jāraugās no diviem aspektiem. Pirmkārt, kā sabiedrības pārstāvim, kuram ir interese par šo sarunu saturu. Sabiedrībai ir tiesības zināt, kas notiek politikā. Raugoties no otra aspekta – no bijušā KNAB darbinieka viedokļa –, kas centies maksimāli ievērot likumību, tajā skaitā informācijas aizsardzību, gribas teikt, ka nav labi, ka tiek publiskota informācija, kurai ir aizsardzības statuss vai ierobežojums.
Bet sarunas taču publicēja pēc paziņojuma par oligarhu lietas izbeigšanu…
Joprojām sarunām saglabājas valsts noslēpuma statuss vismaz uz papīra. Krimināllietā nepievienotās sarunas bija ar mazāku krimināltiesisko vērtību, salīdzinot ar tām, kas iegūla krimināllietā. Tāpēc tās netika atslepenotas. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka neviens katru dienu nevērtē ir vai nav zudis pamats saglabāt slepenības statusu. Slepenību piešķir uz desmit gadiem, bet var būt tā, ka faktiskā nepieciešamība pēc informācijas aizsardzības kā valsts noslēpuma jau sen ir zudusi. Jāņem vērā arī tas, ka precīzs regulējums tiesību aktos, kad drīkst un nedrīkst informāciju deklasificēt, nekur nav skaidri noteikts. Tāpēc šajā jautājumā pastāv zināms subjektīvisma moments.
Operatīvajā darbā iegūtai informācijai noņem slepenību, saskaņojot ar iestādes vadību, izmeklēšanas nodaļu, jo šī informācija kalpo kā pamats kriminālprocesa sākšanai, kā pierādījums krimināllietā. Diemžēl tas, ka vēlētājiem, ejot balsot, attiecīgā informācija būtu jāzina, nevar kalpot par iemeslu, lai to atslepenotu.
