Gandrīz visi atbalstīja partizānus.. 8
Ziemeļlatgale bija viens no tiem Latvijas reģioniem, kurā aktīvas nacionālo partizānu cīņas ilga līdz pat 50. gadu sākumam. LU Latvijas Vēstures institūta vēsturnieks ZIGMĀRS TURČINSKIS šobrīd strādā pie grāmatas, kas veltīta pretestības kustībai padomju režīmam Tilžas, Baltinavas, Rugāju, Nautrēnu un Kārsavas apvidū. Līdzīgi agrākajiem pētījumiem par Ziemeļvidzemes mežabrāļiem, arī šoreiz darbā izmantoti gan arhīvos glabātie čekas dokumenti, gan laikabiedru mutvārdu stāsti un liecības, kas veido visai precīzu notikumu ainu. “Ar to gadās interesanti. Iebrauc tādā Kalvines ciemā, kur agrāk bijušas 12 mājas, bet palikusi tikai viena, un izrādās, ka tajā dzīvo tante, kas visu pēckara laiku kā bērns piedzīvojusi un var ļoti cilvēciski izstāstīt!” teic autors. Šie pagātnes notikumi brīžiem ir ļoti skarbi un traģiski, ne vienmēr mērojami ar mūsdienu mērauklu.
Kāpēc tāda reģiona izvēle pētījumam?
Mēdz strīdēties, kurā Latvijas novadā nacionālo partizānu kustība bijusi vislielākā. Esmu mēģinājis skaitīt partizānu daudzumu uz iedzīvotāju un varu sacīt, ka vismaz starp Vidzemi un Latgali nav lielu atšķirību. Latgalei raksturīgs, ka tur partizānu organizācijas veido visādas struktūras un raksta daudz papīru – deklarācijas, pavēles. Kurzemē, kur mežos bija daudz leģionāru ar kauju pieredzi, tā nenotika. Par Ziemeļlatgali rakstu tādēļ, ka šobrīd man par to savākta informācija, no kuras izveidot loģisku stāstu. Apskatītajā reģionā nacionālo partizānu organizāciju izveidoja 1947. gadā, un tā turpināja cīņu līdz 1951. gadam. Idejiskais līderis tur ir bijušais Tilžas pagasta policijas priekšnieks, policijas kapteinis Augusts Kudreņickis, kurš izveidoja kontaktu ar trim 1946. gada februārī no Sarkanās armijas dezertējušiem puišiem. Viņi dezertēja ar visiem ieročiem no armijas daļas Cēsīs un aizgāja mežā, tieši lai uzsāktu cīņu, jo “tūlīt nāks angļi un amerikāņi”. Viņu līderis ir Antons Gabrāns, ar segvārdu “Zemitāns”. Kudreņickis 1947. gadā iepazinās ar Gabrānu, un tika izveidota grupa “Lecošā saule”, kuru 1948. gadā pārdēvēja par “Ziemeļlatgales neatkarības vienību”. Tā darbojās līdz 1951. gada rudenim, kad organizāciju sagrāva. Interesantākais, ka viņi visu laiku rakstīja atskaites un ziņojumus par savu darbību, sapulces protokolēja. Pēdējais sapulces protokols datēts ar 1951. gada 2. oktobri. Viņi tajā brīdī grupā ir tikai astoņi cilvēki.
Droši vien iepriekš grupa bija lielāka?
Jā, nāca klāt ļaudis, kas bēga no aresta. 1948. gada vasarā viņu bija trīs grupas, kādi padsmit cilvēki. 20 cilvēki vienā nacionālo partizānu vienībā jau skaitījās pārāk daudz. 1949. gads Rietumos bija Berlīnes krīze. Šķita, drīz viss mainīsies. Tas veicināja partizānu darbību. Partizānu sastāvs visu laiku mainījās – kāds krita, kāds nāca klāt. Interesanti, ka 1949. gadā viņi sev izveidoja 80 cilvēku lielu “rezervistu” grupu – tie bija nacionālo partizānu atbalstītāji, kas dzīvoja mājās, bet ar visiem ieročiem un formastērpiem un bija gatavi pievienoties, ja sāktos “lielais karš”. Viņiem bija oficiāli noformētas lapas, ka es, tāds un tāds, esmu iestājies rezervistos. Kad vienību iznīcināja, čekisti viņu bunkuros atrada visus šos dokumentus un pievienoja lietai. Kudreņicka un Gabrāna grupa Ziemeļlatgalē bija nacionālo partizānu kustības kodols, taču viņiem apkārt vēl bija vairākas skolēnu pagrīdes grupas – “Latgales vanagi” Nautrēnu vidusskolā un diezgan paliela grupa, taču bez nosaukuma Malnavas lauksaimniecības tehnikumā. Trešā bija skolēnu organizācija “Imanta” Rugāju vidusskolā. Viņi visi bija savstarpēji saistīti un darbojās kopā. Caur skolēnu grupām tika pavairotas un izplatītas dažādas lapiņas.
Kā tieši izpaudās grāmatā aplūkotās partizānu grupas darbība?
Šī grupa bija pat ļoti aktīva. Viņi nošāva Tilžas pagasta čekas priekšnieku kapteini Beloborodovu, Kārsavas partorgu un izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņi trīs gadus pēc kārtas – 1947., 1948. un 1949. gadā publiski nošāva vienu ciema padomes priekšsēdētāju.
Publiski?
Jā. Iegāja ciema padomes ēkā un nošāva. Tā aprakstīts dokumentos. 1947. gadā Kukovas ciema padomē cilvēki gaidīja, kad atbrauks, kā rakstīts, “ar Lielā Tēvijas kara ordeņiem apbalvotais komjaunietis”, padomes priekšsēdētājs Jermacāns. Atnāca arī divi jauni cilvēki “viens basām, otrs apautām kājām”. Arī apstājās priekšsēdētāju gaidīt. Kad Jermacāns atbrauca, “nezināmie” izvilka pistoles, viņu nošāva un aizgāja. Tieši tādā pašā veidā notika ar Nautrēnu pagasta Kristinku ciema padomes priekšsēdētāju komjaunieti Aleksandru Kalvānu. Un 1949. gada augustā ar Nautrēnu ciema padomes priekšsēdētāju Aleksandru Melni.
Droši vien viņiem bija tuvinieki, kuru reakciju nav grūti uzminēt.
Neviens nav priecīgs, ja nošauj viņa radinieku, jo “viņš jau neko nedarīja”. Tomēr nošaujamie bija izvēlēti mērķtiecīgi, ar saprotamu iemeslu. Piemēram, Melnis bija aktīvists jau kopš 1941. gada. Viņa biogrāfijā rakstīts – piedalījies kolhozu dibināšanā, cīņās pret padomju varas ienaidniekiem un tā tālāk. Ir protams arī diskutabli gadījumi… Rancānos nošāva tēvu un dēlu Bozovičus. Rancānu sādžā bija 56 saimniecības. Gandrīz visas atbalstīja partizānus. Liela daļa “Latgales vanagu” bija tieši rancānieši. Un tagad iedomājieties, ka viņiem visiem pa vidu dzīvo sarkanais aktīvists, kura dēls ir komjaunietis… Ar to komjaunatni arī bija tā, ka “Latgales vanagi”, lai maskētu savu darbību, bija sastājušies komjaunatnē. Un ja tagad viņiem pa vidu ir viens “idejiskais”? Ko ar viņu darīt? Jālikvidē gribot negribot, lai varētu pasargāt organizāciju un atbalsta bāzi. Protams, Bozoviču meitas, kas palika…
Kā šo grupu iznīcināja?
Tas jau nenotika vienā reizē. Viņus dzenāja un nīdēja ik pa brīdim. Viņi cieta diezgan smagus zaudējumus 1948. gada rudenī. Nogalināja Augustu Kudreņicki. 1949. gadā organizācija bija faktiski jāveido no jauna. 1949. gada novembrī nogalināja arī Antonu Gabrānu un 1950. gada pavasarī, partizāniem sanākot kopā, organizācija atkal jāveido no jauna. Tad izvirzās Viktors Mareckis, un viņi noturējās līdz 1951. gadam. Čeka pret viņiem lietoja visas klasiskās metodes – iesūtīja aģentus, indēja. Tas ir garš stāsts. Redziet, kad 1946. gadā Antons Gabrāns, Alberts Pudāns un Viktors Mareckis dezertēja no Cēsīm un pārnāca mājās, viņi izveidoja lielisku atbalsta bāzi trīs ciemos – Tilžas pagasta Numernē, Baltinavas pagasta Kalvinē un Silarašos. Tajos ciemos bija kādas 30 mājas, un visas viņus atbalstīja. Viņi tur dzīvoja, pat īpaši neslēpjoties. Visi zināja, ka ciema malā ir viņu bunkurs. Viņiem nevajadzēja laupīt. Vienā mājā paprasīja puskukuli maizes, otrā putraimu kuli, un pietika. Iekrišana notika idiotiska iemesla dēļ. Vienā no mājām dzīvoja saimnieks, kuru necieta sievasmāte. Šī sieviete beigās aizskrēja un “nostučījax” visu čekai, lai ieriebtu znotam. Uzreiz paņēma ciet pusciemu. Bija ap 20 arestēto. Tas notika 1948. gada aprīlī. Partizāniem gan izdevās izvairīties no vajātājiem, taču stabilā atbalsta bāze, kur tie dzīvoja divus gadus, pajuka. Jāsaka, ka 1946. gadu viņi bija pavadījusi klusi, bet 1947. gadā bija gājuši uz Tilžas pagasta Zaļmežiem aplaupīt pastu. Tur atradās arī pienotava un veikals. Viņi paņēma naudu, bet viens no vietējiem sāka žēloties, ka atnācis pēc piena naudas, vai nevarētu viņa daļu tomēr iedot. Gabrāns apprasījies, cik tad pienākas. 60 rubļu. Tos arī pret kvīti izsniedzis. Pateicīgais vīrs vēl uzaicināja partizānus pie sevis paēst. Izrādījās, ka viņš pazīst Kudreņicki un tā atbalstītājus. Tā toreiz viņus pilnīgi nejauši saveda kopā.
Un ko čekisti?
Čeka pie viņiem visu laiku sūtīja aģentus – kaujiniekus. Piemēram, kā krita Kudreņickis. Sākās ar to, ka vienu no partizānēm – Annu Voitu – kādā sadursmē sašāva kājā. Viņa un vēl divi partizāni apmetās kādās mājās, līdz ievainojums sadzīs. Pēc pārtikas brauca pie viņas radinieka, kas izrādījās čekas aģents. Viņš ievilināja abus partizānus savās mājās, čekistu slēpnī. Partizānus nošāva. Pēc tam paņēma ciet gan ievainoto sievieti, gan saimnieci, pie kuras viņa slēpās. Ievainotā neizturēja un izstāstīja, ka Kudreņickis ziemu pavada Drudžu ciemā. Čekisti aplenca māju, kur viņš slēpās, taču Kudreņickis, nošāvis divus uzbrucējus, ielēca pajūgā un izmuka. Neilgi pēc tam viņam piesūtīja aģentu ar segvārdu “Akmens”, īstajā uzvārdā Romanovskis. No Viļakas puses. Viņš Kudreņicki nošāva – čekas dokumentos nav precīzi aprakstīts, kā, – un grupa palika bez vadības. “Akmeni” pēc tam pārcēla uz Gulbeni un iesaistīja cīņā pret Smilgas nacionālo partizānu grupu. Taču Smilgas grupai viņš šķita aizdomīgs un viņu pašu nošāva. Bet Ziemeļlatgales partizānu grupas vadību pārņēma Antons Gabrāns. Uz Kudreņicki viņi bija visu laiku paļāvušies kā uz tēvu, jo viņš bija vecāks vīrs, kamēr Gabrānam bija apmēram 21 gads. Tikmēr 1949. gada aprīlī Nautrēnu vidusskolā sākās “Latgales vanagu” aresti. Pieci puiši aizbēga mežā. Līdz ar to mežā atkal bija pietiekami daudz cilvēku, jauni puikas, kas gribēja darboties. Gabrānam gribot negribot nācās tēlot nopietnu komandieri. Īstenībā viņš darbojās ļoti loģiski un mērķtiecīgi.
Līdz pienāca 1951. gads…
Partizāni Viktors Mareckis un Kazimirs Brasla bija iegājuši pie kāda atbalstītāja, kurš viņiem iedeva kaut ko, kam bija pievienotas miega zāles. Sajutuši ko nelāgu, viņi noklumburēja kilometru, pirms sabruka. Viņus atrada un paņēma ciet. Pārējie trīs grupas dalībnieki tajā laikā dzīvoja saimniecības ēkā noslēptā bunkurā Ērzeļovas sādžā pie Daugavpils dzelzceļa, pie Armašovu ģimenes. Noruna bija, ka Mareckis un Brasla atgriezīsies 15. oktobrī līdz pulksten pieciem rītā. Viņi neatgriezās. Ko vajadzēja darīt pārējiem? Protams, ātri pamest šo vietu! Bet viņi turpināja tur dzīvoties, un pulksten 12 dienā viņus aplenca. Viņi visi trīs bunkurā paši nošāvās. Tas arī čekas dokumentos rakstīts. Kurzemē bija tāda slavena partizānu dziesma “Tur mežā mazā bunkurītī…”, radusies 1945. gada rudenī vai ziemā. Tad, lūk, kad 1951. gada oktobrī iznīcināja Ziemeļlatgales vienību, viņu bunkurā starp citiem dokumentiem atrada dziesmu vārdu pierakstus. Kurzemes partizānu “Bunkurīti”! Tas nozīmē, ka šī dziesma bija aizgājusi no mutes mutē līdz otram Latvijas galam, kaut nebija ne sakaru, ne vienotas organizācijas!
Atvērtā čekas aģentu kartotēka grāmatas rakstīšanā palīdz?
Kartītes ar atzīmi “pastāvīgai glabāšanai” tur bija vairākiem. Bet tur arī ir interesanti gadījumi. Tāds Metjolkins… Viņš 1949. gada janvārī savās mājās ievilināja un sašāva savu radinieku Biksānu un Jāzepu Rūzu. Čeka viņam atdeva partizānu ķermeņus apglabāt. Acīmredzot operatīvos nolūkos bija nolemts labāk tos nevis publiski izrādīt, bet gādāt, lai neviens notikušo nezina. Metjolkins viņus apglabāja mežā aiz mājas un visu mūžu to vietu sargāja, lai neizposta. Priecīgs par izdarīto viņš nebija. Vēl tāds pabaiss gadījums: Rugāju pusē zem trieciena nonāca Donāta Malnača grupa, Malnaču nošāva, pārējie izklīda. Divi no partizāniem – Ādolfs Kazaks un Kārlis Smoļaks – uzbrukuma laikā bija aizgājuši tikties ar Smilgas grupu uz Gulbenes mežiem. Atnāk atpakaļ, konstatē, ka grupas nav, bet atbalstītāji arestēti. Turklāt kritis bija arī Kazaka tēvs. Viņi izlēma aiz bēdām piedzerties. Aizgāja uz ciemu, paaicināja tuvākos atbalstītājus, arī vietējo kolhoza priekšsēdētāju un turpat mežmalā sāka dzert. Sadzērās diezgan pamatīgi, līdz nākamajam rītam, kad no ciema atskrēja Smoļaka vecāmāte un lamājās, ka kolhoza priekšsēdētājs mežā dzer ar partizāniem, kamēr darbā viņu visi gaida. Kad vecāmāte aizgāja prom un prom posās arī abi partizāni, viens no tiem, ar kuru viņi bija kopā dzēruši, tāds Laimonis Vītols, izrāva pistoli un abus nošāva. Izrādījās, ka viņš ir aģents – kaujinieks, iesūtīts ar uzdevumu. Iznāca, ka viņi nodzēruši bēres ne tikai saviem biedriem, bet arī paši sev…
