Pirms 75 gadiem 17. jūnijā PSRS okupēja Latvijas Republiku. Saruna ar vēsturnieku Māri Zvaigzni 15
1940. gada padomju okupācijas notikumi ir kā mozaīka, kas no mazām epizodēm jāsaliek kopā, lai iegūtu kopainu, saka LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas vēstures skolotājs Māris Zvaigzne. Vēl 80. gados studējis vēsturi aspirantūrā Maskavā, pēc tam, laikiem mainoties, izmēģinājis spēkus arī citās jomās, līdz atkal atgriezies pie vēstures. Zvaigznes izstrādājamais doktora darba temats ir “Arodbiedrību loma Latvijas sovjetizācijā” – visai neierasts skats, taču vēsturnieks arodbiedrības uzskata par daļu no 1940. gada mozaīkas. Turklāt diezgan būtisku, jo tieši padomiskotās arodbiedrības organizēja strādnieku iziešanu mītiņos un demonstrācijās, kam 1940. gada vasarā bija tik liela nozīme, lai radītu iespaidu, ka jauno varu atbalsta plašas tautas masas. Padomju Savienībā arodbiedrības bija iedzīvotāju kontroles instruments, starpposms starp pilsoņiem un valsti. Atšķirībā no “normālām” tās netika organizētas pēc profesiju, bet pēc darbavietu sistēmas.
V. Sprūde: – Diezgan pārsteidzoši, kā 1940. gadā Latvijā tik īsā laikā varēja iedēstīt padomju arodbiedrību modeli un vēl likt tajās iesaistītajiem strādniekiem apmeklēt okupācijas varas mītiņus.
M. Zvaigzne: – Tā bija tā intriģējošā lieta, kas vedināja papētīt, kas vispār ir arodbiedrības autoritāros un totalitāros režīmos. Latvijas gadījumā līdz 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsumam arodbiedrību kustība bija spēcīga, lai arī sašķelta, jo to ietekmēja kā komunisti, tā sociāldemokrāti. Arodbiedrībās bija ap 50 tūkstošiem biedru. Pēc apvērsuma arodbiedrību darbību apturēja, taču jau 1934. gada rudenī nolēma, ka tām arodorganizācijām, kas nav kreisas, darbība apturēta tikai uz laiku. Norīkoja īpašu pilnvaroto, kam bija jānodarbojas ar arodbiedrību izmantošanu jaunā režīma interesēs. 1936. gadā izveidoja Darba kameru, kuras struktūrā arodbiedrības iekļāva. Tagad tās vairs nenodarbojās kā līdz 1934. gadam ar sociālajiem jautājumiem, darba algām, darba apstākļiem, pensijām. Tās vairs neregulēja attiecības starp darba ņēmējiem un devējiem, bet pildīja jaunu uzdevumu – rūpēties par valsts izaugsmi, ražošanas attīstību, izglītojošo darbu, kultūru, sportu. Tātad pēc iespējas tālāk no politikas, dziļāk strādnieku ikdienas dzīves sakārtošanā. Ulmaņa laikos arodbiedrības locekļu skaits pieauga līdz 90 tūkstošiem, jo valsts bija ieinteresēta sekot līdzi tam, kas notiek nozarēs.
Visu sistēmu uzraudzīja Darba kameras priekšsēdētājs Kārlis Egle un sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Notika arodbiedrību valstiskošana. 1940. gadā tādas arodbiedrības faktiski bija jau gatavas strādāt pēc jaunajiem nosacījumiem. Vajadzēja tikai nomainīt izkārtni. Komunisti to izdarīja viltīgi. Darba kameru slēdza, taču arodbiedrības neizgaiņāja. Tām atkal deva jaunus uzdevumus. Trīs vai četras dienas pēc tam, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Augusta Kirhenšteina valdību, tika nolemts, ka arodbiedrības noteikti jāpārņem kontrolē. Komunistiem un tāpat sociāldemokrātiem, kuru daļai sākumā simpatizēja 1940. gada vasarā notiekošais, uzdeva visos lielākajos uzņēmumos organizēt sapulces un arodbiedrību grupas jaunās kārtības atbalstam.
